Vieni viņu dēvē par taisnības cīnītāju, bet citi – par bezatbildīgu, egoistisku un narcisisma pārņemtu cilvēku. Vieni attaisno viņa rīcību, uzskatot, ka visam apslēptajam jākļūst atklātam, bet citi ir pārliecināti, ka atklātībā nokļūst tikai tās ziņas, kas kādam ir izdevīgas.
Runa, protams, ir par Džulianu Asanžu, kura izveidotā interneta vietne WikiLeaks un tās publiskotie materiāli izraisījuši tik lielu viļņošanos, ka pāris amerikāņu kongresmeņu jau paspējuši Dž. Asanžu salīdzināt ar Osamu bin Ladenu.
Par Dž. Asanžu, kurš pašlaik atbrīvots pret drošības naudu un gaida, kādu lēmumu Lielbritānijas tiesa pieņems attiecībā uz viņa izdošanu Zviedrijai, šogad jau gana rakstīts, tāpēc neatkārtošos. Krietni interesantāka šajā ziņā liekas ASV amatpersonu reakcija – proti, nopietns smagās artilērijas uzbrukums Dž. Asanžam sākās nevis pēc tam, kad WikiLeaks publiskoja amerikāņiem neglaimojošu informāciju par karadarbības apstākļiem Irākā vai Afganistānā, bet gan pēc tam, kad tika atklātas tā dēvētās diplomātu telegrammas. Proti, ASV vēstniecību darbinieku sarakste ar valsts departamentu, kuru brīžam citādi kā par tukšu muldēšanu un banketos saklausītu baumu atgremošanu grūti nosaukt.
Kas tikai tagad viņam netiek piesiets – sākot ar līdzdalību teroristu organizācijā un beidzot ar nacionālās drošības apdraudēšanu. Amerikāņu amatpersonas, protams, burkšķēja arī tad, kad jūlijā WikiLeaks publiskoja dokumentus par karadarbību Afganistānā, bet oktobrī izlika vispārējai apskatei slepenus dokumentus, kas attiecas uz karu Irākā. Toreiz tas vēl bija saprotami, jo, lai gan WikiLeaks bija ķērušies pie pašcenzūras, šādu tādu informāciju, piemēram, par irākiešiem vai afgāņiem, kuri aktīvi sadarbojas ar amerikāņu spēkiem, no publicētā varēja izlobīt, un šo cilvēku drošībai tas patiešām varētu radīt draudus.
Bet kādus reālus draudus gan rada tādas amerikāņu diplomātu atziņas, ka Krievijas premjers Putins ir Betmens, prezidents Medvedevs – Robins, Vācijas kanclere Merkele – teflona dāma, bet Lībijas līdera Kadafi mīļākā – ukraiņu medmāsa? Laikam jau Baltais nams un valsts departaments ir sapratuši, ka liela daļa no šiem dokumentiem liek šaubīties par diplomātu profesionalitāti , un bažījas, ka šos diplomātus ārvalstu galvaspilsētās neviens vairs neņems par pilnu. Šāds scenārijs Vašingtonai, kuras pretenzijas uz pasaules vadošā spēka lomu nekur nav pazudušas, ir kā ļaunākais murgs, un pašlaik lielvalsts, šķiet, ir nopietni aizskarta un aizvainota.
Nevar arī noliegt, ka līdz šim sagadījies tā, ka tieši ASV visvairāk cietušas no WikiLeaks deklarētā atklātības režīma. Pagaidām vietnē tā arī nav parādījušies solītie dokumenti par cilvēktiesību neievērošanu Ķīnā, korupciju Krievijā utt. Vai tā ir tikai sagadīšanās vai arī Asanžs patiešām pilda kādu amerikāņu ienaidnieku uzdevumu – tas jau cits jautājums.