Sergejs Dolgopolovs: Mūs apdraud nevis Austrumi vai Rietumi, bet iekšēja nestabilitāte

Saeimas deputāts (Saskaņa), Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs, Rīgas vicemērs (2001.–2006. g.) Sergejs Dolgopolovs intervijā Neatkarīgajai vērtē Latvijas politisko ainavu un pauž bažas par to, ka arī pie mums politikas līmenī vairojas agresivitātes pazīmes.

- Runā, ka sākusies pati melnākā priekšvēlēšanu kampaņa jaunākajā Latvijas vēsturē. Vai jūs piekrītat šim apgalvojumam?

- Es gan neteiktu, ka šī kampaņa ir melnāka par citām. Piesātinājumu ar melnumu nosaka faktiskais materiāls. Kāpēc es tā saku? Tāpēc, ka Latvijas politiskā dzīve - tā ir nepārtrauktu skandālu virkne. Sākot ar agrīniem gadiem, kad tika lobētas atsevišķu interešu grupas, pieņemti likumi, kurus pēc tam nācās kaut kādā veidā koriģēt, kad bija notikumi, kuri tā arī nav atklāti līdz galam. Laiku pa laikam šie skeleti tiek izvilkti no skapjiem un saistīti ar tiem vai citiem cilvēkiem, kas mēģina pacelt galvu virs kopējā purva. Un, lūk, šis fons mani personiski dara visai piesardzīgu.

- Kādā ziņā?

- Šo fonu, manuprāt, šo agresijas un baiļu fonu nosaka un skaidro pasaules politikas stāvoklis. Visa šī spriedze, kas šodien pilda pasauli un burtiski mutuļo. Turklāt - ir ļoti grūti uztaustīt kādas iespējamas izejas no tās. Tas rada negatīvu auru, kura savukārt rada zināmu agresijas pieaugumu. Iekšējas agresijas, kura laužas ārā. Ja pavērot sociālos tīklus, tad milzums vēstījumu tajos atrodas ārpus pieklājības robežām. Tas ir noskaņojums. Noskaņojums, kurš turklāt pastāv vispārējā pasaules politiskās elites kopuma (un Latvijas atsevišķi) degradācijas fonā. Mēs neesam izņēmums. Tas rada piesardzības sajūtu un bažas. Tāpēc, ka agresivitāte ir ļoti bīstama parādība, kura, kā liecina citu valstu pieredze, var izvērsties ārējās formās.

Latvija vienmēr labā nozīmē ir izcēlusies ar iekšēju mieru, kurš nav vedis ļaudis ielās... Pie mums valdošā mentalitāte it kā nosaka to, ka līdzīgu uzplaiksnījumu te nav. Taču - vēlreiz atkārtoju - tiek radīts ne visai labs fons.

Tas, kas notiek politiskajā dzīvē, tiek uztverts ar milzīgu skepses piedevu. Kāpēc tas tā? Pirmkārt, tāpēc, ka palielinās plaisa starp tā saucamo politisko eliti un iedzīvotājiem. Tās ir itin kā divas paralēlas pasaules, divas atsevišķas dzīves. Vieniem - savas intereses, otriem - savas. Un, ja tās nesaskaras, ja tās nesavijas, zūd līdzsvars. Tāpēc arī pastāv iedzīvotāju uzticības krīze gan varai tās kopumā, gan atsevišķiem varas atzariem. Un, ja šodien kāds rosinās referendumu par Saeimas atlaišanu, tas tiks uztverts ar - urā! Tieši tāpēc, ka tiek radīts noteikts nelabvēlīgs fons.

Vēl viens moments. Esošā politiskā elite izceļas ar divām īpašībām. Pirmā - harismātisku līderu trūkums. Tādu, kuriem būtu stingrs mugurkauls un kuri zinātu, kas jādara un kā viņi to darīs. Otra - lēmumu pieņēmēju kompetences līmeņa pazemināšanās. Ar to mēs saskaramies gan parlamenta, gan izpildvaras praksē. Piemēram, ko gan vērtas visas šīs debates ap OIK. Galu galā, ja parakties dziļāk, redzams, ka cēls mērķis atkal kļuvis par barotni noteiktai ļaužu grupai. Un tie līdz šim turas pietiekami stingri. Bet ar to pirmām kārtām panākts, ka nekādas energotirgus atvēršanas nav veicinājušas elektroenerģijas izmaksu samazināšanos. Elektrības cena mūsu valstī ir būtiski cēlusies. Bet maksā par to visu tie, kuri šo varu un tās pārstāvjus ievēlējuši.

