Ivars Ījabs: Drīzāk ārkārtas vēlēšanas ir ticamākas nekā koalīcija ar "Saskaņu"

Kādēļ izgāzās Jāņa Bordāna vadītās valdības veidošanas sarunas un kādi iespējami tālākie scenāriji, Neatkarīgās saruna ar politologiem Ivaru Ījabu un Aigaru Freimani.

Neatkarīgā: - Viedokļi par Jāņa Bordāna spēju izveidot valdību uzreiz pēc viņa nominēšanas bija dažādi, pats Bordāns deva 80% savai spējai izveidot valdību, bet jau pēc septiņām dienām kapitulēja. Neizdošanās jau bija iekodēta vai Bordāns nemācēja izmantot iespējas?

Ivars Ījabs: - Es biju salīdzinoši optimistisks, man šķita, ka vēlme izveidot kaut kādu valdību un tikt pie amatiem ņems virsroku pār ne vienmēr pozitīvo attieksmi pret Bordānu un viņa premjerēšanu. Tomēr tapa skaidrs, ka nevienam diez ko negribas strādāt viņa valdībā, un tieksme pēc amatiem izrādījās diezgan sekundāra.

Aigars Freimanis: - Šodien viegli izlikties par gudru un teikt, ka viss jau bija iekodēts. Bet dažas lietas radīja bažas: nebija nekādu koalīcijas aizmetņu, bija iezīmētas divas sarkanās līnijas attiecībā uz Saskaņu un ZZS, kas Bordāna spēles laukumu sašaurināja, lai arī vēl palika 66 mandāti, ar kuriem operēt. Acīm redzama problēma bija tā, ka jau no pirmās Bordāna nominēšanas dienas viņš uzvedās tā, it kā viņam parlamentā būtu nevis 16, bet 30 vietu - sarunu partneriem ar lielāku politisko pieredzi šāda attieksme un spēles noteikumi nebija pieņemami. Visi, kas izstājās no sarunām, atzina, ka attieksme sarunās bijusi dominanti aroganta, it kā Bordāns pārstāvētu augstākas vērtības, kurām pārējiem tikai jāseko. Ja to saka pat Raivis Dzintars, kurš lielākoties ir ārkārtīgi tolerants pret sarunu partneriem, tad jāaizdomājas.

- Partnerus neapmierināja darba organizācija, sistēmiskuma trūkums, biedēja fiskāli ietilpīgie solījumi 1,7 miljardu eiro deficīta apmērā, plus vēl savstarpējā neuzticēšanās, nemitīgā oligarhu, ekonomisko un kriminālo grupējumu ietekmes piesaukšana, tikko kāds nepiekrīt JKP uzstādījumiem, tiesībsargājošo iestāžu reformas un dienestu vadītāju atlaišanas draudi. Šie argumenti šķita būtiski vai tomēr izklausās pēc ieganstiem?

A. F.: - Nešaubīgi, tas viss nostrādāja! Tajā skaitā tās baumas, kas parādījās jau premjera nosaukšanas dienā un klīda jau pirms tam, ka JKP staigājot ar nomaināmo amatpersonu sarakstu. Tā sauktā Vecrīga jau runāja par vārdiem, vienā versijā - 45, citā - citu skaitu. Protams, to varēja uztvert kā baumas, bet ļoti ticamas, jo pirmsvēlēšanu periodā Bordāna, Jutas Strīķes un Jura Juraša izteikumi lika domāt, ka tā tas varētu būt. Neilgi pēc tam, kad Strīķe apgalvoja, ka tāda saraksta viņai nav, sekoja Juraša intervija Latvijas Avīzē, kurā viņš nosauca trīs momentāni nomaināmus cilvēkus - Jēkabu Straumi, Ēriku Kalmeieru un Ivaru Bičkoviču. Tātad kaut kāds saraksts vai tā aizmetņi bija, un tas radīja jautājumu, vai čaļi ir nopietni. Tur, nepārprotami, spīdēja cauri politiskais infantilisms. Tas nav veids, kā runāt ar partneriem! Tas ātri vien Bordāna valdību padarīja neiespējamu.

- Ījaba kungs iepriekš minēja, ka «prognozēt kaut ko ir ļoti grūti, jo no jaunajiem politiskajiem spēkiem brīžam vērojama liela iracionalitāte un eksaltēts vājprāts». Tā Bordāna vadītajā procesā izpaudās visā krāšņumā?

