«Vīriešiem dzīvē ir vajadzīgi izaicinājumi,» uzskata Nauris Puntulis (NA), kultūras ministra amata kandidāts, «un, iespējams, izaicinājums būt par ministru ir jēgpilnāks par nodarbošanos ar ekstrēmiem sporta veidiem... Vindsērfings un snovbords tiek pieskaitīti ekstrēmajiem.» Acīmredzot pēc «ienākšanas» kultūras ministra amatā Naurim Puntulim vairs nebūs tik daudz laika, lai nodarbotos ar ekstrēmismu uz ūdens vai sniega: pietiks ar ekstrēmismu kultūras druvā. Šodien – intervija ar Nauri Puntuli.
- Kāds bija tas pēdējais «punktiņš», kura dēļ tomēr nolēmi kandidēt uz kultūras ministra amatu?
- Kad kopā ar kolēģiem no grupas Trīs tenori braucām no koncertiem un priekšā bija garš ceļš, mēs vienmēr diskutējām. Un - kā vienmēr latvieši - arī mēs izteicāmies, ka neviens politiķis neko nesaprot, neviens neko nevar izdarīt, viss ir nepareizi utt. Es kolēģiem teicu: man ir pieredze, strādājot Kultūras ministrijā divarpus gadus, un es patiešām zinu, cik tas ir sarežģīti - būt par ministru un pārvaldīt milzīgo kultūras nozari. Toreiz sarunās arī vairākkārt teicu, ka nekad mūžā es nevarētu būt kultūras ministrs. Bet liktenis man atspēlējās... (Smejas.) Kāpēc esmu pietuvinājies politikai? Nav nekā vienkāršāka: sēdēt vakarā pie televizora, skatīties visus ziņu raidījumus un purpināt, lamāt valdību, ka tā neko nesaprot, ka visi ir zagļi un korumpanti... Sarežģītāk ir piecelties no krēsla un iet tajā kaut ko darīt. Atradu politisko spēku, ar kuru man ir kopīgas vērtības. Pēc vairākiem gadiem, kad biju jau ieguvis politisku pieredzi, nāca šis izaicinājums. Pirmā reakcija: nē! Tad sev teicu: es taču piecēlos no krēsla ar mērķi kaut ko mainīt un darīt labāk, šī ir reāla iespēja to paveikt! «Uzliku» pats sevi uz papīra, pārskatīju savu izglītību, darbus. Izrādījās - ir daudz nopietnu lietu, kuras esmu paveicis atbildīgi. Un vēl ir tikpat daudz, ko paveikt. «Uzliku» arī savas šaubas... Atcerējos, kā es, būdams zēns no laukiem, gāju garām Mūzikas akadēmijai un domāju: tas ir neaizsniedzami, tas nav domāts man. Pēc kāda laika biju to absolvējis un kļuvis par Mūzikas akadēmijas solo dziedāšanas katedras vadītāju. Ar tādu pašu bijību staigāju apkārt Operai un domāju: lai nu kurš te varētu dziedāt, bet ne es... Bet šogad aprit apaļi 25 gadi, kopš esmu Operas solists. Saliekot to visu kopā, sapratu: man jāpieņem šis izaicinājums. Atteikties būtu nevīrišķīgi.
- Vienu dienu man piezvanīja Raimonds Pauls un pajautāja, vai es zinu, kāda dziesma būs tagad jādzied? Teicu, ka nezinu gan... Un tad viņš nodziedāja: «Mēs pārtiekam viens no otra/Un nevis no pārtikas precēm...» Tā ir viena no tavām populārākajām dziesmām, ko izpildīji tad, kad vēl biji grupas Pērkons dalībnieks. Vai turpināsi dziedāt?