- Pirms pāris gadiem jūs sacījāt, ka Latvijas vara atrodas pastāvīgā cīņas stāvoklī ar kaut ko. Vai jūsu viedoklis ir mainījies? Vai mūsu zeme sākusi dzīvot profesionāli, godīgi un atbildīgi?

- Runāt par mūsu zemi ir visai sarežģīti. Tāpēc, ka iedzīvotāju pamatmasa dzīvo atbildīgi un godīgi. Bet, teiksim, likumdošanas tendence paredz pretēju tieksmi. Ja paraugāmies likumu izmaiņas vairākos pēdējos gados, tad mēs arvien vairāk un vairāk dodamies uz likuma normu lielākas bardzības, uz kontrolējošo, uzraugošo dienestu nostiprināšanas pusi. Galu galā nonākam nevis pie kārtības ieviešanas savā zemē, bet pārvēršam to par policejisku valsti. Sava zeme - tas ir kas cits.

- Tātad, kā jūs reiz teicāt, mēs arvien kustamies uz priekšu atmuguriski?

- Mūsu komisija praktizē biežus braucienus pa valsti. Tiekamies ar cilvēkiem, ar pašvaldību deputātiem... Tas ir mēģinājums sajust dzīves pulsu konkrētās vietās. Un es jums teikšu, ka ir ļoti daudz pozitīvā. Pirmkārt, cilvēki kļuvuši izglītotāki, sākuši vairāk domāt. Cilvēki sākuši vairāk satraukties. Protams - par sevi, taču - valsts, savas zemes ietvarā. Tie, kuri netiek galā, kuriem te grūti, meklē ceļus uz citām zemēm, kur dzīve mierīgāka, ērtāka un - galvenais - stabilāka. Stabilitātes faktors visos laikos bijis viens no izšķirošajiem. Ja tev uzmācas doma, ko nesīs šī diena, un ja tu nezini, ko nesīs nākamā, tad tevī rodas satraukums, tevī sākas kaut kāda nieze, un tevi sāk pārņemt nedrošības sajūta. Tas ir ļoti nopietni. Jo, ja cilvēks nav pārliecināts par savas ģimenes, savu bērnu, mazbērnu nākotni, viņā dzimst lērums dažnedažādu emociju. Sākot ar apātiju, beidzot ar agresivitāti. Šodien mēs to redzam pietiekami skaidri.

- Bet kā sader jūsu sacītais, ka - aug izglītības līmenis, ar tepat teikto, ka aug neprofesionālisms? Jūs taču Saeimā vadāt komisiju, kura atbild par pietiekamu profesionālisma pamatu visos varas līmeņos.

- Jā, taisnība. Taču šī situācija ir skaidrojama visai vienkārši. Tā dzīves vide, kurā mēs mītam, paredz, kā to teikt... individuālismu. Tas nozīmē, ka ikviens ir sava likteņa valdnieks un vienlaikus - savu iespēju vergs.

Un šī sajūtu divējādība arī rada to, ka cilvēki top izglītotāki. Taču viņi kļūst izglītotāki pirmām kārtām priekš sevis. Proti - savus lēmumus cilvēki pieņem pārdomātāk. Bet tur, kur tiek runāts par valsts interesēm, ir nepieciešama noteikta kultūra, kura veidojas gadiem un kuru, starp citu, audzina tā pati valsts. Vai, kā mūsu gadījumā - neaudzina.

Man bijušas daudzas tikšanās ar vecāko klašu audzēkņiem, ar cilvēkiem, kuri grasās sākt patstāvīgu dzīvi. Un es vienmēr uzdevu vienu un to pašu jautājumu: kaut sekundi iedomājieties, ka, nedod, Dievs, ģimenē rodas kādas problēmas. Dzīvoklis, komunālie maksājumi, maz kas vēl... Kur jūs iesiet, pie kā? 99,9 procenti šo gandrīz pieaugušo cilvēku to nezina. Bet tā taču ir dzīves ābece, bez tās nevar. Es atceros savu skolu. Mūs mācīja, kā rakstīt iesniegumu, kā formulēt domu, kuru tu vēlies piedāvāt tam vai citam ierēdnim.

Un te rodas vēl viens paradokss - nespēja novērtēt. Lūk, tuvojas parlamenta vēlēšanas. Kā novērtēt - kurš labāks, kurš sliktāks? Kurš gatavs darboties, kurš prot, kurš neprot? Kura programma labāka, kura sliktāka? Tam nepieciešama kaut minimāla pieredze un zināšanas.

- Jūs reiz teicāt: «Ja Latvijas iekšpolitiskās situācijas attīstības dialektika objektīvi rosina slēdzienu: vecais nedarbojas, tad jāmeklē jaunais.» Vai te redzamas kādas jaunā pazīmes? Kaut vai priekšvēlēšanu kampaņas kontekstā?