I. Ī.: - Kā savādāk nosaukt šo sistemātisko sevis dzīšanu kokā, no kura pēc tam ir ļoti grūti nokāpt? To pašu vērojām arī LTV diskusijā, kur Bordāns un Aldis Gobzems, lai gan viņiem jāmēģina domāt par tālāko darbu, saka, ka ar šiem oligarhu pakalpiņiem neko kopā nevar izveidot. Piekritīšu apzīmējumam par politisko infantilismu. Var jau braukt ar muti, bet jāsaprot, ka tam ir zināmas izmaksas. Savu ietekmi atstāja gan fiskālais aspekts, gan drošības iestāžu apvienošana un tīrīšana, turklāt nevar prasīt, lai strādātu kopā ar cilvēkiem, kuri sistemātiski zākā partnerus pie pirmās izdevības. Pēc šādas attieksmes nevienam no tiem, kas aizgāja no sarunām, nav grūti šādu soli attaisnot.

- Cik liela ir dāsno solījumu ietekme? Citi baidās pievienoties tam, ko nav iespējams realizēt?

I. Ī.: - Ja noliekat uz galda dokumentu, kurā valsts budžeta ietvars ir pārsniegts par nieka 1,7 miljardiem eiro, tad nebūtu jābrīnās, ka partneri nav sajūsmā. Cits jautājums, ka to pašu, iespējams, varēja darīt mazliet gudrāk un apdomīgāk, un pie rezultātiem nonākt pakāpeniskāk.

A. F.: - Piekrītu. Finanšu ministrijas cilvēki, kas partijām pastāstīja par solījumu izmaksām, to varēja plašāk un argumentētāk izstāstīt arī sabiedrībai, lai nerastos priekšstats, ka 1,7 mijardu eiro virsbudžeta izdevumi JKP solījumu izpildei ir «ļauno veco spēku» izdomājums. Pēc tā pēkšņi JKP biedri cilāja papīrus, sakot, ka tas ir liels pārpratums, viss ir mainījies un runa vairs ir tikai knapi par 700 miljoniem eiro, un arī ne visu pirmajā gadā.

Spriežot pēc Bordāna izteikumiem, «gaišajiem spēkiem» ir piederīga tikai JKP un KPV LV, tās ir 32 balsis Saeimā. Pārējās tā vai citādi ir piederīgas pie vecajām, saistāmas ar dažādiem oligarhiem, kriminālajiem grupējumiem u.c.

- Par ko liecināja Saeimas prezidija vēlēšanas?

A. F.: - Brīžiem šķita, ka tur dominēja veselais saprāts, pārvēlējot Ināru Mūrnieci par Saeimas priekšsēdētāju. Nav nekādu iebildumu pret Dagmāru Beitneri-La Gallu, bet tomēr ir jāzina procedūra, viņa nav nedz bijusi Saeimā, nedz politikā, nedz vadījusi kādu Saeimas sēdi. Neatceros nevienu Saeimas priekšsēdētāju, kas iepriekš nebūtu pasēdējis Saeimā.

Dīvainākā un neizskaidrojamākā ir Ineses Lībiņas-Egneres ievēlēšana prezidijā, kas radīja kārtējo sarkano līniju, pozīciju, ka KPV LV nekad nestrādāšot Arta Pabrika valdībā, kam strauji piebiedrojās Bordāns, ārkārtīgi apgrūtinot jebkuras valdības izveidi esošās Saeimas ietvaros. Tad rezervists Saskaņa pēkšņi var izrādīties ārkārtīgi vērtīgs ar savām 23 balsīm.

- Tieši Saskaņas nebalsošana ļāva par Saeimas spīkeri pārvēlēt Mūrnieci.

A. F.: - Saskaņa vienmēr līdzīgā formā ir piedalījusies politiskajā spēlē, vienmēr viņi ir bijuši it kā nomaļus, klusējošie, bet savu lietu daroši.

I. Ī.: - Artusa Kaimiņa neievēlēšana Saeimas priekšsēdētāja biedra amatā viņam bija nepatīkama, bet ne īpaši pārsteidzoša - iedomāties citus KPV LV biedrus Saeimas prezidija amatos varbūt būtu krietni vieglāk nekā Kaimiņu, ņemot vērā viņa līdzšinējo darbību parlamentā. Neizslēdzu izmaiņas prezidijā šajā Saeimā un turpmākajā valdības veidošanas gaitā.

