Apžēlo vīrieti, kuram bija piespriesta skābes ieliešana acīs

© Scanpix

Irānietis, kam par skābes ieliešanu kādas sievietes sejā tiesa piesprieda acu gaismas zaudēšanu līdzīgā veidā, neilgi pirms sprieduma izpildes ir apžēlots: viņa upure ir nolēmusi atteikties no tiesībām atriebties.

Šariāta likumi upurim paredz tiesības pieprasīt, lai pāridarītājam tiktu nodarīts tas pats, ko pārcietis upuris. Otra upurim pieejamā iespēja ir piedošana. Tiesības uz atriebību 2008. gadā par pamatotām atzina Irānas tiesa, pie kuras bija vērsusies Ameneha Bahrāmī. Students Madžīds Movahedī, nespēdams iekarot viņas sirdi, sievietes sejai bija uzlējis skābi. 2004. gadā notikušā incidenta laikā sievietes seja tika sakropļota, bet viņa pati kļuva akla. Vairākus gadus klīnikās Irānā un Spānijā ārsti mēģināja atjaunot viņas seju un glābt redzi, tomēr tas neizdevās. Tiesa apstiprināja, ka arī uzbrucējam ārstu, tiesas pārstāvju uzraudzībā upure acīs varēs iepilināt skābi.

Cilvēktiesību organizācija Amnesty International bija mēģinājusi panākt sprieduma neizpildīšanu, jo uzskatīja to par nehumānu soda veidu, kas līdzinās spīdzināšanai. Organizācija uzsvēra, ka starptautiskās juridiskās normas Irānai uzliek par pienākumu šādu tiesas spriedumu neizpildīt. Pret šādu soda veidu vērsta kritika izskanēja ne tikai no vairākām rietumvalstīm, bet arī Irānas iekšienē, norāda Time. Šis notikums, kā arī citi līdzīgie, kas saistīti ar vardarbību pret sievietēm, raisīja arī diskusijas par dzimumu vienlīdzības problēmām, proti, ka daļa vīriešu nespēj pieņemt to, ka sievietei ir tiesības viņu precību piedāvājumus noraidīt.

Nedēļas nogalē Irānas valsts televīzija vēstīja, ka pēc upures lūguma sprieduma izpilde pēdējā brīdī atcelta. «Septiņus gadus es centos pierādīt, ka cilvēkam, kurš citiem sejā lej skābi, jāsaņem šāds sods. Tomēr šodien es viņu apžēloju, jo tādas ir manas tiesības,» A. Bahrāmī citē ziņu aģentūra ISNA. Par vienu no sava lēmuma iemesliem viņa minēja starptautisko uzmanību, kas šai lietai pievērsta: «Es to izdarīju savas valsts labā, jo visas pārējās valstis uz mums skatās, lai redzētu, ko darīsim.» Savukārt intervijā Irānas televīzijai sieviete uzsvēra, ka nekad nav vēlējusies viņam atriebties: «Mans mērķis bija panākt tikai to, ka tiesa pieņem spriedumu par atriebšanu, tomēr es nekad negribēju, lai tas tiktu realizēts un lai viņam tiktu atņemta acu gaisma.»

Teherānas prokurors Abāss Džāfārī Dolatabādī informējis, ka sprieduma izpildes vietā A. Bahrāmī no uzbrucēja ir pieprasījusi «asins naudu» jeb kompensāciju par nodarīto kaitējumu – 150 000 eiro, kas bija nepieciešami viņas ārstēšanai. Prokurors uzteica sievieti par viņas gala lēmumu, taču apstiprināja, ka varasiestādes tiesas spriedumu – skābes pilināšanu acīs – bija gatavas izpildīt. Maijā Irānas varasiestādes bija paziņojušas, ka sprieduma izpilde tiek atlikta, un tolaik nebija zināms, kāds būs šīs lietas iznākums.

M. Movahedī atbrīvots vēl netiks. Tiesa viņam ir piespriedusi desmit gadu cietumā, no kuriem septiņus viņš jau ir izcietis. Turklāt viņš cietumu nevarēs atstāt, pirms nebūs samaksājis prasīto kompensāciju. Notiesātā advokāts iepriekš izteicies, ka M. Movahedī ģimenei būs grūti prasīto naudas summu sagādāt. Tās vienīgais īpašums ir nams Teherānā.

Pasaulē

No Latvijas atpakaļ uz Ukrainu devies Jurijs, kas kopš 2017. gada dienējis Ukrainas bruņotajos spēkos kā kara ārsts. Diemžēl jaunā cilvēka dzīves stāsts ir izvērties par traģisku notikumu virkni, jo Jurijs pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā nokļuva gūstā un tika izziņots par bezvēsts pazudušu. Realizējot gūstekņu apmaiņu, izdevās atgriezties dzimtenē, diemžēl pēc gūsta puisis ir kļuvis lieks gan savai armijas daļai, gan jebkādai kara medicīnai. “Ukraina gūstekņiem netic,” "Kurzemes TV" žurnālistei Gondai Porniecei stāsta mediķis, kas par savam tiesībām šobrīd cīnās ar tiesvedības palīdzību.

Svarīgākais