Lielmežs: Vara pieder tautai – kādā veidā?

Mālpils novada domes deputāts, bijušais tās vadītājs, Eiropas Savienības (ES) Reģionu komitejas Latvijas delegācijas mandāta turētājs līdz 2020. gada janvārim Aleksandrs Lielmežs intervijā Neatkarīgajai pauž savas domas par vēlēšanu principiem, pašvaldību situāciju un sava novada pieredzē balstītām atziņām par norisēm izglītībā. Viņš salīdzina mūsu būšanas ar ES attīstītāko valstu attieksmi. Mēs ar viņu esam beiguši vienu (Suntažu) videni un sakām viens otram «tu», kā bijām raduši sacīt. Mēs sarunājāmies pirms vēlēšanām.

- Saša, ierosinu sākt ar vēlēšanām. Būs jautrāk...

- Jā, sāksim ar vēlēšanu principiem un Saeimas ievēlēšanas kārtību. Es joprojām stāvu un krītu par tā saukto personālo atbildību. Par personālo atbildību, kuras moto varētu būt - deputāts ir atsaucams. Bet tad ir principiāli jāmaina Saeimas ievēlēšanas kārtība un jāpāriet uz simts vēlēšanu apgabaliem, kur tiešām katrs konkrēts deputāts varētu teikt: jā, tie ir mani vēlētāji, es esmu viņiem to un to solījis, ko arī cenšos izpildīt. Un, ja kaut kas traucē, tad es saku, ka man traucē tas un tas.

Kāpēc tas tā nenotiek? Tāpēc, ka manā skatījumā mūsu tā sauktā partiju demokrātija ir ļoti vāja. Var lepni saukties par politiskām partijām ar dibināšanas biedru skaitu - divi simti... Mēs šīs partijas dzirdam tikai pirms vēlēšanām, bet pēc vēlēšanām reti kurš atceras, kas tad tās bija, ko tās solīja un kas tās tādas vispār ir.

Savā iedomātajā modelī es atzīstu arī partiju demokrātiju, bet tad sevi cienošām partijām vajadzētu izveidot vismaz simts nodaļu, vajadzētu piesaistīt tajās biedrus un tad runāt par tiem ideoloģiskajiem un sociālekonomiskajiem mērķiem, kurus realizēt. Ja politiķi nav tam gatavi, tad vismaz kā Lietuvā - 50% no apgabaliem un 50% no partiju listēm. Vēl labāk būtu ļaut vēlētajiem balsot saskaņā ar tā sauktajiem grozāmajiem sarakstiem, kur pati tauta no visiem sarakstiem var savākt sev vēlamos deputātus. Tātad - mehānismi var būt dažādi.

Kāpēc es tā domāju? Arī tāpēc, ka mani šokē iespējamais nebalsotāju skaits. Un, ja mums Satversmes otrajā pantā tomēr ir nostiprināts tas, ka vara pieder tautai, tad - kā tā izpaužas? Un - kā tas viss tiek praktiski realizēts? Jo tad, ja partijām nav sabiedrības atbalsta, visi tie, kuri tos piecus procentus nesasniegs, spēlē uzvarētāju labā. Diemžēl arī nebalsotāji.

Man nav nekas pret partiju demokrātijas uzlabošanu. Bet jautājums - kāpēc partijas to nedara? Tāpēc, ka tas ir rūgts, sūrs, nepateicīgs darbs - iedibināt savu ideoloģiju visā valstī vienmērīgi. Esmu savā laikā izstrādājis tos simts vēlēšanu apgabalus. Nekas sarežģīts tas nav. Tas ir apmēram no 13 līdz 17 tūkstošiem vēlētāju katrā apgabalā. Un, ja kādam ir interese, man datorā viss tas ir. Varu ar to padalīties.

Bet, ja pašreiz Saeimas ievēlēšanas kārtība netiek mainīta, tad, gaidot nākamo Saeimu, vajadzētu mēģināt konsolidēties tā, lai nebūtu - kur divi latvieši, tur trīs partijas. Tādēļ politisko partiju minimālo biedru skaitu vajadzētu pacelt līdz kādiem diviem tūkstošiem. Man nekas nav pretī pret biedrībām un dažādu interešu paudējiem, bet politiskai, ideoloģiskai valsts attīstībai vajadzētu nopietnāku pieeju. Tas ir mans redzējums par izmaiņām, kas vajadzīgas, lai tauta aktīvāk piedalītos Saeimas vēlēšanās un nejustos, kā saka, piemānīta.