- Pēc sarunu pajukšanas apvainojumi bija kā priekšvēlēšanu cīņās. Bordāns kā oligarhu pārstāvjus piesauc ne tikai ZZS un Jauno Vienotību (JV), bet arī Attīstībai/Par (AP), kura sekmējot oligarhu mērķu sasniegšanu, kuru vadot ekonomiskie grupējumi, Guntis Rāvis un Edgars Jaunups kaut ko shēmo, savukārt, AP norāda uz KPV LV saistību ar oligarhu Aināru Šleseru, KPV LV Pabrika vadībā nestrādāšot, un tad jau arī JKP ne... Kādi varianti vispār iespējami bez Saskaņas? Ko prezidentam darīt, turpināt aritmētiski iet uz leju?

A. F.: - Jā, ja viņš pieturas pie šiem trim iepriekš nosauktajiem premjera kandidātiem. Nedomāju, ka izdotos atvest šurp Robertu Zīli.

- Pirms vēlēšanām Roberts Zīle pauda, ka premjerētu, ja uzvarētu vēlēšanās - ja varētu «izveidot un vadīt spēcīgu valdību». Šis, šķiet, nebūs tas gadījums?

A. F.: - Savukārt, pēc vēlēšanām viņš diezgan dusmīgā balsī paziņoja, ka tas nav iespējams, jo NA zaudējusi trešdaļu vietu, viņi ir zaudētāji, un viņš nedrīkst būt premjers.

I. Ī.: - Tālākais ir prezidenta horeogrāfisko talantu jautājums. Ir skaidrs, ka šobrīd nedz Pabriks, nedz Gobzems nav apstiprināmi Saeimā ar vairāk nekā 50 balsīm. Var, varbūt ar kādu viltību, apstiprināt mazākumvaldību, bet, domāju, ka tiktāl nenonāks. Jautājums, vai prezidents grib to danci izdejot vēl divas reizes un tad iet tālāk, vai procesu virzīt straujāk un skatīties uz citiem parlamentā ievēlētajiem spēkiem, izņemot Saskaņu, kura būtu pēdējā prioritāte. Bet pa vidu, noteikti, ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem tīri teorētiski iespējams uzticēt pamēģināt. Kopš 90. gadu beigām esam pieraduši, ka lielākoties pirmais nominētais premjera kandidāts arī izveido valdību, bet pirmās neatkarības laikā bija diezgan ierasti, ka neizdodas izveidot valdību nedz pirmajam nominētajam kandidātam, nedz otrajam.

- Domājat, ka varētu nominēt kādu no veco partiju politiķiem vai kādu citu no jauno partiju deputātiem, kurus partijas nebija izvirzījušas premjera amatam?

A. F.: - Domāju, ka Zīles kungs noteikti ir sarunas temats, un nez vai viņš tiktāl atslēdzis telefonu, ka ar viņu pat Valsts prezidents nevarētu parunāties. Ir vēl arī JV, ZZS cilvēki, lai gan šobrīd, protams, neizskatās, ka šīm partijām vajadzētu uzticēt valdības veidošanu, ņemot vērā vēlēšanu rezultātus. Pašlaik nesaku, ka prezidents varētu nominēt ZZS premjeru, bet, iedomāsimies, ka nākamajos sarunu ciklos rezultāts ir tāds pats kā pašlaik! Nedomāju, ka prezidents šobrīd Saeimas ārkārtas vēlēšanas redz kā ļoti vēlamas. Domāju, ka viņš vienam pēc otra piedāvās iespēju veidot valdību, turklāt nav nekas neierasts, ka partijas ar mazāku mandātu skaitu vada valdību.

- Domājat, ka Zīle savu iegūto autoritāti Eiroparlamentā būtu gatavs mainīt pret šo, kā jūs apzīmējāt, «eksaltēto vājprātu»?

I.Ī.: - Bet iedomājieties scenāriju, kurā visas iespējamās alternatīvas ir saistītas ar Saskaņas dalību! Vai Zīlem būtu viegli atteikties? Tas lauks šobrīd ir diezgan plašs, un horeogrāfija ir prezidenta rokās.

A. F.: - Situācija var mainīties kuru katru brīdi, jo šiem politiķiem ir pieņemts ļoti bieži mainīt savus uzskatus un viedokļus visdažādākajos jautājumos. Piemēram, «jaunie progresīvie spēki» ar savām 32 balsīm noņem vienu sarkano līniju attiecībā uz Saskaņu, kas dod 55 balsis, un parāda pigu vecajiem spēkiem. Priekšā ir pietiekami ilgs laiks, lai adaptētu šādu valdošo koalīciju, turklāt sociālajos tīklos bieži vien lasāmi tieši šādi pārgaidījušos JKP un KPV LV atbalstītāju aicinājumi. Par to nevar nespriest, jo tas ir ļoti acīm redzams variants, cik iespējams - grūti spriest.

