Jānis Jurkāns: Sankcijas pret Krieviju ir rokudzelži Latvijas tautsaimniecības attīstībai

Var teikt, ka atjaunotās Latvijas pirmais ārlietu ministrs, vairāku Saeimas sasaukumu deputāts (TSP) Jānis JURKĀNS ir pametis Latvijas politiku. Taču – bezpartejiskais Jānis nav zaudējis interesi par to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Nesen viņš ļoti satraukts atgriezās no starptautiskā diskusiju kluba Valdajs. Pasaule varot nonākt pat līdz vispārējam haosam. Intervijā Neatkarīgajai viņš pamato savus iespaidus un raksturo arī 13. Saeimu.

- Tātad jūs uzskatāt, ka attiecību konteksts pasaulē, arī Eiropas un ASV izpausmes, krasi mainās. Raksturojiet, lūdzu, šo kontekstu.

- Konteksts ir absolūti jauns - vecā pasaules kārtība brūk. Brūk Eiropas Savienība, briti iet ārā, un citas dalībvalstis, vērodamas šo procesu, stāv rindā uz izeju. Visu šo gadu laikā Eiropa nav spējusi vienoties nedz par kopīgu ārpolitiku, nedz par kopīgu drošības politiku. Arī ekonomiskajos jautājumos un projektos ir nopietnas domstarpības. Piemēram, Vācija grib būvēt gāzes vadu Nord Stream 2 ar Krieviju, Polija un arī Baltijas valstis ir kategoriski pret. Vai virsroku ņems ASV politiski ekonomiskais spiediens vai vāciešu pragmatiskā ekonomika, to skaidrāk varēs redzēt pēc novembra vēlēšanām ASV Senātā un Kongresā.

Cik gatava šīm pārmaiņām ir Latvija? Vai varam paredzēt, cik liela būs dalībvalsts maksa Briselei? Kā tas ietekmēs darbaspēka plūsmu? Un kādas būs mūsu ekonomiskās attiecības ar Lielbritāniju? Es pieņemu, ka šie ir sarežģīti jautājumi, uz kuriem būs jāatbild vēl sarežģītākajai jaunajai valdībai. - Ņemot tam klāt attiecības ar Krieviju, var secināt, ka Andreja Kozireva savulaik definētā un vienu laiku viscaur it kā atzītā «stratēģiskā partnerība» ir mirusi. Vai tā? - Stratēģiskā partnerība ir vakardiena. Partnerība neparedz America first! (Amerika pirmajā vietā!). Donaldam Trampam nepatīk savienības - nedz ekonomiskās, nedz militārās. Viņam ir izdevīgāk kārtot divpusējās starpvalstu attiecības. Viņš apsveic Brexit un mēģina Franciju pierunāt sekot. Cik es saprotu, arī NATO viņš mēģina radināt pie patstāvības. Eiropā ir gandrīz piecreiz vairāk iedzīvotāju nekā Krievijā. Eiropa tērē piecas reizes vairāk līdzekļu drošībai, nekā to dara Krievija. Tramps negrib maksāt par Eiropas drošību un piedāvā eiropiešiem 2% vietā tērēt 4,5% aizsardzībai. ASV stratēģiskais pretinieks dzīvo Klusā okeāna piekrastē. Tā vien izskatās, ka cīņa par hegemoniju Klusā okeāna reģionā būs ASV nacionālās drošības jautājums numur viens.

Tramps iet ārā no starptautiskajiem līgumiem, kurus ir noslēgušas iepriekšējās ASV administrācijas. Visnopietnāk ir apdraudēts starptautiskais kodolvienošanās līgums ar Irānu. Tas nopietni skar trauslos drošības izkārtojumus Tuvo Austrumu reģionā. Trampa huligāniskā ārpolitika ir nopietni sarežģījusi ASV attiecības ar Turciju, valsti, kurai ir otra lielākā armija NATO un milzīgs ģeopolitisks svars reģionā. Gandrīz 30 gadus mēs dzīvojām globalizācijas procesā. Tramps šo procesu slēdz un sāk būvēt mūrus apkārt ASV - piemēram, ar Meksiku. Nupat viņš paziņoja, ka iet prom no līguma par vidējā un neliela rādiusa kodolraķešu iznīcināšanu, kuru 1987. gadā parakstīja Ronalds Reigans un Mihails Gorbačovs.