- Saprotu, ka man nāksies atteikties no hobijiem, bet nespēju iedomāties savu dzīvi bez dziedāšanas. Protams, tagad tai būs daudz mazāk laika, bet mans radošais kalendārs jau sen bija saplānots līdz pat gada beigām… Šopavasar esmu īstenojis kādu senu ieceri. Ar Daigas Mazvērsītes palīdzību atlasīju pašas pirmās Raimonda Paula dziesmas, kurās spēcīgi jūtama viņa džeziskā stīga. Apzināti izvairījos no pazīstamām dziesmām. Ilgu laiku nebija domubiedru, kuri uzņemtos tās aranžēt. Tad liktenis mani saveda kopā ar jauno džeza pianisti - Mariku Šaripo, kura uzņēmās šo darbu, un mēs ziemā pie manis mājās sagatavojām programmu. Kad tā bija gatava, piezvanīju dakterim, pie kura parasti notiek dažādi muzikāli pasākumi, un izstāstīju par mūsu radošo veikumu. Tā bija mūsu reklāmas kampaņa... Pēc dažām dienām dakteris zvanīja un aicināja atskaņot to koncertā. Klausītāju loks nebija plašs, toties mūzikā zinošs. Un pašā vidū sēdēja pats Maestro Pauls... Lieki teikt, cik satraukušies bijām. Taču pēc koncerta Maestro pienāca mums klāt un atzinīgi novērtēja mūsu paveikto: esam noķēruši to īsto stīgu... Tagad būtu žēl to atstāt novārtā.
- Ar ko tu gribētu sākt, kad stāsies kultūras ministra amatā?
- Mans lielais mērķis ir: šajā globālisma un hibrīdkaru pasaulē saglabāt un attīstīt mūsu nacionālo identitāti. Tas ir Kultūras ministrijas vistiešākais uzdevums. Es vēlos attīstīt modernu nacionālismu.
- Ko tu ar to domā?
- Kā moderna nacionālisma piemēru varu minēt pērnā gada dziesmu svētkus - bija vērojama ļoti augsta nacionālā pašapziņa, svētki bija moderni un laikmetīgi. Taču jāatzīst, ka to ir diezgan grūti realizēt mūsdienu globālisma pārņemtajā pasaulē, kur nacionālisms nereti tiek skaidrots negatīvi - kā kaut kas senils, kam tuvu blakus stāv populisms vai pat nacisms. Mēs ļoti augstu vērtējam savu nemateriālo kultūras mantojumu svētkos, bet ikdienā - ne vienmēr. Tāpēc mums ir jāatrod veids, kā to iekļaut mūsdienu sabiedrībā.
- Kurš tad nezina, ka nacionālisms ir etniski konservatīva politiska ideoloģija, kam galvenajā vietā ir nācijas identitāte, ko izteic kultūra, vēsture, valoda, morālās un ētiskās vērtības. Nacionālisms nenoliedz citu kultūru esību, tas vienkārši uzsver savu nacionālo vērtību lielāko svarīgumu.
- Tieši tā. Vēl es gribētu veidot lielāku savstarpējo sapratni mūsu pašu kultūras ļaužu vidū. Būsim godīgi - mēs ar to grēkojam, esam pārāk egocentriski, katrs vairāk redzam sevi un savu kultūras jomu. Kad es, piemēram, gatavojos pirmizrādei Operā, man šķiet, ka visa valsts seko līdzi, un jūtos pārsteigts, ka to vēl kāds nezina... Droši vien kāds gleznotājs, gatavodams savu personālizstādi, arī domā līdzīgi. Iespējams, kāds amatieris uzskata, ka profesionāļiem nav nekādas izpratnes par tautas kultūras vērtībām, sak, jūs esat pārāk kosmopolītiski. Manuprāt, mēs kultūras jomā pārāk maz interesējamies par citiem, proti, Operas izrādēs skatītāju vidū neesmu bieži redzējis kolēģus no dramatiskajiem teātriem, tāpat dramatisko teātru izrāžu skatītāju vidū, domāju, nav pārāk daudz Operas mākslinieku. Mākslas jomas eksistē diezgan atšķirti... Es gribētu redzēt ciešāku sasaisti un lielāku izpratni citam par citu. Mēs visi esam vienotas kultūras telpas sastāvdaļa, kur ir vieta gan tautas daiļamata studijai, kuras uztur mūsu senču amatu prasmes, gan radošajam kvartālam un kultūras ideju inkubatoram, un tamlīdzīgi. Tam visam jādarbojas ciešā saistībā, citam citu nenoniecinot, bet papildinot.
- Iepriekšējā kultūras ministre Dace Melbārde izcili noorganizēja dziesmu svētkus, taču nebija manāma viņas darbība mediju politikas jomā, kā arī nemanījām nacionāli svarīgus ilgtermiņa uzstādījumus, kas būtu īpaši svarīgi joprojām progresējošās morālās krīzes laikā. Melbārdes kundzes darbība un uzskati daudz vairāk piestāvētu, piemēram, Attīstībai/Par! liberāļiem, nevis konservatīvajai Nacionālajai apvienībai, kuras biedre viņa ir joprojām.
