"Jumava" izdos grāmatu Ukrainas atbalstam
Ar Ukrainas tulkošanas programmas “Translate Ukraine” atbalstu apgāds "Jumava" izdos Oleksandra Tereščenko grānatu "Dzīve pēc 16:30".
Šajā krājumā apkopotas Oleksandra Tereščenko piezīmes ― spēcīgas, vīrišķīgas un gudras personības iekšējais monologs.
2014. gada plkst. 16:30 viņa dzīve neatgriezeniski mainījās. Autors bija kauju dalībnieks, kas cīnījies pie Doņeckas lidostas ― viens no tiem, kurus dēvēja par “kiborgiem”. Viņš tur guva ievainojumus un zaudēja abas rokas, kad tajās uzsprāga pretinieka mesta granāta, kā arī labās acs redzi. Viņš pārvarēja neticamus pārbaudījumus, tomēr spēja atgriezties aktīvā ikdienas dzīvē.
O. Tereščenko grāmatā nav mākslota patosa un moralizēšanas, tā ir patriotisma, drosmes un veltīšanās paraugstunda.
No ukraiņu valodas tulkoja Dagnija Dreika.
Redaktora piezīme:
Šos Oleksandra Tereščenko pierakstus atradu Feisbukā. Pats autors tos pieticīgi nosaucis ― “mani savārstījumi”. Man gan likās, ka nekā savārstīta tur nav. Fragmentēti ― patiešām. Subjektīvi, ikdienišķi, atšķirīgi būdami, tie dīvainā kārtā salikušies kopā, veidojot kopainu par cilvēkiem un pārbaudījumiem, kādi tiem lemti, lai tos uzveiktu. Īstenībā tas ir dokumentāls romāns.
Vēl daži vārdi par autoru. Ukraiņu Vikipēdijā par Oleksandru Ļeontjeviču Tereščenko teikts: “Ukrainas Bruņoto spēku karavīrs no 79. aeromobilās brigādes, strādājis par videooperatoru Mikolajivas telekompānijā NIS-TV, audzinājis bērnus. Kad sākās karš, izteicis vēlēšanos kļūt par brīvprātīgo. Aizsargājot Doņeckas lidostu 2014. gadā, iekļuva teroristu apšaudē. Telpā, kurā atradās Tereščenko ar cīņubiedriem, iekrita granāta, kuru Oleksandrs saķēra un grasījās mest atpakaļ.”
Viņam neizdevās ― tā uzsprāga rokās. Tereščenko pilnībā zaudēja labo un kreiso plaukstu, guva arī nopietnu acs ievainojumu un citas brūces. Bet tajā pašā laikā izglāba četrus biedrus. Par šo drosmi un varonību, aizstāvot savas valsts suverenitāti un Ukrainas teritoriālo integritāti pret apdraudējumu, paliekot uzticīgam dotajam karavīra zvērestam, viņš saņēmis III šķiras ordeni “Par vīrišķību”. Bet 2018. gadā viņam piešķirta arī “Ukrainas Tautas varoņa” goda zīme.
Taču Oleksandra Tereščenko darbs nav par visu to. Ne par varonību, ne drosmi, nedz arī par slavu. Pat ne par karu, bet par to, kas ar viņu notika vēlāk. Patiesībā tie ir iekšējie monologi, kuros nav nekā uzspēlēta un neīsta, nekādas paštīksmināšanās un morāles lasīšanas. Nav “literarizēšanas”. Ir godīga atklātība, griba un pašironija, kāda piemīt stipriem, vīrišķigiem ļaudīm, kuri pratuši izturēt smagas mācībstundas un pārbaudījumus, kas nākuši priekšā, pēc tam atgriežoties pilnvērtīgā dzīvē.