- Nekas kvalitatīvi jauns diemžēl nav parādījies. Izņemot lielāku agresivitātes līmeni. Es nu skatos, kā veidojas attiecības starp pozīciju un opozīciju. Un, lai arī partijas šodien lielā mērā ir vien maziņi interešu klubi, tām tomēr būtu jātiecas pārstāvēt iedzīvotāju intereses. Jo lielāka būs tā iedzīvotāju grupa, kuru partija pārstāvēs, jo lielāku atbalstu šī partija gūs no vēlētājiem. Taču - agresivitāte pieņemas. Un tur, kur būtu jārunā par to, kā rīkoties, kā jādara un kas jādara, strīdi risinās atbilstoši principam - pats muļķis!

Tas tad arī nosaka vēlētāja piedāvājumu. Kāds tas ir? Vēlētājs ne visai uzmanīgi pēta pat īsās to partiju programmas, kuras dodas uz vēlēšanām.

Lielā mērā viņš pievērš uzmanību divām lietām. Pirmā, protams, ir tas figūru kopums, kuras partija izvirza kā savus kandidātus. Otra - šāda vai tāda partiju iepriekš uzkrātā bagāža. Un, ja jaunās partijas spēj izcelties vien ar to piedāvātām figūrām, tad vecās partijas iegūst vai zaudē, pateicoties tam, kas ticis izdarīts, ko var ieskaitīt savā rēķinā par iepriekšējiem gadiem. Nu un - publiskie skandāli. «Vecajām» partijām tie ir nāvējoši, bet «jaunajām» - bezmaksas reklāma.

- Un kā tad šajā kontekstā izskatās Saskaņa?

- Saskaņa, lai arī vajāta un pelta, tomēr saglabā partiju reitingos pirmo vietu. Tas izskaidrojams ļoti vienkārši. Vispirms tas ir kreisais faktors, programmas un rīcības sociāli ekonomiskā ievirze, kura netiecas sastumt ļaudis nacionālos aplokos.

- Taču 2014. gada vēlēšanās Saskaņa jau zaudēja balsis.

- Tā vis gluži nav. Un turklāt arī etniskās lietas ietilpst sociālajā jomā. Jautājums te ir mazliet plašāks. Turklāt etniskā harmonija (saskaņa!) valstī ir svarīgs stabilitātes un drošības faktors. Un galvenais drauds mūsu valstij nav ne Austrumi, ne Rietumi, ne Krievija, bet - iekšējā nestabilitāte. Tādēļ ikviens, kurš mēģina dzīt ķīli starp dažādām iedzīvotāju grupām etnisku, reliģisku vai sociālu dziņu vadīts, manā uztverē ir pirmais drauds valsts, nacionālajai drošībai. Vienota valsts, vienota tauta - tas ir labākais gan latviešu, gan krievu interešu aizstāvības veids.

Saskaņas vadmotīvs vienmēr ir bijusi saskaņa sabiedrībā. To var panākt divos veidos. Abi šie veidi ir saistīti. Viens bez otra tie nevar pastāvēt. Pirmais - darbi. Otrais - dialogs, kurš skaidro - kas tie par darbiem, kādēļ tie. Saskaņa allaž tiekusies uzturēt dialogu ar visām sabiedrības daļām.

- Bet kāpēc tad Saeimas vairākums kultivē te divkopienu valsti?

- Tas nāk no senajiem romiešiem: skaldi un valdi! Vienkārši un lēti! Bet Saskaņai nekad nav bijis un nav tieksmes krāt punktus uz sabiedrības šķelšanās rēķina. Visus šos gadus konfrontējoša noskaņojuma Saskaņā nav bijis. Bet - ātru risinājumu te nav. Un, kad tiek īstenota, teiksim, izglītības reforma, tad vārds «reforma» rada vien lielu aizkaitinājumu. Tādēļ, ka pie mums ar vārdu «reforma» tiek saprasts viss, kas tik ienāk prātā. Arī pilnīga bezjēdzība. Es allaž esmu smējies - ja pūtēju orķestri papildināt ar arfu, tad tā būs mūzikas reforma. Aptuveni tā tas pie mums notiek.

- Ko vēl teiksiet par šo skolu, augstskolu reformu?

- Mēs parlamentā vienīgie nobalsojām pret šo reformu. Skolas reforma, vispār skola, manuprāt, paredz divas lietas. Pirmā - sagatavot cilvēku patstāvīgai dzīvei, apgādāt viņu ar noteiktu zināšanu, prasmju un iemaņu kopumu. Otrā - veidot viņu kā personību. Viena no svarīgām cilvēka īpašībām ir - mugurkaula esamība. Taisna mugurkaula, kurš ļautu viņam paust, formulēt, argumentēt un aizstāvēt savu viedokli. Un - domāt.