- Saistībā ar minēto līgumu viņš gan esot pieļāvis jauna līguma slēgšanu par šīm raķetēm ar Krieviju un Ķīnu. Man nav pret viņu tik lielas skepses kā dažam te un Eiropā. Domāju, ka viņš tomēr redz kontekstu, bet - grib pacelt Ameriku virs globalizācijas straumes. Grib tajā zvejot, bet ne ļauties tai...

- Gribēt nav kaitīgi. Bet ne starptautiskajās attiecībās. Es saprotu, ka starptautiskās attiecības viņš upurē mājasdarbu pildīšanai. Viņš it kā ar pirkstu velk pa solījumu sarakstu, kuru viņš solīja amerikāņiem pildīt pirms vēlēšanām, un dara to rūpīgi. Tas, ka viņš uzvedas kā zilonis trauku veikalā, ir cita lieta. Es esmu vīlies viņa rokrakstā; viņa nespējā savākt sev uzticamu komandu. Cik prastā veidā viņš atbrīvoja valsts sekretāru Reksu Tillersonu no darba! Tillersons atbraucis no Āfrikas, dabūjis caureju, sēž uz poda, un viņam pienāk ziņa, ka viņš ir atbrīvots no darba. Šo epizodi kā lielu joku kabineta šefs atstāsta valdības sēdē. Valda vispārēja jautrība.

Amerikai virs globalizācijas straumes pacelties neļaus nedz Ķīna, nedz Krievija. Varētu teikt, ka šie ir tie trīs vaļi, uz kuriem turas pasaules jaunā kārtība. Kāds droši vien smīkņās par Krieviju, kuras ekonomika ir 10 reizes mazāka par ASV. Toties Krievijai ir atomieroči (vismaz Vladimirs Putins to apgalvo), kādu nav nedz amerikāņiem, nedz ķīniešiem. Putins par to runāja nupat notikušajā Valdaja kluba konferencē Sočos: «Mēs nevaram būt katastrofas iniciatori, taču agresoram jāzina, ka atbilde būs apsteidzoša. (..) Mēs kā mocekļi nonāksim paradīzē, bet viņi vienkārši nosprāgs, jo viņiem nebūs lemta iespēja pat nožēlot grēkus. Viņi to nepaspēs.»

Ja vecajā pasaulē starpvalstu konfliktus mēģināja regulēt ar ANO Drošības padomes starpniecību, tad pēc Rietumu uzvaras aukstajā karā šī padome kļuva bezzobaina un sāka piekopt «uzvarētājs paņem visu» politiku. Klintons bombardēja Belgradu bez jebkādām ANO sankcijām, Bušs okupēja Irāku ar kaujas saucienu «Kas nav ar mums, ir pret mums!», un mēs centīgi to visu atbalstījām. Kā vēlāk izrādījās un ko atzina pat ASV prezidents Obama, tas bija noziedzīgs karš, kā rezultātā radās teroristu organizācija Islāma valsts, ar kuru pasaule varonīgi cīnās vēl šobaltdien.

Vladimirs Putins nāca pie varas 2000. gadā un aktīvi meklēja partnerattiecības ar Rietumiem. Pēc 2001. gada terorakta Ņujorkā Putins bija pirmais ārvalstu līderis, kurš zvanīja Džordžam Bušam: «Džordž, ja kas, es palīdzēšu!» Un viņš arī nopietni palīdzēja Afganistānā un citos projektos. Kā «pateicību» ASV turpināja NATO paplašināšanu, ko 1999. gadā aizsāka Bils Klintons, neskatoties uz to, ka 1989. gadā, kad PSRS piekrita Vācijas apvienošanai, ASV solīja, ka NATO ne par centimetru netuvosies PSRS robežai.

