Eduarda Berklava ceļš līdz Atmodai

Eduardam Berklavam – vienam no nacionālās kustības līderiem – šomēnes apritētu 100 gadu. Viņu var dēvēt par Pazudušo dēlu, kurš no pārliecināta komunista kļuva par kvēlu brīvas Latvijas aizstāvi un nacionālās kustības vadītāju. Principiāls un godīgs, spējīgs mainīties, nenoliedzot savus maldus, – tādu viņu atceras līdzgaitnieki.

Latvijas Okupācijas muzejā piemiņas pasākumā E. Berklavam draugi, paziņas un laikabiedri lielākoties atminējās viņu kā politiķi un sabiedrības cilvēku, tikai mazliet izgaismojot citas viņa personības šķautnes. Par spīti arī pretrunīgajiem viedokļiem, visi atzina, ka viņš bija godīgs un nemeta kažoku uz otru pusi izdevīguma un savtīguma dēļ. Edžus, kā viņu dēvēja draugi, nerāvās pēc pašlabuma un augstiem amatiem, bet galvenais viņa motīvs bija – principialitāte un pārliecība. Kā apliecinājums tam izskanēja arī tādi pacilāti vārdi kā «Lielākais latvietis, kāds jelkad ir bijis!» un «Latviešu tautas gara milzis».

Kārtīgs skolnieks

Maz bija to, kas atcerējās E. Berklava pirmo – «jaunības maksimālisma, cīņas pret netaisnību un kreiso ilūziju laiku, kas vainagojās ar augstiem amatiem Rīgas pilsētas un LPSR Ministru padomē», kā to nodēvēja politiķis Aleksandrs Kiršteins. Ķirurgs un Siguldas opermūzikas svētku rīkotājs Dainis Kalns atstāstīja mātes teikto, kas draudzējusies ar E. Berklava māsu, proti, Eduards bijis kārtīgs skolnieks ar skaistu rokrakstu. Visu mūžu daudz lasījis un izglītību lielākoties guvis kā autodidakts. Tēvs agri miris, tāpēc ģimene dzīvojusi trūcīgi. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kāpēc jauneklis pieslējās kreisiem uzskatiem. Ints Cālītis atminējās, kā savulaik strādājuši vienā rūpnīcā un katru dienu gājuši pa vieniem caurlaižu vārtiem, taču iepazīties tuvāk vēlmes neesot bijis, jo tad viņu izvēlētie ceļi bijuši pretēji.

Drosmīgs un atklāts vadītājs

Tomēr kāpšana pa karjeras kāpnēm nav padarījusi E. Berklavu par īsredzīgu, iztapīgu un bailīgu līdzskrējēju. Viņš bija viens no retajiem, kas, nebaidīdamies no izsvilpšanas, gājis atklāti runāt ar darba kolektīviem «par to, kas notiek apkārt». Arī saimnieciskajā darbā bijis ļoti mērķtiecīgs. D. Kalns piebilda, ka, pateicoties E. Berklavam, Juglas rajons tika veidots ar lielāku izdomu un arhitektonisku pieeju nekā citi Rīgas rajoni.

Krietni vairāk runātāju pakavējās pie laika, kad E. Berklavs atgriezās no izsūtījuma uz Vladimiru, kur nonāca par pārāk krasu vēršanos pret rusifikācijas politiku. Voldemārs Kārlis Markuss ar smaidu atminējās, ka, satiekot E. Berklavu, bijis izbrīnīts, ka viņš ir dzīvs, jo savulaik dzirdējis, ka politiķis izsūtīts uz Kazahstānu un tur miris. Trimda viņam bija vēl vairāk likusi saprast, kurp ved tābrīža PSRS politika, tāpēc viņš centās atvērt acis Latvijas inteliģencei, piemēram, rakstīja uz nelegālas rakstāmmašīnas vēstules dažādiem Latvijā pazīstamiem ļaudīm.

Principiāls LNNK līderis

Tomēr visspilgtākās atmiņas daudziem bija par viņu kā Atmodas laika politiķi, kad viņš kļuva par Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) līderi. Vairāki klātesošie akcentēja E. Berklava organizatora dotības, spēju piesaistīt kustībai tūkstošus atbalstītāju. Einārs Cilinskis norādīja arī uz lielo godīgumu un nespēju samierināties, ka citi tādi nav. To novērojusi arī viena no viņa ilggadējām draudzenēm Anta Rudzīte, nodēvējot to par asredzību. Viņš, piemēram, kritiski izteicies par savu partijas biedru Einaru Repši kā premjeru, norādot, ka cilvēks, kam tā patīk nauda, nekad necīnīsies par augstiem ideāliem. Juris Dobelis piebilda, ka otru tādu, kas uz finanšu lietām skatījies tik stingri, viņš nezinot. Viņam esot žēl, ka E. Berklavs galu galā aizgājis no LNNK pārāk dzelžaino uzskatu, tiešuma un atklātības dēļ. Didzis Liepiņš, kurš iepazinis E. Berklavu viņa dzīves novakarā, neslēpa izbrīnu par viņa cienījamajiem gadiem tik vulkānisko enerģiju, bet TV operators Raits Valters, kas filmējis E. Berklavu, sākot no 80. gadu beigām, nosauca viņu par gaišu cilvēku, kas spējis mainīties un degt par savu pārliecību. Vēl pēdējā savā vēstulē 90 gadu dzimšanas dienā viņš vairāk domājis nevis par sevi, bet par valsti, mudinot nacionālos spēkus apvienoties.