Jautājums par mācību valodu ir svarīgs, taču sekundārs. Ja mēs gribam, lai cilvēki zinātu valodu, tad tā ir jāmācās.

Taču - šausmina kas cits. Lai kāda reforma tiktu īstenota, ja kaut vien daļai cilvēku tā šķiet nepieņemama, tā nav līdz galam izdomāta. Bilingvālais izglītības modelis sniedza lielisku iespēju apgūt ne tikai latviešu valodu. Daudzi krievu skolu absolventi šodien zina latviešu valodu ne sliktāk kā pamatnācijas pārstāvji.

Bet, ja jūs pārvēršat skolu par kaujas lauku, tad tam var būt sekas ļoti tālā perspektīvā. Tādēļ izglītības jautājums - tas ir izglītības satura jautājums. Bet, ja runāt par reformu, tad ikvienai reformai bija jāsākas ar skolotāju sagatavošanu. Pedagoģiskajiem kadriem jābūt sagatavotiem reformai, gan viņu pašu profesionālās bagāžas, gan psiholoģiskās gatavības ziņā.

Tā ir traģēdija, ka šodien latviešu un nelatviešu skolās trūkst skolotāju. Latviešu valodas skolotāju. Turklāt - latviešu valodas pasniedzējs Latvijā - tas nav tik vien kā darbs, tas ir - aicinājums. Es nekad neaizmirsīšu savu latviešu valodas skolotāju Kornēliju Ikaunieci. Viņa pasniedza latviešu valodu ar tādu mīlestību, ka tie bērni, kurus viņa mācīja, zināja latviešu valodu kā pienākas. Visi mani klasesbiedri zina latviešu valodu. Visi! Tas ir viņas nopelns.

- Kā jūs vērtējat Saeimas lēmumu - apmācību arī privātās augstskolās veikt tikai valsts valodā?

- Tā ir muļķība. Noziedzīga muļķība, kura turklāt nesīs tiešu kaitējumu valsts budžetam.

- Cik saturīgas, jēdzīgas patlaban ir Latvijas un Eiropas Savienības attiecības ar Krieviju?

- Attiecības ir tik sliktas kā nekad. Pretī stāvēšana, sankcijas, bruņošanās pieaugums - tas ir ļoti dārgs strupceļš. Turklāt - ne visai apgaismots un sakarīgs. Vai ir izeja? Domāju, ka ir. Tas ir dialogs. Smags, pacietīgs... Bet tā mērķis varētu būt Helsinku vienošanās-2. Jo arī Simtgadu karš reiz beidzās ar mieru.

- Bet Krievija kā nekā ir mūsu kaimiņš. Un reiz mēs gribējām būt tilts starp Rietumiem un Austrumiem...

- Kas tik mēs negribējām būt! Gan tilts starp Rietumiem un Austrumiem, gan vietējā Šveice... Kas no visa tā šodien ir atlicis? Tranzīts. Tranzīts, lai arī sarucis, vēl pastāv. Bet, ja runāt par tūrisma biznesu, kuram te bija labs pamats un kurš varēja attīstīties, tad to mēs esam pamatīgi nīcinājuši. Un, ja pievērsties banku sfērai, tad tā strauji grimst dibenā.

Šajā fonā radās iedzīvotāju masveida aizplūšana. Patlaban ir pieņemta reemigrācijas programma, taču tā nedarbosies līdz brīdim, kamēr nebūs izpildīts galvenais nosacījums - tāda dzīves līmeņa radīšana, kurš nebūtu zemāks par dzīves līmeni valstīs, uz kurām cilvēki no Latvijas izbrauc.

- Jūs arī esat bijis Valsts prezidenta amata kandidāts. Kā jums šķiet, vai viņa ievēlēšanas kārtību nebūtu laiks mainīt?

- Ir laiks! Es esmu par tiešām Valsts prezidenta vēlēšanām. Tas pat neprasa nekādas radikālas Satversmes izmaiņas. Nepieciešami vien daži grozījumi, kuri paredzētu, piemēram, Valsts prezidenta tiesības atlaist parlamentu bez attiecīga referenduma. Plus vēl daži.

Kāpēc tas būtu pareizi? Tāpēc, ka tad mainītos prezidenta atbildības pakāpe. Tāpat būtu vēlams, lai mums te būtu nevis tik vien kā partiju sarakstu noteiktā, bet vismaz jauktā Saeimas ievēlēšanas sistēma.

- Ko jūs novēlat Latvijai simtgadē?

- Saskaņu! Ģimenē, valstī un pasaulē!