Te man ir trīs bloki. Viens - pats vēlēšanu, tajā skaitā Saeimas, princips. Otrs - pašvaldības. Jo tagad rodas iespaids, ka partijas bezmaz vai sacenšas par to, kura nolikvidēs vairāk pašvaldību. Lai tik to paliktu pēc iespējas mazāk, nepaskaidrojot, kāpēc tas tā tiks darīts un kāds no tā valstij būs ieguvums. Trešais - izglītība. Vērtējot mūsu pašu Mālpils novada pieredzes bāzi. Tā teikt, domājot, kā tas izskatās no apakšas.

- Sākam ar pirmo. Tu pats redzi, ka partiju uzskatu noteiktība, stabilitāte pirms šīm vēlēšanām ir mazāka nekā iepriekš.

- Es te centīšos minēt Eiropas pamatnostādnes. Bet tur jau tā lieta, Viktor, ka lielākā daļa pašreizējo partiju ir nestabili veidojumi. Piemēram, Jaunā Vienotība sevi definē kā centrisks, liberāls spēks... Taču - Vienotība sajuka kā kāršu namiņš. Izveidojās kaut kādi kloni. Bet - vai no tā vēlētājam tika lielāka skaidrība un lielāka spēja izšķirties?

- Bet tas, ko tu piedāvā, faktiski samazinātu arī partiju skaitu.

- Bez šaubām. Tāpēc es runāju par partiju demokrātijas attīstību. Es, protams, iešu uz vēlēšanām un aicinu visus iet, jo citādi sanāk, ka jūsu nenodotās balsis tiks uzvarētājiem.

- Pirmkārt, varu gribošo partiju solījumos es šogad neredzu resursus, ar ko tos nodrošināt. Otrkārt, neredzu profesionāli atklātu rīcības instrumentāciju un, treškārt, neredzu sinerģētisko, kontekstuālo tā vai cita priekšlikuma argumentāciju (kā lopkopībai domātais atsauksies izglītībā u.tml.).

- Es tev piekrītu, un mana izšķiršanās atkal būs atkarīga no tā - vai es saskatīšu tādu partiju piedāvājumu, kas atbildīs manām nostādnēm par pamatvērtībām. Par valodu, par ģimeni, par bērniem, par attieksmi pret senioriem, par to, kas ir valsti veicinošs... Bet - valsti veicinošs ir tikai cilvēks un viņa vēlme radīt pēcnācējus, lai valsts zeltu un plauktu. Nevis kaut kādi tur vispārīgi savārstījumi. Kāda var būt attīstība, ja tiek grauti paši cilvēces attīstības pamati - ģimene ar bērniem? Partijas ar šādu attieksmi man lidos ārā automātiski.

Vēl viens no izvēles pamatprincipiem man būs - attieksme pret pašvaldībām. Attieksme pret Satversmes otrā panta izpratni, kur teikts, ka vara pieder tautai. Tad - kādā veidā šī vara pieder tautai? Es pats nekandidēju. Jo diemžēl neredzu tik konsekventus politiskos spēkus, kuri atbilstu manai izpratnei par šiem pamatjautājumiem.