- Es tam līdz galam nepiekristu... Daces Melbārdes ieguldījums nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā, popularizēšanā un attīstībā ir neatsverams. Bez nacionālas pārliecības tas nebūtu iespējams. Augstu vērtēju viņas padarīto. Esmu gandarīts, ka nemateriālā kultūras mantojuma joma ir sakārtota, jo arī man tā ir ļoti svarīga.
- Nenoliedzami, ka Dace Melbārde ir strukturēti domājošs un organizatoriski talantīgs cilvēks. Bet bija lietas, kas iedzina stūrī. Tā, piemēram, portāls satori.lv un biedrība Ascendum pēc KM un Latvijas simtgades biroja pasūtījuma ar Latvijas valsts simtgades programmas līdzfinansējumu (!) izdeva žurnālu Simtgade. Žurnāla 2. izdevumā praids simt dienu garumā tika pasniegts kā daļa no Latvijas simtgades svinībām. Vai arī - Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (!) Baltijas praida ietvaros notika starptautiska zinātniska (!) konference Kvīru stāstījumi Eiropas kultūrās: subjektivitāte, atmiņa, nācija. Kas tas ir? Konservatīva politika?
- Kultūras ministrijas pārziņā tiešām ir gan integrācijas, gan mediju politika, un tur mans un Daces rokraksts varētu atšķirties. Arī valodas jautājumā.
- Proti?
- Nekad neesmu atbalstījis ideju, ka mums vajadzētu ieguldīt tik daudz līdzekļu satura pieejamībā krievu valodā. Es gan esmu atbalstījis ideju par subtitrēšanu, tas, manuprāt, ir izglītojoši. Nepiekrītu domai, ka mums būtu jāatbalsta mediju telpa krievu valodā, baidoties, ka klausītājs vai skatītājs izglītosies svešu mediju telpā, kas nav mūsu valsts interesēs. Ja cilvēks ir gatavs interesēties par politiskajiem procesiem valstī, lai viņš to dara, izmantojot valsts valodu.
- Un kā tu rīkotos Kultūras ministrijas vietā - situācijā ar Latvijas simtgades koncertu 18+, kas tika rīkots 19. novembrī 11. novembra krastmalā un ko gana skandalozu padarīja ne tikai Evijas Vēberes savādā uzstāšanās, bet arī mūziķu honorāru lielums.
- Sešus gadus esmu strādājis Rīgas domes projektu vērtēšanas komisijā, un pēdējā laikā esmu nonācis pretrunās, protestējot pret pārlieku augstiem mūziķu honorāriem. No vienas puses - es aizstāvu budžetu, kas veidojas no iedzīvotāju nodokļiem, no otras puses - nostājos pret savu amatbrāļu nesamērīgajiem honorāriem. Bet ir skaidrs: honorāri jāsamēro ar mākslinieka tirgus vērtību. Šo politiku turpināšu arī Kultūras ministrijā. Producenti zina, cik vidēji maksā viena mākslinieka uzstāšanās vai koncerts. Ja producents, rīkojot koncertu un riskēdams ar finansēm, vienojas maksāt māksliniekam, piemēram, 100 eiro, tad no pilsētas budžeta viņam maksātu līdzīgi. Un nevis 600 eiro. Daudzi producenti iesniedz adekvātas projektu tāmes, bet mēdz būt arī nepatīkami izņēmumi. Runājot par koncertu 18+, privātajam producentam būtu grūti to pārdot klausītājiem par 150 000 eiro... Sākotnējā koncerta ideja man ļoti patika, bet gala rezultāts lika vilties. Un vēl vairāk mani sarūgtināja viss, kas notika pēc tam, jo izprotu, ka radošajā procesā mēdz būt gan veiksmes, gan neveiksmes.
- Par mediju saturu. Vispār jau šķiet, ka mediju saturu nosaka paši mediji. Kur ir tā robeža, pēc kuras to sāk noteikt KM?
- Tu dzīvo brīvā sabiedrībā, strādā brīvā medijā un vari brīvi izpausties. Taču hibrīdkara apstākļos mediji un to saturs ir arī svarīgs valsts drošības jautājums. Ja mediju brīvību sāks ļaunprātīgi izmantot valstij nelojāli spēki, arī tu nebūsi priecīga.
- Ir krieviski rakstoši un runājoši mediji, kuri nostājas pret valsti, provocē, sanaido. Ko tu ar tiem izdarīsi?