Es rūpīgi vēroju Latvijas drošības politikas izkārtojumus un saprotu, ka NATO ģenerāļi karo vakardienas karus. Nedod Dievs, ja sāksies jauni kari! Tad Latvijā vairs nebūs 40. gada, kad varēja iebraukt ar tankiem un prezidents mierināja tautu ar «Jūs palieciet savā vietā, es palikšu savā!», jo valsts okupācija notika starpvalstu līguma noteiktā kārtībā. 1939. gada 5. oktobrī tika noslēgts Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS. Kā man stāstīja kāds Latvijas armijas virsnieks, latviešus izmeta ārā no labi iekārtotām kazarmām, lai dotu vietu padomju iekarotājiem. Un to jūs šodien saucat par okupāciju? Ja šodien izcelsies kari, tad visupirms tiks iznīcinātas digitālās iekārtas un tamlīdzīga mašinērija, kas paralizēs valsti. Šajos jaunajos karos tiks darbināti superieroči, kurus darbina atomenerģija. Kādā izkārtojumā mūs ieliks šī atomenerģija, mēs nezinām. To nezina neviens. Viss, ko mēs zinām, ir tas, ka straujā tehnoloģiju attīstība izmainīs arī cilvēku attiecības. Un tad vēl ar joni nāk virsū robotizācija. Varbūt tomēr 2% no drošības izdevumiem veltīsim izglītībai un zinātnei, kas māca par hibrīdkariem un kibernoziegumiem? Valdajā kāds akadēmiķis zināja teikt, ka kibernoziedznieki katru gadu nozog no pasaules bankām apmēram piecus miljardus dolāru.

- Atgriežamies pie tā, ko jūs dzirdējāt Valdajā un Sočos. Ko tas maina un kādu perspektīvu iezīmē?

- Nekādu. Tas iezīmē haosu. Tas iezīmē to, ka vecais brūk, bet - kāda būs jaunā Eiropa un pasaule, mēs varam tikai minēt. Vai kāds šodien var paredzēt, vai parīt pastāvēs Apvienoto Nāciju Organizācija?

NATO? Eiropas Savienība? Varbūt dzīvosim Eiropā, kāda tā bija starpkaru periodā? Starp citu, starpkaru periodā, precīzāk, no 1914. gada līdz 1945. gadam, Eiropā gāja bojā apmēram 100 miljoni cilvēku. Tas, protams, ieskaitot boļševiku revolūciju, golodomoru, gulagus un koncentrācijas nometnes. Toreiz politikas smagsvariem garām aizspraucās vīriņš ar ūsiņām un saucienu: «Deutschland, Deutschland über alles!» Atcerēsimies, ka šis vīriņš bija demokrātiski tautas ievēlēts Vācijas priekšstāvis. Tāpat kā Donalds Tramps. Viņam atliek vien uzaudzēt ūsiņas, un viņa «America first!» skanējums neko daudz neatšķirsies no «Deutschland, Deutschland über alles!».

- Kam haoss ir izdevīgs?

- Haoss nav izdevīgs nevienam, bet ir taču aksioma, ka vecajai kvantitātei jāpāriet jaunā kvalitātē.

- Kādēļ tad tas tiek radīts?

- Tas nav radīts, tā ir evolūcija. Arī cīņa par varu un dabas resursiem ir evolūcija. Šodien šai nevardarbīgajai cīņai par varu ir arī pozitīvs raksturs. Šī cīņa sekmē tehnoloģiju attīstību. Varai ir dažādi aspekti - politiskais, ekonomiskais, militārais. Visi vienlīdz kalpo jaunajai pasaules kārtībai.

- Cīņa par varu kur? Kādā mērogā?

- Pasaules mērogā. Piemēram, Ķīna. Ķīnieši attīsta savus zīda ceļus ne jau tikai tirdzniecības nolūkos. Notiek lēns pasaules ķinizācijas process. Piemēram, Rēzeknē ir divas ķīniešu ēstuves. Ķīnas IKP šodien atpaliek no ASV, bet šī atpalikšana strauji rūk. Mūsu lielais kaimiņš Krievija ir ļoti spēcīga militārajā laukā. Vai tas palīdzēs Krievijai samazināt ekonomisko atpalicību no ASV un Eiropas Savienības? Šis ir ļoti liels un nozīmīgs jautājums. Ja Rietumu formula attiecībās ar Krieviju būs «Mēs ar Krieviju, nevis pret Krieviju», tad pasaules drošības aina būs krietni savādāka. Arī Latvijas ārpolitikas veidotājiem ir svarīgi saprast, ka ar mums draudzīgu Krieviju būtu daudz vienkāršāk risināt Latvijas iekšpolitiskos jautājumus.

