Maskavā pirms 34 gadiem nogalināto 2 Igaunijas skolnieču slepkavu atrod tikai tagad

© Scanpix

Tiesa beidzot pasludinājusi spriedumu skaļajā lietā par divu Igaunijas skolnieču slepkavību, kas pastrādāta pirms 34 gadiem, ziņo Krievijas mediji, raksta postimees.ee.

1989. gada 28. martā igauņu skolnieces Eda Eikla un Krista Sarapa ar vilcienu ieradās Maskavā. Abas 17 gadus vecās meitenes dzīvoja Tallinā un mācījās 46. mākslas vidusskolas (tagad Pelgulinnas ģimnāzija) 11. klasē.

Divas dienas vēlāk viņas tika atrasti nežēlīgi noslepkavoti Maskavā, bet tikai 34 gadus vēlāk Maskava paziņoja, ka noziegums ir atrisināts, pateicoties ģenētiskajai pārbaudei.

Slepkava Dmitrijs Zaharovs tika aizturēts 2022. gada 21. decembrī. Tajā pašā dienā tika veikta pirmā nopratināšana, kuras laikā Zaharovs vispirms paziņoja, ka ir tikai liecinieks, un slepkavību izdarījis viņa paziņas. Viņš stāstīja, ka netālu no viesnīcas saticis abas igauņu meitenes, tur bijuši arī divi viņa paziņas.

Zaharova līdzdalība lietā tika noteikta ar ģenētisko testu palīdzību, pateicoties tam, ka meiteņu drēbes ar slepkavu DNS pēdām izmeklētāji visus šos gadus bija glabājuši kā pierādījumus. Pēc pārbaudēm uz upuru apģērba tika atrasti divu vīriešu DNS.

25.decembrī, kļuva zināms, ka Dmitrijs Zaharovs atzīts par vainīgu divu skolnieču slepkavībā un tiks nosūtīts uz stingrās drošības koloniju uz 16 gadiem.

Izmeklēšanas grupa atklāja arī vēl divu apsūdzēto līdzdalībnieku saistību ar noziegumu, taču viņi jau ir miruši.

1989. gada marta beigās žurnālists Prīts Habemegis atradās Maskavā kopā ar igauņu filmēšanas grupu, kas filmēja dokumentālo filmu par noskaņojumu perestroikas periodā.

“Mēs intervējām cilvēkus uz ielām un satikām cilvēkus, kuri Padomju Savienībā tika vajāti domstarpību dēļ,” atceras tagadējais Postimees galvenais redaktors. “Kādu dienu meklējām vietu, kur filmēt Puškina laukumā, kad pēkšņi no pūļa izdzirdēju sarunu igauņu valodā. Divas meitenes tuvojās mums, enerģiski sarunājoties. Sasveicinājos un jautāju, vai viņas ir no Igaunijas. Mēs mazliet parunājāmies. Viņas bija jautras un laimīgas.”

Sarunas beigās meitenes teikušas, ka gatavojas doties pie kāda ciemos un nokāpušas pa platajām metro stacijas kāpnēm. "Tā bija pēdējā reize, kad es viņass redzēju. Es domāju, ka tas bija viņu pēdējais vakars...” saka Habemegis.

Pēc dažām dienām, atgriežoties Tallinā, viņš uzzināja, ka Maskavā ir nogalinātas divas igauņu sievietes: “Tas bija īsts šoks. Zvanīju policijai un pastāstīju par tikšanos. Viņi man parādīja fotogrāfijas, un es meitenes atpazinu.”

Pēc Prīta Habemegi teiktā, lai gan nozieguma atrisināšana vairāk nekā trīsdesmit gadus vēlāk neko nemaina, tomēr ir labi apzināties, ka vismaz viens šausmīgs noziedznieks ir notverts un viņam piespriests sods.

Kas notika pirms 34 gadiem?

1989. gada 29. marta pēcpusdienā meitenes devās uz Veco Arbatu, lai iegādātos krāsas. Tad viņas devās pastaigā un sasniedza viesnīcu “Rossija”. Toreiz viesnīcā bija iespēja samainīt naudu pēc neoficiāla kursa. Arī netālu no viesnīcas bieži bija cilvēki, kas pazīstami noziedzīgās aprindās. Viens no viņiem bija Dmitrijs Zaharovs, kurš līdz 1989. gadam jau vienu reizi bija notiesāts par zādzību.

Zaharovs pastāstīja, ka netālu no viesnīcas saticis Edu Eiklu un Kristu Sarapu. Tur bijuši arī divi viņa draugi. Puiši aicināja meitenes pasēdēt restorānā un vēlāk piedāvāja aizvest mājās.

Vakarā visa kompānija nokļuva ielā, ko mēdza dēvēt par “piedzērušos”. Uz tās nebija apgaismojuma un gājēji bija reti. Zaharovs stāsta, ka meitenes it kā pašas uzņēmušās iniciatīvu, un tad sākušas kliegt par izvarošanu: “Izkāpu no mašīnas un ieraudzīju meiteni, kura sāka taisīt nepatikšanas. Kad viņa sāka kliegt, ka mūs nodos un ievietos policijas apcietinājumā, es satvēru viņu aiz galvas, nogrūdu zemē un sāku žņaugt. Pēc dažām minūtēm viņa nomira." Viņa draugi nogalināja otru meiteni. Izvaroto skolnieču sakropļotie ķermeņi tika atrasti tikai nākamās dienas vakarā.

Šī slepkavība izraisīja milzīgu rezonansi. Igaunijas pārstāvji izsludināja atlīdzību par palīdzību aizdomās turamo atrašanā. Taču aculiecinieku slepkavībai nebija. Tāpēc gadu vēlāk lieta tika apturēta, un tikai pēc desmit gadiem tās izmeklēšana tika sākta no jauna.

Svarīgākais