Bet jaunie spēki būtu ieinteresēti bīdīt lietas uz priekšu ārkārtas vēlēšanu virzienā.

- Kur viņi tās var aizvirzīt, ja Satversme liedz tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu «izmantot gadu pēc Saeimas sanākšanas, gadu pirms Saeimas pilnvaru beigām, Valsts prezidenta pilnvaru pēdējo sešu mēnešu laikā»?

A. F.: - Bet prezidents var rosināt ārkārtas vēlēšanas.

I. Ī.: - Tieši tā, prezidentu neierobežo šie termiņi. Bet sliecos piekrist, ka ārkārtas vēlēšanas ir viens scenārijs, kurš stāv prātā «jaunajiem, gaišajiem spēkiem», jo viņi ar savu lielo bļaušanu par to, kā sliktie oligarhiskie, bandītiskie grupējumi neļauj izveidot burvīgu jauno spēku valdību, varētu iegūt pietiekami lielu atbalstu arī ārkārtas vēlēšanās.

A. F.: - Pat lielāku nekā tagad. Viņi šo inerci labi apzinās, ko dod esošā emocionālā uzvilktība sabiedrībā. Bet viņiem šīs vēlēšanas būtu nepieciešamas iespējami ātri, jo spriedzi ilgstoši uzturēt nevar, sabiedriskā doma arī strauji mainās.

I. Ī.: - Manuprāt, šāds scenārijs noteikti ir prioritārāks nekā Saskaņa valdībā.

- Kam?

I. Ī.: - «Jaunajiem gaišajiem», īpaši JKP. Nedomāju, ka Vējonis šobrīd ir gatavs nominēt kandidātu, kurš taisīs koalīciju ar Saskaņu. Varbūt, ka kļūdos, bet man to grūti iedomāties.

A. F.: - Saskaņa, protams, grib valdībā, turklāt viņi tā kā atbilst jauno, gaišo spēku definīcijai. Viņi gan ir vecie, bet viņi ir vecie opozicionāri, bet valdībā būtu tik jauni un gaiši, ka mirdzētu visos staros. Turklāt viņu premjera amata pretendents ir bijis gan ekonomikas, gan izglītības ministrs, bijis ļoti dziļi iekšā «latviskajā sfērā», kas ir ļoti sensitīva lielai daļai vēlētāju, protams, pārstāvot citu - Zatlera Reformu - partiju.

- Ivars Zariņš arī tik aktīvi cīnās pret OIK, tāpat kā «jaunie gaišie».

A. F.: - Jā! Tur ir pietiekami daudz cilvēku, kurus Saskaņai bīdīt priekšplānā. Ja kāds vispār riskēs sākt sarunas ar Saskaņu, domāju, tās prasības varētu būt ārkārtīgi pieticīgas, jo tai galvenais ir tikt pāri pirmajam slieksnim, nonākt oficiālā koalīcijā.

I. Ī.: - Piekrītu, bet man tomēr šo projektu grūti iedomāties, drīzāk ārkārtas vēlēšanas ir ticamākas nekā koalīcija ar Saskaņu, bet tas, protams, ir prezidenta lēmums. JKP ir arī pietiekami pragmatiski un elastīgi atsevišķi cilvēki, bet liela daļa vēsturiski savā domāšanā ir bijuši Pilsoniskajā savienībā, kaut kur starp Vienotību un Nacionālo apvienību. Kā viņi reaģētu uz piedāvājumu uztaisīt koalīciju ar Jāni Urbanoviču un atstāt opozīcijā Raivi Dzintaru? Tas varētu būt diezgan sarežģīti.