Sankcijas pret Krieviju ir rokudzelži Latvijas tautsaimniecības attīstībai.

Krievijas politikas veidotāji saprot, ka kodolieročus pret neapmierināto tautu taču nelietos. Svarīga ir kultūra kā nacionālās drošības pamatelements. Šodien Krievijā modē nāk nopietna literatūra, nevis lubenes. Krievijas inteliģence runā par jaunās un klasiskās kultūras simbiozi. Par to runāja ne tikai Natālija Solžeņicina, kino režisors Konstantīns Bogomolovs, bet arī galma metropolīts Tihons. Kultūras tēmai konferencē bija veltīta vesela diena.

Un, ja runājam par kultūru kā nacionālās drošības sastāvdaļu, tad - par ko varam runāt Latvijā? Kāda ir mūsu kultūra? Vai mūsu kultūra spēj pildīt šo nacionālās drošības funkciju? Kādā veidā?

- Domāju, ka potenciāls tam ir, bet tādā aspektā, kā to formulējat jūs, trūkst politikas.

- Jā. Diemžēl. Runājot par Latvijas politisko kultūru, tas, kas šodien notiek politiskajā arēnā, līdzinās sporta sacensībām namu pārvaldes līmenī. Nav ideju, nav rītdienas redzējuma. Vai kāds valstī analizē, kas tagad notiks ar Eiropas Savienību, ko mēs darīsim, ja tiks pārtraukta brīvā darbaspēka plūsmas? Vecā banku sistēma ir sabrucināta. Kāda būs jaunā?

Prezidents pasludina, ka, pirms viņš nominē jauno ministru prezidentu, tam būs jāatrāda iespējamie ārlietu un aizsardzības ministri. Vai tāpēc, lai pārbaudītu to angļu valodas zināšanas, vai arī tie jāatrāda tēvocim Semam? Ja jūs man jautātu, kāpēc Latvijā ir tik zema politiskā kultūra, tad mans minējums būtu - tāpēc, ka Latvija jau sen nenosaka savu budžetu, ārlietu un aizsardzības politiku. Ja nu vienīgi Eiropas Savienības līdzfinansējumu, ko sazāģē starp varas partijām.

- Bet vai tad līdz ar to mēs nekļūstam arvien vājāki partneri ES?

- Kad mēs esam bijuši spēcīgi partneri Eiropas Savienībā? ES un NATO mūs uzņēma politisku iemeslu, nevis mūsu gatavības dēļ. Tik negatavi, bet centīgi un iztapīgi mēs uz Briseli aizvedām vairāk neatkarības, nekā no mums to prasīja. Kad stājāmies ES, mums mēģināja iestāstīt, ka tas nav mērķis, bet gan līdzeklis, lai vairotu mūsu labklājību. Cik labklājīgāki esam kļuvuši šo gadu laikā?

Tā vai citādi tauta kopumā nav muļķe. To pierādīja Saeimas vēlēšanas 6. oktobrī. Vai mūsu Eiropas partnerus interesē mūsu medicīniskās aprūpes līmenis? Izglītības līmenis skolās? Kāda ir Latvijas kultūras mērvienība? Viens šadurskis, divi šadurski? Cik svarīgs ir līdzcilvēks Latvijā? Vai mēs varam runāt par kristīgās kultūras lomu Latvijā?

- Sadzīves līmenī - vairāk, bet, jo augstāk, jo mazāk.

- Ja veci, slimi cilvēki stāv rindā pēc veselības un zina, ka visiem nepietiks! Ja tu zini, ka tev pensija ir knapi iztikas minimuma līmenī! Ja tev baņķieri stāsta, ka drīz būs pabalstu sistēma.... Tātad, kur ir mīlestība, kur ir cieņa pret vecu cilvēku? Kur tas ir? Skolā? Es tur biju. Mani palūdza runāt ar bērniem. Redzu - viens sēž T kreklā ar uzrakstu Fuck you! Viņam blakus sēž cits ar uzrakstu Kiss my ass! Es jautāju audzinātājai - kā jūs to paciešat? Viņa saka - ir jau vēl sliktāk! Es nodomāju - kas var būt vēl sliktāk? Tā nav šīs intervijas tēma. Es runāju par vidi, kurā aug jaunais cilvēks.

