Klementjevs: sociālā nodokļa reforma ir jēla
Par to, kā dzīvē izskatīsies pieņemtie jauninājumi sociālās politikas un nodokļu jomā, par sēdēšanu uz sociālā budžeta uzkrājuma Neatkarīgās intervija ar ilggadējo Sociālo un darba lietu komisijas deputātu Andreju Klementjevu (Saskaņa).
Neatkarīgā: - Esat paudis, ka no budžeta viena miljarda eiro pieauguma sabiedrībai nebūs nekāda labuma. Kam būs?
Andrejs Klementjevs: - Nevaru atbildēt par visu budžetu - vairāk pievērsos veselības un labklājības jomai. Sociālajā budžetā mums pēdējos četrus gadus viss ir kārtībā un ir liels uzkrājums, 2014. gadā - 100, 2015. - 91, 2016. gadā - 104 miljoni, 2017. gadā plānots 65 miljonu eiro pārpalikums. Bija solīts, ka tad, kad stabilizēsim situāciju, varēsim atļauties vairāk. Šodien uzkrāti teju 700 miljoni, bet no jaunajām politikas iniciatīvām atbalstīta vien pensiju indeksācija par 27,3 miljoniem eiro. Jā, pensionāri nākamgad saņems vairāk, bet, manuprāt, nepietiekami, raugoties uz reālo inflāciju tieši pensionāru izmantoto pakalpojumu un preču grozā - tur tā ir lielāka, nekā uzrāda statistikas dati. Nākamgad indeksācija varētu būt ap 12-13 eiro - ļoti maz. Jau sen labklājības ministram teicām, ka jāgroza šī formula tā, lai indeksācija reāli atspoguļotu izmaiņas pensionāru pārtikas grozā, bet no ministrijas nav nekādas iniciatīvas, neskatoties uz to, ka līdzekļi ir - 700 miljoni! Ja ik gadu ir pieaugums, ja ir kaut kādi solidaritātes principi, tad jādod ne tikai iespēja krāt nākotnei, bet arī šodien pensionāriem justies labāk. Darba grupa atkal 2018. gadam plāno indeksācijas pieaugumu, kas būs atkarīgs no pensionāra darba stāža - jo lielāks stāžs, jo lielāka indeksācija, bet arī tā būs ļoti neliela.
- Ir vēl pielikums aizsardzībai, demogrāfijai, pedagogu algām... Tas nav labums sabiedrībai?
- 3,5 miljoni eiro atbalsts ģimenēm ar bērniem, ap 4 miljoniem atbalstam apgādnieka zaudējuma gadījumā dod palielinājumu no 34 uz 50 eiro. Ja gribam vairāk, kaut vai Igaunijas un Lietuvas līmeni, mums vajadzētu tam citādi pieiet, ja reiz ir tādas iespējas. Bet tās netika izmantotas, arī iespējamie fiskālie instrumenti. Lai arī visi gaidīja, ka būs kāds instruments, kurš piesaistītu darbaspēku, investīcijas, nekas neparādījās. Mūsu priekšlikumi palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu, atteikties no plāna 2020. gadā cilvēkiem, kuru ienākumi ir virs 380 eiro, vispār nesaņemt neapliekamo minimumu, netika atbalstīti. Lietuvā neapliekamais minimums ir 200 eiro, Igaunijā - 170, mums 2020. gadā būs nulle.
- Viņiem gan mazākas ir atlaides par apgādājamajiem, bet summāri Latvijas strādājošais ir sliktākā situācijā.
- Jā! Mums nav krīze budžetā - varējām paspēlēties ar skaitļiem, atrast labāku ceļu, lai Baltijas savstarpējā konkurencē vairāk piesaistītu investīcijas. Neienāk ne tikai investīcijas, bet arī mūsu uzņēmumi sāk pamest Latviju. Latvijā darbaspēka nodokļi: 34,09% - sociālais, 23% - ienākuma nodoklis, igauņiem - attiecīgi 33% un 20%, Lietuvā - 30,98% un 15%. Investoriem darbaspēka izmaksas ir viens no galvenajiem faktoriem - viņi saprot, ka viņa darbinieks ar to pašu resursu Latvijā būs mazāk apmierināts nekā Lietuvā un Igaunijā. Bet viņam lielākoties ir vienalga, kurā Baltijas valstī darboties, jo kopējā teritorija, tirgus ir salīdzinoši neliels. Lielāki budžeta ieņēmumi jāveido, piesaistot vairāk maksātāju, nevis vairāk izspiežot no jau esošajiem maksātājiem!