Kāpēc es te gribu piesaukt ES dalībvalstu pašvaldības un to pieredzi? Tāpēc, ka esmu izrēķinājis, cik lielu teritoriju katrā valstī, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, pārvalda vietējā pašvaldība un reģionālās pašvaldības. (Pilnu analīzi var atrast LPS mājaslapā.) Visu ES dalībvalstu vidējā vietējā pašvaldība ir tikai 44 kvadrātkilometru liela, un tajā dzīvo 5040 iedzīvotāju. Latvijā vidējā vietējā pašvaldība ir 13 reižu lielāka teritorijas un vairāk nekā trīs reizes iedzīvotāju skaita ziņā. Tā ka apgalvojumam par mazām Latvijas pašvaldībām, vismaz Eiropas kontekstā, nav nekāda pamata. Pēdējā laikā daudzi ES politiķi, sevišķi ņemot vērā to, kas notiek gan Brexit, gan Francijas, gan Ungārijas sakarā, ir satraukušies un arvien vairāk runā, ka jānostiprina Eiropas Pašvaldību hartā minētie pamatprincipi. Tātad - subsidiaritātes princips. Latviski tas nozīmē, ka lēmumu pieņemšanai ir jābūt vistuvāk iedzīvotājiem. Un, kur tad citur to tā var izdarīt, kā vien vietējās pašvaldībās? Tāpat daudz runā par daudzlīmeņu pārvaldību, ka katra funkcija jāpilda atbilstošā pašvaldību līmenī, kur to var izdarīt visefektīvāk. Un tas nozīmē, ka, samazinot pašvaldību skaitu, mēs šos pamatprincipus nespēsim ievērot. Gluži otrādi - tā mēs atraujam varu no pilsoņiem.

- Taču vairākas partijas uzstāj, ka pašvaldību skaits jāsamazina.

- Tad tās galīgi neorientējas izpratnē par pašvaldību lomu un būtību. Tāpēc es lūdzu, lai viņi paskatās uz ES dalībvalstu pašvaldībām, to pieredzi un izdara secinājumus. Nezināšana vai vienkārši tukša muldēšana uztiepj mums priekšstatu, ka kaimiņos ir mazāk pašvaldību. Igaunija mums ir pastāvīgs piemērs, bet viņiem no pagājušā gada rudens pēc «nosacīti brīvprātīgas» apvienošanās ir 79 pašvaldības. Un Igaunijā ir arī piecpadsmit reģionu. Bet Lietuva ir vienīgā ES dalībvalsts, kurai nav reģionālo pašvaldību. Mums ir pieci aiz matiem pievilkti plānošanas reģioni. Klasiskajā izpratnē tās nav pašvaldības. Es biju par deviņām otrā līmeņa pašvaldībām (varētu palikt piecas), ja vien tās nostiprinātu, gan deleģējot valsts funkcijas, gan daļu vietējo funkciju, un tādā veidā kļūtu efektīvākas, neatraujot cilvēkiem to pašu subsidiaritātes principu... Bet - tā vietā, vai nu nezināšanas, vai negribēšanas zināt dēļ, piesauc padomju laika 26 rajonus, kas bija otrā (reģionālā) līmeņa pašvaldība. Pilnībā nesaprotot, kā funkcionēja padomju vara. Atgādināšu, ka Daugavas stadionā mēs savulaik stāvējām nedaudz virs astoņiem tūkstošiem (no vairāk nekā 12 tūkstošiem vietējo deputātu)... Un, ja tagad saka, ka jāatgriežas, tad atgriežamies pie tiem 12 000 deputātu. Pašlaik to ir nedaudz virs 1500. Un tad vēl saka - tie ir liekēži... Diemžēl te jāmet akmens arī masu mediju lauciņā, kuri nepārtraukti skandina, ka deputātu ir par daudz, ka viņi tādi un šitādi... Es nesaprotu, kā interesēs tas viss tiek spēlēts. Ne jau vietējās demokrātijas un pilsoniskas sabiedrības veidošanas pamatprincipu labad.

- Es to uzskatu par partiju varas valstisko vājumu. Tām nav īsti demokrātiska valsts perspektīvas piedāvājuma, un tāpēc parādās šīs varas centralizācijas ambīcijas.

- Esmu veicis analīzi un varu salīdzināt pašvaldību tā saukto bagātību vai nabadzību. Saskaņā ar pašvaldību finanšu izlīdzināšanas kritērijiem galvgalī faktiski visur ir nereformētās pašvaldības. Lielākā daļa - Pierīgas pašvaldības, kuras ir bagātākas, kuras joprojām sponsorē tās, kas izveidotas pirms divdesmit gadiem... Jājautā - kur tad ir tas lielais ieguvums, apvienojot teritorijas?

- Kur tad tas ir?