A. F.: - Atceramies Valda Zatlera ārkārtīgi neveiksmīgo, partiju iznīcinošo izteikumu par koalīciju ar Saskaņu, kuru varēs izjaukt tikai ar tankiem! Tur cilvēki bija piespiesti to atbalstīt! Pazinu daudzus no ZRP, kurus vēl mēnesi iepriekš nevarēju iedomāties sakām, ka viņi uz kaut kādiem nosacījumiem varētu piekrist koalīcijai ar Saskaņu, bet vēlāk paši televīzijā piezemētās balsīs stāstīja, ka varbūt esošajā situācijā to varētu darīt. Motivācija bija tieši tāda pati - iegūt varu un maksimāli lielu ietekmi. Arī toreiz, būdami «jaunie gaišie spēki», kādi mums parasti viļņiem ir nākuši, viņi izdarīja šādu izvēli. Atceramies, KPV LV līdz pēdējam mirklim pirms vēlēšanām izvairīgi atbildēja uz jautājumiem par sadarbību ar Saskaņu, un tikai divas dienas pirms vēlēšanām pēkšņi kā pirmo frāzi viņi steidza iezīmēt sarkano līniju ar Saskaņu.

I. Ī.: - Aiz visām partijām, arī aiz «gaišajiem spēkiem» stāv cienījami cilvēki, kuri gribētu redzēt šādu koalīciju, kādu arī aktīvi sludināja viens no Dienas Biznesa žurnālistiem. Šobrīd man tas neizskatās reālistiski, bet tas nenozīmē, ka kaut kādā ļoti tālā raundā viss nebeidzas citādi un neparādās tā vai citādi piesaistīt Saskaņu, tostarp uz tiem vai citiem noteikumiem, balstot mazākuma valdību. Bet tās ir tikai spekulācijas.

A. F.: - Ja citiem nesanāks, Vējonis varētu nonākt līdz Vjačeslavam Dombrovskim. Te jāpiemin Vējoņa reitinga dinamika. Sākotnējais viņa hiperreitings lielā mērā balstījās uz to, ka viņam bija ļoti pozitīvs vērtējums krievvalodīgo sabiedrībā. Tagad situācija ir radikāli mainījusies, un šāds gājiens atjaunotu viņa reputāciju krievvalodīgo aprindās ļoti ievērojami. Vēl jāpiebilst, ka nākamgad ir prezidenta vēlēšanas, un tās 23 balsis Saeimā ir ļoti, ļoti vērtīgas.

- Ja sakāt, ka «jaunie gaišie» būtu ieguvēji ārkārtas vēlēšanās, ja tās notiek ātri, tad varbūt «vecie sliktie», izņemot varbūt NA, būtu tomēr ieinteresēti izveidot valdību kaut vai ar Saskaņu, ka tik ne ārkārtas vēlēšanas?

A. F.: - Ja noņem šo sarkano līniju, tad parādās neskaitāmas kombinācijas.

I. Ī.: - Prezidents ir nonācis politiskās arēnas centrā, jo viņam ir jānominē premjers, paturot prātā iespējamās koalīcijas. Bet viņam ir arī iespēja atsaukt nomināciju, jūtot, ka valdības veidošana dodas nepareizā virzienā.

- AP konsultējusies ar JV, NA un ZZS, «lai noskaidrotu tiesiskas, demokrātiskas un ilgtspējīgas valdības izveides iespējas». Tās ir 45 balsis Saeimā. Redzat iespēju pielasīt vēl vismaz sešas, atšķeļot atsevišķus deputātus no kaut kurienes?

A. F.: - Nāk prātā 1995. gadā 6. Saeimas vēlēšanas, kad bija divi skaidri bloki jau pirms Saeimas apstiprināšanas - Ziedoņa Čevera bloks ar 51 balsi un Māra Grīnblata ar 49 balsīm. Prezidents Guntis Ulmanis kā pirmo premjera kandidātu tomēr nosauca Grīnblatu. Tad arī Saeimā bija daudz jaunu deputātu, kurus ķēra un apvārdoja. Visi atceras stāstu ar nelaiķi Ojāru Grīnbergu, kuram kā jaunievēlētam deputātam metās klāt oponējošā bloka «draudzīgie biedri» ar aicinājumiem uz kafejnīcu, kurp viņš priecīgs devās, un viņa pārstāvētais politiskais spēks saprata, ka tūlīt notiks nodevība, un metās viņu vilkt pie «pareizā» galda. Viņš nesaprata, kas notiek.

Tagad nav skaidrs, ar ko strādāt, vairākums šīs Saeimas deputātu nav izgājuši politisko socializāciju, viņi staigā pa Saeimu un skatās, kā viss notiek.

- Bija vēl slavenie Šlesera piecīši un Olšteina sešnieks.