- Ja jau tāds pārpalikums sociālajā budžetā, vai bija jēga riskēt ar pretrunīgajām sociālajām iemaksām no pilnas minimālās algas, lai arī cilvēks strādā vien pāris stundas nedēļā? Vai tiešām šādi parūpēsimies par cilvēku sociālo nodrošinātību? Vai drīzāk cilvēkus neatlaidīs no darba?
- Tāds risks ir. Es arī uztraucos par mikrouzņēmumu darbiniekiem, kuri nesaņems sociālo atbalstu, kad aizies pensijā vai kad saslims. Bet veids, kā slēdz šo pasākumu, ir ļoti nežēlīgs. Neraugoties uz to, ka noteiktas daudzas atbrīvotās kategorijas, par kurām nav jāveic sociālās iemaksas no pilnas minimālās algas, piemēram, studenti līdz 24 gadiem, pensionāri, 1. un 2. grupas invalīdi, ļoti daudzi bija atstāti ārpus tiem. Šie cilvēki, kas nevar strādāt pilnu darba laiku, aizies ēnā vai ies pēc pabalstiem. Rezultātā iecerētā ietaupījuma vietā zaudēsim. Tā ir nepārdomāta reforma! Vajadzēja reāli paskatīt riska zonas, nevis iedzīt cilvēkus stresā, dot biznesam signālu likvidēt pusslodzes kā sugu. Pēc mūsu un noteiktu sabiedrības grupu pārstāvju iebildēm Sociālo un darba lietu komisija vienojās vēl pāris aizmirstajām kategorijām piemērot šos atvieglojumus: māmiņām, kas audzina bērnu līdz trīs gadu vecumam, daudzbērnu ģimeņu vecākiem, černobiliešiem, 3. grupas invalīdiem. Bet izmaiņas likumā vēl galīgajā lasījumā nav pieņemtas.
- Ja pilns sociālais nodoklis jāmaksā no vienas darbavietas, ja cilvēks strādā vairākās darbavietās nepilnu slodzi - kuram darba devējam jāveic pilna iemaksa? Kāpēc viens apdalītāks kā citi?
- Jēla programma un reforma! To šodien neviens nevar atbildēt! Vistrakāk būs, kad pilnu iemaksu pieprasīs no visiem darba devējiem, kamēr to precizēs, būs ļoti daudz pārpratumu un sodu. Neraugoties uz to, ka šie priekšlikumi figurēja jau gadu, valdība to ne tikai neizskaidroja, bet arī neizveidoja sistēmu, lai cilvēki nepārmaksātu. Pārmaksāt nodokļus ir viegli, bet atgūt gan ne. Jau šodien daudzi pusslodzi strādājošie tiek atlaisti.
- Runa nav tikai par vienkāršiem palīgdarbiem - pašvaldības grasās atlaist pat bāriņtiesu vadītājus un citus institūciju darbiniekus, kam nesanāca pilna slodze.
- Ļoti cietīs nevalstiskās organizācijas, kurās daudzi vada tikai kādus projektus, strādā pusslodzi vai mazāk, kurus atlaidīs. Tāpat lauku tūrisms - ar šo mēs galīgi nepalīdzam laukiem, no kurienes jau tāpat cilvēki aizbrauc. Darba devēji to nevarēs izvilkt laukos!
- Pašnodarbinātā statuss nav alternatīva?