- Atkārtoju - izpratne par Satversmes otro pantu daudziem ir ļoti vienkāršotā līmenī. Es esmu par to, ka cilvēkiem ir jāļauj lemt. Stāsts ir par funkciju sadalījumu. Kā teicu - par daudzlīmeņu pārvaldību. Kas ir darāms valstij, kas ir darāms reģioniem, kas darāms vietējā līmenī. Vietējā līmenī ir jādara viss, kas cilvēkam ir, kā saka, pirmā nepieciešamība. Pirms divdesmit gadiem Strasbūrā dzirdēju, kā Francijas pārstāvis, ja nemaldos, tā laika premjers Lepēns, teica: «Rokas nost no mūsu komūnām, demokrātijas bandiniekiem!»

Francijā ir pāri par 36 tūkstošiem pašvaldību un neviens nesaka, ka tās traucē valsts attīstībai. Tur viņi mācās demokrātiju, lemj par saviem jautājumiem. Diemžēl pie mums ap 2000. gadu, kad vajadzēja valsts pārvaldi sakārtot šādā daudzlīmeņu pārvaldības pakāpē, tas dažādu politisku iemeslu dēļ nenotika. Pie mums saka: nē, nē, nē - mazie nevar pastāvēt! Bet - viņi ir pastāvējuši un pastāv! Bet, ja klausīties kādus tā sauktos etnoģeogrāfus, tad - šausmas... Pliks ekonomisks aprēķins - salikt visus gandrīz vai vienā pilsētā, vienā skolā un - tad viss notiksies.

Te es atkal varu atsaukties uz Eiropas pieredzi, Eiropas pamatnostādnēm, kuras vēsta, ka migrācija Eiropai izmaksā ļoti dārgi. Tātad - jādara viss, jārada pietiekami atbalsta instrumenti, lai cilvēks paliktu dzīvot tur, kur viņam ir bijis lemts piedzimt. Bet, ja sludina, ka attīstība notiks tikai tā sauktajos attīstības centros, bet pārējo teritoriju dēvēt par bezperspektīvu, tad tas arī traucē normālai uzņēmējdarbībai, finansēšanai... Nu, ko tad mēs tādā teritorijā investēsim, ja tā ir bezperspektīva? Atbalstīsim tikai tos centrus. Bet - jebkura cilvēku aizplūšana no vides, kur jau ir radīta infrastruktūra, rada tikai zaudējumus.

- Kādu atzīmi tu tagad liktu centrālās un vietējās varas attiecību harmonijai?

- Es teiktu, ka kopumā tā ir uzlabojusies. Pašvaldību savienības esamība un tas, kas iestrādāts likumā par pašvaldībām, tas, ka likumā nostiprinātas sarunas, vienošanās..., tikai uzlabo šo attiecību gaisotni. Vienota organizācija ir ļoti liels sasniegums. Jo vēlmes ir atšķirīgas. Kas der Rīgai, Jūrmalai vai Pierīgai, tas citur neder. Tur jāmeklē citi instrumenti. Un to visu caur vienu organizāciju mēģināt dabūt ir liels pluss.

- Un kas tev sakāms par izglītību...

- Jā, man mēģina iestāstīt, ka labu izglītību var dabūt tikai lielās skolās, bet visas mazās skolas ir traucēklis, kas jātaisa ciet, un tad sistēmā būs vairāk naudas, būs labāka kvalitāte, tad man tas liekas kaut kāds ārprāts.

- Pirms pāris gadiem tu biji izrēķinājis, ka skolu reforma nesīs Mālpils novadam 700 tūkstošus eiro zaudējumu.

- Tā arī ir. Princips, kas pie tā noveda, ir - nauda seko skolēnam. Tas ir amorāli. Arī tagad teikt: ja pašvaldība grib saglabāt vidusskolu, kurā nav IZM izpratnē pietiekama skolēnu skaita vai kvalitātes, lai tā maksā pati, un tā nedabū valsts (mūsu maksāto nodokļu) naudu, tas ir vairāk nekā dīvaini. Centralizētie eksāmeni, atvaino mani... Tie parāda tikai tendenci, bet mēs nevaram runāt par izglītības kvalitāti.

