Vīrietis, kuru iesaldēja gandrīz pirms 60 gadiem, gaida augšāmcelšanos

© unsplash.com

Amerikā 1967. gada 12. janvārī nomira 73 gadus vecais Džeimss Bedfords. Viņš jau ilgu laiku slimoja ar nieru vēzi, tā metastāzes bija sasniegušas plaušas. Tomēr pēc nāves Džeimss netika kremēts vai apglabāts zārkā - viņš kļuva par pirmo cilvēku, kurš tika iesaldēts ar mērķi atdzīvināt vēlāk, kad zinātne un tehnoloģijas būs pietiekami attīstītas, lai viņu varētu izglābt. Ar stāstu dalās “postimees.ee”.

Pirmo reizi cilvēku iesaldēšana tika pieminēta zinātniskās fantastikas literatūrā 20. gadsimta sākumā, tomēr kriosaldēšana pirmo reizi tika nopietni konceptualizēta Roberta Etingera 1962. gada darbā “Perspectives on Immortality”.

Džeimss Bedfords dzimis 1893. gada 20. aprīlī un lielāko dzīves daļu pavadījis, strādājot Kalifornijas universitātē Bērklijā. Kādā viņa dzīves posmā, visticamāk, kad viņam jau bija ap 60 gadiem, viņam tika diagnosticēts nieru vēzis. Tā kā slimība bija neārstējama un viņam bija maz laika dzīvot, Bedfords atcerējās piedāvājumu, par kuru bija dzirdējis pirms vairākiem gadiem, - tikt kriosaldētam.

Šo paziņojumu publicēja Kalifornijas krionikas biedrības prezidents Roberts Nelsons, piedāvājot tiem, kas vēlējās, tikt sasaldētiem bez maksas. 1966. gadā Bedfords sazinājās ar Nelsonu, sakot, ka vēlas brīvprātīgi piedalīties eksperimentā.

Bedfords ziedoja ievērojamu naudas summu Nelsona krionikas biedrībai, tomēr, neskatoties uz labiem nodomiem, šī nauda līdz viņiem nenonāca, jo pret to iebilda Bedforda radinieki, iesaistot tiesā viņa sievu un dēlu.

Džeimss Bedfords nomira 1967. gada 12. janvārī, un “Cryonics Society” ārstiem bija tikai septiņas minūtes, lai pabeigtu pirmo sasaldēšanas posmu. Bedfordam tika uzlikts ventilators, lai viņa ķermenis būtu piesātināts ar skābekli, savukārt asinīs tika ievadīts dimetilsulfoksīds, lai aizstātu asinis un pasargātu viņa orgānus no sasalšanas.

Pēc tam viņu ievietoja uz ledus metāla caurules formas kapsulā un ar katafalku nogādāja krionikas biedrības morgā Arizonā.

"Mēs zvērējām, ka paturēsim visu šo noslēpumā. Mēs neieskatījāmies kapsulā, bet ārsts mums teica, ka iekšpusē ir cilvēka ķermenis," laikrakstam “Times” sacīja viens no morga darbiniekiem, kurš vēlējās palikt anonīms.

Dažas dienas vēlāk krionikas biedrība informēja pasauli, ka pirmo reizi vēsturē šķidrais slāpeklis tika izmantots cilvēka sasaldēšanai, lai viņu vēlāk atdzīvinātu, kad tika atrasts līdzeklis pret vēzi.

Zināms, ka divi iepriekšējie mēģinājumi to izdarīt bija neveiksmīgi - kāds Sanfrancisko skolotājs bija miris pārāk ilgi, pirms sabiedrības ārsti nokļuva pie viņa, un viņa smadzenes bija pārāk bojātas. Otra bija sieviete no Kanādas, kas pirms sasaldēšanas tika iebalzamēta. Vēlāk viņa tika atkausēta un apglabāta.

"Bedfords varētu palikt šādā stāvoklī savā milzīgajā termosā 20 000 gadu, gaidot augšāmcelšanos," norāda “Times”.

Tomēr daudzi zinātnieki uz to visu raudzījās diezgan skeptiski. Piemēram, pētnieks Džons Laimens šo projektu nosauca par naivu un absurdu. "Šūnu vielmaiņa apstājas, un, kad pat mazi organismi tiek atdzesēti ar šķidro slāpekli, šūnas pārsprāgst, un jūs nonākat pie tukša trauka," paskaidroja Laimens.

Arī zinātnieks Stenlijs Džeikobs, kurš atklāja dimetilsulfoksīdu, nebija apmierināts ar projektu. “Baidos, ka viņu nauda tiks izniekota, jo ar pašreizējām metodēm nav iespējams izdarīt to, ko viņi cenšas panākt. Saldēts nozīmē miris. Viņš nekad neatgriezīsies," sacīja Džeikobs.

Arī medmāsas, kas rūpējās par Bedfordu, bija skeptiskas, norādot, ka nemirstība pieder tikai Dievam.

Diemžēl Bedforda saldais miegs nebija mierīgs. Līdz 1970. gadiem “termoss”, kurā tas bija, nedarbojās īpaši labi. Vienīgais veids, kā pārbaudīt, vai tas joprojām pilda savas funkcijas, bija redzēt, vai tā caurulēs nav ledus. 1976. gadā viņu aizveda uz citu morgu, kur arī nav izdevies pienācīgi aprūpēt “termosu” un tajā guļošo. Beigās Bedforda dēls Normans paņēma kapsulu, kurā atradās viņa tēvs, un aizveda viņu uz citas krionikas kompānijas morgu.

1991. gadā Bedfordu pārņēma krionikas kompānija “Alcor”. Ņemot vērā visas šīs aktivitātes, nav skaidrs, kādā stāvoklī atrodas Bedfordas ķermenis.

“Man ir grūti aprakstīt to sajūsmu, kas mani pārņēma, kad es atvēru guļammaisu, kurā tu biji ietīts, un redzēju, ka izskaties drošs un labi aprūpēts. Neatkarīgi no tā, kas notika, tu visus šos gadus paliki sastindzis. Daudzas lietas dzīvē mani nav tik ļoti aizkustinājušas kā šī atziņa," 1991. gadā rakstīja “Alcor” darbinieks Marks Darvins.

Šobrīd Bedfords joprojām atrodas “Alcor Mortuary” Arizonā. Citi viņa ģimenes locekļi izvēlējās tikt apglabāti vai kremēti, kas nozīmē, ka Bedfords, ja kādreiz tiktu atdzīvināts, pamostos starp pilnīgi svešiem cilvēkiem.

Pasaulē

Galvenā smaguma nasta uz sabiedriskās domas veidošanu un tās uzturēšanu demokrātijas virzienā gulstas uz tiem Baltkrievijas žurnālistiem, kuri tiek vajāti un turēti cietumos. Lietuvas un Latvijas žurnālisti savu iespēju robežās sniedz kolēģiem atbalstu. Viens no atbalsta veidiem ir balvu pasniegšanas ceremonijas, kuru laikā tiek stāstīts, kādos apstākļos baltkrieviem nākas strādāt un kādas briesmas viņus sagaida ik uz soļa.

Svarīgākais