- Jā, bet tas ir daudz dārgāk. 50 000 mikrouzņēmumu ar 90 000 darbiniekiem cerēja, ka šī būs ilgstoša programma. Ne visi viņi ir krāpnieki. Ir kādas elitāras grupas, piemēram, grāmatveži, juristi, varbūt IT speciālisti, kas varēja izmantot iespēju nemaksāt visus nodokļus, bet to dēļ nevar sagraut uzticību sistēmai, pastāvīgi mainīt spēles noteikumus! Tā tas ir arī attiecībā uz bezdarbniekiem. Šodien, ja cilvēks nostrādā 9 mēnešus, 12 mēnešu laikā var saņemt bezdarbnieka pabalstu. Valsts lēsa, ka 4% - 7000 cilvēku ir krāpnieki, kuri strādā sezonālus darbus un izmanto sistēmu, lai aizietu mākslīgā bezdarbā un tad atkal darbā sezonas laikā. Lai gan valsts strādāja ar šo likumu jau ilgi, tiesiskās paļāvības princips netika iestrādāts. Lūdzām prezidentu likumu neizsludināt, pretējā gadījumā vērsīsimies Satversmes tiesā, kuras spriedumos bieži ir atsauces uz tiesiskās paļāvības principu. Bet Sociālo un darba lietu komisija piekrita likumu labot, paredzot trīs mēnešu pārejas periodu, lai tiem, kas aizies no darba deviņu mēnešu laikā no likuma spēkā stāšanās brīža, vēl varētu izmaksāt pabalstu pēc vecās kārtības.
- Bet vai izmaiņās tomēr nav racionālais grauds? Ir normāli tā plānot padzīvot uz citu nodokļu maksātāju rēķina, un tas vēl valstiski jāatbalsta? Normāli nebūtu aiziet bezdarbniekos, kad iestājas force majeure, nevis to plānot?
- Tā argumentēja arī Finanšu ministrija. Bet mums pārsvarā ir mazie uzņēmumi, kur darba devējs nav atsvešināts no darba ņēmēja, un, ja darba devējam ir problēmas, viņš brīdina darbiniekus par atlaišanu, mēģina to nokārtot civilizēti. Arī paši cilvēki saprot, ka tuvojas krīze, ir algu izmaksas kavējumi, un gatavojas, rēķinās ar bezdarbnieka pabalstu. Neticu, ka 7000 cilvēku tik ļaunprātīgi izmanto sistēmu, bet, ja to dara, piemēram, ceļu būvē, kur ir šie sezonālie bezdarbnieki, tad jābrauc uz šiem uzņēmumiem un jāķer negodīgie, bet nevajag pasliktināt situāciju visiem godīgiem nodokļu maksātājiem! Jau tā cilvēki maz uzticas valsts sociālajai sistēmai, tāpēc viņi veido mikrouzņēmumus, kur šā sociālā nodrošinājuma nav. Nepārtraukti grozot likumus, situāciju pasliktinām, un uzticība vēl vairāk samazinās.
- Kas ir brēcošākie, nesakārtotie sociālie jautājumi valstī?
- Viens jautājums ir par atraitņu pensijām. 26 Eiropas Savienības valstīs pastāv sistēma, kad cilvēks pēc laulātā nāves kaut kādu dzīves posmu ir tiesīgs saņemt viņa pensiju.
- Par cik ilgu laiku ir runa?
- Pasaulē, Eiropā ir dažādi varianti. Piemēram, Slovēnijā saņem 12 mēnešus darba pensijas jebkurš laulātais, ja persona ir pensionārs, tad visu mūžu saņem laulātā darba pensiju. Saprotu, ka Latvija nevar to atļauties vai, kā Austrijā, maksāt līdz 1812 eiro. Varam adaptēt Čehijas modeli, kur gadu maksā 50% no mirušā laulātā pensijas vai algas. Tas būtu humāni. Ja iepriekš ir bijis kopīgs īpašums, kopīgi komunālie un citi maksājumi, tad pēc laulātā aiziešanas cilvēka dzīve nonāk pilnīgi citā režīmā, lai adaptētos, vajag vismaz pusgadu. Arī mantojuma tiesības kārtojas pusgadu, dzīvokļa pārdošana, samainīšana uz mazāku arī prasa apmēram tikpat laika. Pēc laulātā aiziešanas cilvēks jau tā ir emocionālā stresā, ko pasliktinātā finansiālā situācija vēl vairāk pastiprina.
- Ar mūsu sociālo budžetu varētu to atļauties, neriskējot to izsmelt?