Mēs abi esam beiguši Suntažu vidusskolu. Un tagad teikt, ka Suntažu vidusskola nesniedz kvalitatīvu izglītību tikai tāpēc, ka viņiem nav tas pietiekamais bērnu skaits, ir gan kādām ausīm tīkami. Daudzi ir uzķērušies uz tā, ka mazās skolas sniedz nekvalitatīvu izglītību... Bet es jau reiz teicu - kvalitatīvu izglītību sniedz kvalitatīvs skolotājs. Motivēts, azartisks... Un - tā tiešām nav pašvaldību atbildība, tā ir vistīrākā augstākās izglītības politikas atbildība... Gan nosakot skolotājam atlīdzību, gan motivējot, gan strukturējot to, ko viņš mācīs...

Kāds tad ir tas praktiskais rezultāts Mālpils novadā? Sidgundas pamatskolu slēdzām. Zaudējām naudu. Puse bērnu aizgāja uz Suntažiem, puse uz Mālpili. Suntažos izglītība ir par 50 eiro mēnesī dārgāka nekā Mālpilī. Mēs tagad maksājam lielāku summu Ogres novadam nekā tad, kad uzturējām Sidgundas pamatskolu. Braukā autobuss - gan no Mālpils, gan no Suntažiem, vadā bērnus... Bet - kāda vaina bija Sidgundas pamatskolai? To izvēlējās tie vecāki, kuriem skola bija blakus, un tie, kuri negribēja, lai viņu atvases iet klasēs, kur ir lielāks skolēnu skaits, jo tad bērns tur nejūtas pietiekami komfortabli...

- Mana mamma savulaik pamatoja, ka maksimālais skolēnu skaits klasē, lai skolotājs spētu visus kā nākas ieraudzīt, ir - vienpadsmit.

- Es tam pilnīgi piekrītu. Bērna sūtību uz šīs grēcīgās zemes būs vieglāk ieraudzīt, ja klasītes būs mazākas. Kam tad viņš ir vairāk noderīgs? Kādas ir viņa gēnos ieliktās spējas? Katram no mums taču ir ielikts kas savs. Būtība ir - atrast to bērnā un viņu atbilstoši sagatavot. Bet tas mūsu oficiālajā retorikā kaut kur pazūd.

- Ko vērts apgalvojums - kompetenču izglītība? Ja tagad skolotāji tik vien kā runā klases priekšā, vajadzēja tos laikus pārkvalificēt. Šķiet, mūs abus skolā mācīja visai praktiski...

- Tieši tā! Virziens un ceļš it kā ir pareizs... Esmu par to, ka jāatklāj šīs prasmes un tas, kas katram cilvēkam dots, lai viņš spētu iet savu ceļu, kas tāpat būs ērkšķiem pilns.

Bet - es nepārstāju uzdot sev jautājumu - ko tad Latvijas valsts ir ieguvusi no tā, ka Mālpils novads ir bijis spiests likvidēt jau trīs skolas? Mālpils var saskaitīt virkni zaudējumu, kuri skāra pedagogus, darbiniekus, viņu ģimenes, samazinājās naudas plūsma, blakus pakalpojumi, ēdināšanas pakalpojumi, pārtikas plūsmas un tā tālāk. Un - kuri tad ir tie ieguvēji? Es te neatrodu atbildi. Kas te tagad būtu valstiskais ieguvums? Un es domāju - vai vairāku desmitu miljonu eiro vērtā infrastruktūra nav Latvijas valsts vērtība, kurai jārod labākais pielietojums? Vai tam visam jāpaliek tikai uz Mālpils pašvaldības pleciem? Jo valsts izliekas, ka tas uz viņu neattiecas.

Te atklājas tas aplamais uzstādījums, ka izpratnes par valsti kā līdzsvarotu, vienādi apdzīvotu teritoriju daudziem tomēr nav. Var teikt vēl radikālāk - mācīsim visus vienā stadionā, būs ļoti lēti.

Taču - Eiropas attīstīto valstu nostāja ar šādu attieksmi nesakrīt. Tur pastāv pretējs uzskats - cilvēkiem nav jābrauc tie lielie kilometri, bet ir jārada tādi dzīves apstākļi, lai viņi tos nebrauc. Piemēram, gan zviedru, gan somu izpratne pastāv uz to, ka cilvēks ir svarīgs tieši tajā vietā, kur viņš ir, kur dzīvo.