Polija atsakās piekāpties Volīnijas slaktiņa jautājumā
Polija "nepiekāpsies" Volīnijas slaktiņa jautājumā, jo Polijas pilsoņu cienīga apbedīšana ir nevis politiska prasība, bet kristīgs pienākums, paziņoja Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis tiešsaistes jautājumu un atbilžu sesija sociālajos medijos.
Sikorskis atgādināja, ka bija izvirzījis šo jautājumu sarunās ar Ukrainas ārlietu ministru Andriju Sibihu un pirmām kārtām ar prezidentu Volodimiru Zelenski, un piebilda, ka Zelenskis "nebija sevišķi priecīgs par to".
"Tomēr mēs nepiekāpsimies šajā jautājumā. Jo mēs uzskatām, ka tas pirmām kārtām nav politisks jautājums, tam nevajadzētu būt nekādu sarunu priekšmetam. Tas vienkārši ir kristīgs pienākums," sacīja Sikorskis.
Viņš piebilda, ka Polija "nekaulējās" ar Vāciju, lai tā varētu apbedīt savus karavīrus Polijā.
"Mēs prasām no Ukrainas tikai to, ko Ukraina atļāva vāciešiem darīt ar agresoriem: 100 000 vērmahta karavīru tika ekshumēti un apbedīti atsevišķos kapos Ukrainas teritorijā. Tāpēc mēs uzskatām, ka mūsu līdzpilsoņiem, kas tur nebija agresori, ir vismaz tādas pašas tiesības kā vērmahta karavīriem," sacīja Sikorskis.
Ukrainas Nacionālās piemiņas institūts ir ziņojis, ka tas šogad sāka saņemt Polijas pilsoņu lūgumus par iespēju sameklēt un ekshumēt viņu kritušo radinieku mirstīgās atliekas. Tika saņemts lūgums par iespēju veikt šādus darbus Rivnes apgabalā, un pēc 2024.gada septembrī iesniegtā lūguma izskatīšanas institūts paredz ietvert meklēšanas darbus Rivnes apgabalā savā rīcības plānā 2025.gadam.
Volīnijas slaktiņš jeb Volīnijas traģēdija bija Ukrainas nemiernieku armijas (UPA) veiktas etniskās tīrīšanas — poļu civiliedzīvotāju masveida iznīcināšana. Volīnija pirms Otrā pasaules kara bija sadalīta starp PSRS un Poliju, bet, sākoties karam, PSRS okupēja arī poļu Volīnijas daļu. Pēc tam, kad šī teritorija nonāca nacistiskās Vācijas okupācijā, 1943.gada 11.jūlijā ukraiņu nacionālistu partizānu armija UPA, kas iestājās par neatkarīgas Ukrainas izveidi, sāka organizētas Volīnijas poļu iznīcināšanas akcijas, kuru laikā, kā tiek lēsts, līdz 1945.gadam tika noslepkavoti 60 līdz 100 tūkstoši etnisko poļu. Atriebes uzbrukumos un tam sekojošā partizānu karā Volīnijā tika nogalināti arī divi līdz trīs tūkstoši ukraiņu. Vardarbībai pārsviežoties uz citiem reģioniem Polijas austrumos un dienvidos, kur toreizējais komunistiskais režīms sāka īstenot etniskās tīrīšanas, līdz 1947.gadam dzīvību zaudēja vēl aptuveni 20 000 ukraiņu.
Volīnijas slaktiņa jeb Volīnijas traģēdijas jautājums ir viens no nepatīkamākajiem Ukrainas-Polijas attiecībās. Polija uzstāj, ka Ukrainas puse ir vienīgā atbildīgā par šiem vardarbīgajiem noziegumiem, bet Ukraina uzsver, ka atbildīgas esot abas puses, tātad atvainošanās varot būt tikai abpusēja.
Polijas parlamenta apakšpalāta Seims 2023.gada jūlijā apstiprināja rezolūciju, kurā atzīts ka tā dēvētais Volīnijas slaktiņš bija "etniskā tīrīšana ar genocīda pazīmēm".
Krievu propaganda ir aktīvi izmantojusi šī slaktiņa tematu, lai sarīdītu abas valstis vienu pret otru.