- Jā. Dzīvojot vienai personai, nabadzības risks pieaug, pēc pēdējiem datiem, tas ir 67%, jo īpaši sievietēm. Ļoti bieži laulāto pārdzīvo tieši sievietes, tas nozīmē, ka 42% sieviešu pēc vīra nāves atrodas pilnīgā nabadzībā. Kaut kas ir jādara! Sāksim ar gadu - 50% no laulātā pensijas. Tas nav tik dārgi! Šodien sociālajos pabalstos, kam miris laulātais, jau maksājam vismaz 3,3 miljonus. Manis piedāvātā sistēma prasītu 9 miljonus eiro, bet šis būtu normāls, sociāli orientēts pasākums, kas dotu sievietei gadu papildu ienākumus, lai varētu pierast pie jaunā dzīves veida. Ja katra otrā, trešā sieviete, kurai nomirst vīrs - pensionārs, atrodas situācijā, kad viņa var būt pie miskastes, tas nav normāli! Ja sociālajā budžetā ir pārpalikums un cilvēkiem ir vajadzīgs atbalsts, lai situāciju normalizētu - kāpēc to nedarīt?
Otra lieta - neapliekamais minimums pensionāriem, kas ir 235 eiro. 60% pensionāru saņem līdz 300 eiro un 12% - līdz 200 eiro. Sanāk, ka 2/3 pensionāru, kuri knapi savelk galus, vēl kaut ko atņemam caur IIN. Tas ir dramatiski, ka jebkurš palielinājums caur indeksāciju, kādām politiskām piemaksām viņu izvelk līdz tādam līmenim, lai pēc tam no tā atņemtu ar nodokļiem. Kad šo normu pieņēma, nosakot robežu 165 eiro apmērā, kas tajos laikos bija laba pensija, tā skāra trešdaļu pensionāru, bet tagad - jau divas trešdaļas. Un 235 eiro vairs nav liela pensija! Šo neapliekamā minimuma robežu vajadzētu palielināt vismaz līdz 350 eiro, lai vismaz pusi pensionāru tā neskartu. Ja ik gadu budžets pieaug par miljardu vai pusmiljardu eiro, nav normāli, ka pensionāru neapliekamais minimums nemainās. Visi saprot, ka tas nav godīgi, ekonomiski pamatoti, jo arī minimālā alga pa šo laiku ir dubultojusies, bet nekas nenotiek. Baidos, ka arī manabalss.lv iniciatīvu par šo tēmu ignorēs - tautas iniciatīvu valdošā koalīcija neatbalsta, uzticība mazinās.
- Domāju, ka deputātu kvotas budžetā arī nepalielina sabiedrības uzticēšanos varai. Sūdzaties, ka nākamgad nav paredzēts finansējums nabadzības risku mazināšanai, atraitņu pensijām, tajā pašā laikā iesaistāties budžeta spēlītēs ar 20 miljonu eiro deputātu kvotu sadalīšanu! Kaut kāda nesamērība!
- Caur Sporta apakškomisiju aizgāja 800 tūkstoši Rēzeknes olimpiskajam centram, bet Saskaņas frakcija atbalstīja projektus par 128 tūkstošiem eiro skolām, divām ierīcēm Gaiļezera slimnīcai un vienai Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai, jo uzskatām, ka rehabilitācija ir ļoti būtisks posms, jo nav jēgas cilvēku uzlikt uz kājām, ja viņš pēc tam aiziet uz invaliditāti. Jau pēdējos trīs četrus gadus mēģinu kaut ko dabūt tieši rehabilitācijai.
- Saskaņa pastāvīgi iestājas par dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar sociālo aizsardzību, nabadzības mazināšanu, kuri kā opozīcijas priekšlikumi biežāk tiek noraidīti, bet, kad beidzot tiekat pie kvotām, nenovirzāt šīm prioritātēm, bet savu pašvaldību būvprojektiem - olimpiskajam centram, baznīcām!