A. F.: - Jā, visādi ir bijis. Kad izgāza arī Čeveru, nāca leģendām apvītais Andris Šķēle, kurš kā prioritāti izvirzīja to, kas nebija nevienai no Saeimā ievēlētajām partijām - bezdeficīta budžetu. Viņš frakcijām stāstīja, kā bankas smeļ ārā valsts budžetu, jo valsts nepārtraukti aizņēmās uz ļoti lieliem procentiem. Ar šo jauno prioritāti viņš izveidoja valdību ar vairākiem premjera biedriem un Čeveru kā vicepremjeru. Tāpēc arī tagad pavīd spekulācijas par cilvēkiem no malas. Ik pa laikam tiek locīts Ulda Pīlēna vārds. Viņš pēc politiskās izcelsmes ir oranžais, pēdas viņš ir atstājis Tautas partijā, kaut kādas paralēles var vilkt.

I. Ī.: - Tā mūsdienās nav tā sliktākā biogrāfija, ņemot vērā, ka Māris Kučinskis un Pabriks arī nāk no Tautas partijas.

Domāju, ka lielu daļu no bezpartijiska premjera idejas kurbulēšanas attur tieši Šķēles pieredze. Šķēle, darbodamies kā premjers, ātri vien saprata, ka viņam ir nepieciešams savs politiskais balsts, sava partija, un ka premjers ar autoritāti var to partiju arī normāli uztaisīt. Nezinu, vai politiķi ilgojas redzēt Pīlēnu vadām konkurējošu partiju, ja, protams, Pīlēns pats ir gatavs to darīt.

A. F.: - Tas ir viens no scenārijiem. Saukts tiek arī Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja Aigara Rostovska un citi vārdi.

- Tik daudzi teorētiskie varianti figurē tādēļ, ka neviens nav tuvu īstenošanai?

A. F.: - Lai arī politiķi teic, ka nav pamata uztraukties, jo krīzes nav, patiesībā krīze ir, un ļoti liela. Ja Saeima nav spējīga izveidot komisijas un līdz janvārim apstiprināt valsts budžetu, tad janvārī sāks strādāt pēc 1/12 daļas no šā gada valsts budžeta. Un tas rada virkni problēmu. Varbūt var pagūt pieņemt atsevišķus lēmumus, ar ko piešķirt kaut ko ārpus budžeta, piemēram, papildu finansējumu mediķiem, bet neizskatās, ka šī Saeima ir spējīga to izdarīt. Nenoteiktība būs ļoti liela. Valsti gan tas neuzspridzinās, jo mūsu dalība ES, NATO, EDSO un citās organizācijās ar to prasībām ir pietiekami stabili enkuri, kas nevienam neļaus valsti sagraut piecās minūtēs ar pustrakām vēlmēm.

I. Ī.: - Šobrīd gatavība uz kompromisiem, kā redzam pēc Bordāna valdības veidošanas, ir nulle, bet, jo vairāk laika paiet, jo vairāk pieaug piekāpība un vēlme atrast neordinārus risinājumus, vienoties, pateikt: OK, lai kā tie otri nepatīk, valsts interešu vārdā strādāsim.

- Pat, ja ir skaidrs, ka ilgi neizdodas izveidot valdību un sagatavot arī budžetu, šī valdība vispār nedrīkst veidot nākamā gada budžetu tīri juridiski, vai tas tikai ir morāli nevēlams?

I. Ī.: - Pieņemu, ka iesniegt budžeta projektu Saeimai šī valdība var.

A. F.: - Iespējams, ka to var juridiski sakārtot, bet iedomājamies, ka Kučinskis, Dana Reizniece-Ozola un pārējie sastāda budžetu, aiznes to uz Saeimu, kurā viņiem pašiem ir 32 vietas! Kāda motivācija Saeimas atlikušajai daļai to atbalstīt? Bailēs no atlaišanas?

- Saskaņa nevarētu atbalstīt?

A. F.: - Vai Saskaņai ir interesanti par to balsot, nodemonstrēt, cik ļoti viņi ir par valsts stabilitāti? Varbūt. Tā citastarp ir viena kombinācija, kas varētu katalizēt valdības veidošanu. Ja budžets jau būtu pieņemts, valdības veidotājiem tiktu noņemts priekšvēlēšanu periodā sakrātais atbildības slogs, arī prezidents atgādinājis nepieciešamību pildīt solījumus. Tagad «jaunajiem gaišajiem» būtu alibi, ka nesanāca laikus izveidot valdību, vecie izveidoja budžetu, tad šo gadu vēl izciešam, bet nākamajā, tad redzēsiet! Viņi iegūst viena gada rezervi. Bet tā ir spekulācija.