- Es vienlaikus satieku daudzus gaišus jauniešus... Krietni apgaismotākus par mani.

- Nešaubīgi. Bet - ziniet, viņi visi baidās no tā, ka būs karš. Sabiedrības militarizācijas apziņa ir ļoti spēcīga. Tajā pašā laikā tu pabraukā pa starptautiskām konferencēm un saproti, ka Ādaži - tā ir vakardiena. Labi - es esmu ar mieru maksāt 2% no IKP, bet es tos divus procentus ieliktu modernā izglītības sistēmā.

- Uz politiskās skatuves uznākusi 13. Saeima. Ko tā liecina par mums?

- Neko vairāk par apjukumu vēlētājos. Tikai 53% no tiem apjukušajiem atnāca un novēlēja. Kur ir pārējie? Pašapmierināti sēž mājās vai meklē labklājību svešās zemēs? Apjukums valda arī jaunievēlētajās partijās. Grūti noticēt, ka finālā tie spēs vienoties par jaunās valdības sastāvu. Es pat pieļauju, ka prezidentam nāksies nominēt premjera amatam vai nu Māri Kučinski, vai Danu Reiznieci-Ozolu. Es pieņemu, ka mūsu prezidentam palīdzēs tēvocis Sems. Ja prezidents būtu politiski drosmīgs, viņš varētu ieteikt jaunajai valdībai Vjačeslavu Dombrovski un piedāvāt viņam, piemēram, ekonomikas ministra amatu. Un, ja Saskaņai piedāvātu pienācīgu vietu Saeimas prezidijā un komisijās, tas būtu pirmais nopietnais solis sabiedrības integrācijas virzienā.

Šogad svinējām Tautas frontes dibināšanas trīsdesmito gadadienu. Toreiz lielu lomu nospēlēja inteliģence. Vai šodien inteliģence nāktu palīgā? Daļa no tās joprojām sēž pagrīdē, daļa apkalpo varu. Lai apvienotu tautas neapmierinātību ar inteliģences gara spēku, ir vajadzīga jauna politiskā struktūra, kurai noticētu vēlētājs.

Es, starp citu, balsoju par Progresīvajiem. Tāpēc, ka viņu kandidātu vidējais vecums bija 38 gadi.

- Iesākumā es arī gribēju jaunību, bet pēc pragmatiskas analīzes tomēr nobalsoju par Reģionu apvienību.

- Es arī vērtēju programmas un domāju, ka izdarīju labu darbu, jo Progresīvie dabūja vairāk nekā divus procentus. Viņi dabūs valsts noteiktu finansējumu. Jo es saprotu, ka tikai jaunie var mēģināt uzminēt, kāda būs pasaule. Kamēr latvietis neuzminēs rītdienu, to, kas notiek pasaulē, viņš nekad nevarēs pieņemt laikmetīgus, pareizus lēmumus.

- Ko nozīmē - uzminēt? Ir jāpēta, ir jāzina, kas būs rīt...

- Ir vajadzīga laikmeta oža. Pat Kisindžers nezināja, ka 1991. gadā sabruks Padomju Savienība. Kisindžers labi zināja pasaules vēsturi, bet arī viņam nebija šīs vajadzīgās politiskās ožas. Patiesībā tās nebija nevienam. Toreiz pasaules kārtību lielā mērā noteica vēsture. Šodien to noteiks jaunieši ar ļoti netradicionālu skatu ne tikai uz tehnoloģiju attīstību, bet arī uz norisēm pasaulē kopumā. Ja jūs man jautātu, kāds ir Latvijas svarīgākais mājasdarbs, mana atbilde būtu - pēc iespējas ātrāk ir jāattīsta iekļaujošā demokrātija. Demokrātija, kuras mērvienība ir brīvība, ko tā dod citādi domājošiem, nevis asimilētiem konformistiem. Mūsu tautas izdzīvošanu noteiks spēja savienot tautas tradicionālo kultūru ar jaunā laikmeta kultūras izaicinājumiem.