- Reģionu attīstība arī ir ļoti svarīga. Rēzekne ilgi bija aizmirstā pilsēta. Turpinām projektu un katru gadu mēģinām iedot naudu Rēzeknes olimpiskajam centram, jo pilsēta nevar kā Ventspils iešaut vienā rāvienā 15 miljonus! Olimpiskais centrs arī ceļš uz veselību. Rēzeknei, lai uzturētu mikrovidi, tas ir vajadzīgs! Jā, mans draugs Aleksandrs Bartaševičs tur ir mērs, bet tas nenozīmē, ka Rēzeknes centrs nav pelnījis to naudu! Bet tie 128 tūkstoši, kas bija uz Saskaņas kvotām, pārsvarā aizgāja sociālajiem projektiem. Jā, tur ir baznīcas, bet tas arī bija viens no virzieniem, līdz ar izglītību. Iesniedzām ļoti daudz projektu, gandrīz uz pusmiljonu eiro, bet izvēlēti tika vislabāk pamatotie.
- Kā no vēl rudenī izsludinātajiem 2,8 miljoniem eiro deputātu kvotām varēja aiziet līdz 20? Ar ko to skaidrojat? Pašvaldību vēlēšanām? Uzpirkt vēlētājus vai no neskaitāmajiem būvniecības projektiem, no kuriem kaut ko ieripināt partiju kasēs?
- Nedomāju, ka, piemēram, pensionāru federācija vai cita sabiedriskā organizācija, saņemot tūkstoti eiro, visi aizskrien balsot par konkrētiem deputātiem. Jā, liela daļa naudas aizgāja sporta būvēm un to uzturēšanai, bet mēs, salīdzinot ar citām olimpiskajām būvēm vai lielākām celtnēm, dabūjām vismazāko finansējumu.
- Kāpēc jums deva, bet LRA un NSL ne? Nopirks jūsu atbalstu kādiem svarīgiem balsojumiem nākotnē?
- Nevaru atbildēt par komunikāciju, bet mums bija saruna ar Saeimas budžeta komisijas vadītāju Jāni Vucānu, kurš pateica: ja priekšlikumi būs pamatoti ar vēstulēm, tāmēm, nevis kā ar Līvu albumu, nauda būs. Vai par 128 tūkstošu Saskaņas kvotu mēs kaut kur piebalsojam valdošajai koalīcijai? Nē! Vai mēs balsojam par valsts budžetu? Nē! Vai mēs uzstājamies ar kritiku? Jā!
- Bet nereti kādus balsojumus par amatpersonām vai strīdīgākiem likumprojektiem izšķīrusi tieši Saskaņa. Tikai tur, kur jums, spēlējot savu spēli, tas ir izdevīgi?
- Kamēr viens partneris otru tur pie solījumiem, tas strādā. Tikko kas izpildīts, nākamajā dienā otrs var uzmest.
- Katram sava spēle?
- Pilnīgi! Blefošana ir viens galvenajiem instrumentiem. Nav tā, ka šodien atbalstīsim Liepājas skolu ar 10 000 interaktīvajai tāfelei, un tu man rītā atbalstīsi ko citu.
- Igaunijā vēlēšanās uzvarējusī Centra partija grasās iniciēt vairākuma priekšmetu mācīšanas krievu valodā atjaunošanu valsts skolās. Latvijai arī vajadzētu sekot šim piemēram, vai tomēr valodu reforma skolās devusi pozitīvus rezultātus?
- Mēs esam par status quo, lai šo tēmu vairāk politiski neizmantotu politiskā kapitāla audzēšanai. Bijām pret lojalitātes likuma grozījumiem, pareizāk - pret to, kā izglītības ministrs Kārlis Šadurskis mēģina to politiski izmantot. Bet mēs nebijām tie, kuri apstrīdēja šo likumprojektu.
Runājot par valodu - mēs sākotnēji nebijām apmierināti ar šo reformu, bet šodien viss ir uzlikts uz sliedēm un iet, un nevajag vairāk tracināt skolotājus ar jaunām prasībām, pārbaudījumiem. 75% pedagogu uzskata, ka lojalitātes pārbaudes var pasliktināt viņu situāciju. Viņi tāpat jau ir stresā. Mums ir sūdzības no mūsu skolēniem, kas mācās bilingvāli, ka viņiem būtu problēmas iziet šo sistēmu, saprotam, ka, lai mācītos augstskolās, jāzina latviešu valoda augstākajā līmenī.