- Diemžēl šie nelojālie mediji visbiežāk ir reģistrēti mums lojālās valstīs. Mūsu darba lauks ir plašs... Atzīstos, ka šajā jomā neiztikšu bez labiem padomdevējiem un ekspertiem. Bet man pašam tik un tā būs jāuzņemas atbildība par jebkuru lēmumu.
- Ministrs Tālis Linkaits (JKP) ir licis saprast, ka no valsts budžeta vairs netiks kompensēti preses piegādes pakalpojumu rezultātā radušies zaudējumi. Tas ir arī Latvijas pasta pakalpojumu pieejamības jautājums. Tas ir valsts drošības jautājums, jo šāda pieeja radīs situāciju, ka prese latviešu valodā Latvijā vairs netiks izplatīta visur, sevišķi pierobežā, bet svēta vieta tukša nepaliks - to aizpildīs Krievijas propaganda.
- Tavas bažas tomēr nav pamatotas. Man paredzēta sadarbība ar Satiksmes ministriju, pārrunas ar Latvijas pastu. Pavērsīsim šo jautājumu mazliet citādi: nedomāju, ka nodokļu maksātājiem vajadzētu finansēt tālo Latvijas nostūru apgādāšanu ar valstij naidīgiem krievvalodīgiem medijiem. Šādu situāciju varam regulēt ar mainīgu PVN likmi. Viena likme būtu valsts valodā drukātajiem medijiem, cita - augstāka likme - varētu būt trešo valstu valodās drukātajiem medijiem, vēl cita likme, piemēram, erotiska satura izdevumiem.
- Valsts drošības jautājums ir arī Latviju apkaunojošie 9. maija «uzvaras svētki» Rīgā, Daugavpilī... Tajos diemžēl nereti piedalās arī skolu jaunieši. Kā to novērst? Ar kultūru?
- Esmu daudz par to domājis un diskutējis. Šiem krievvalodīgajiem, kuri joprojām sevi identificē ar Padomju Savienību, nav nekā cita, tikai «uzvara pār fašismu». Ar ko tad viņiem lepoties? Ar to, ka viņi 70 gadu ir bojājuši dzīvi pusei Eiropas? Ar 1917. gada boļševiku apvērsumu, kad tika dedzinātas grāmatas un mākslas darbi? Ar nobendētajiem cilvēku miljoniem? Ar nabadzību, kas valdīja lielākajā daļā teritorijas? Krieviem, lielai nācijai, nav pa kaulam, ka mēs viņiem liekam mācīties latviešu valodā. Bet klausīties Čaikovski un lasīt Puškinu - tam liela daļa ir par slinku. Tāpēc tā vietā vajag ko citu, un tas «cits» ir viņu uzvara pār fašišmu. Ar kādiem upuriem un kādiem līdzekļiem - tas nav svarīgi. Šai uzvarai - kā vienīgajam panākumam - viņi arī pieķeras. Reiz Lielajā ģildē dziedāju pasākumā, kuru Krievu drāmas teātra aktieri veltīja izcilā krievu dzejnieka Jeseņina daiļradei. Klausītāju bija ļoti maz, bet dienu vēlāk - pie «uzvaras» pieminekļa - tūkstošiem cilvēku. Šis kontrasts manī radīja nopietnas pārdomas par izvēlēm, kā stiprināt nacionālo pašapziņu.
- Kādas ir tavas domas par Rīgas koncertzāli?
- Pirmkārt, koncertzālei ir jābūt. Bez diskusijām! Otrkārt, tai jābūt ar pievienoto vērtību. Ja mēs būvējam kaut ko tik dārgu, tad tas nevar būt tikai kaut kas funkcionāls. Treškārt, koncertzāles būvniecība nedrīkst ietekmēt KM budžetu. Gribu pamatos mainīt tēzi, ka koncertzāle ir vajadzīga tāpēc, lai mēs varētu uzņemt pasaulslavenus māksliniekus. Tas, protams, arī, bet koncertzāle primāri ir nepieciešama mums - mūsu nacionālajai un valstiskuma pašapziņai, mūsu esošajiem un topošajiem māksliniekiem. Koncertzāles vietas izvēle: uzskatu, ka tai jāatrodas Daugavas akvatorijā, koncertzāle pie ūdens ir viena no dominējošām tendencēm pasaulē. Jo veiksmīgāka būs tās atrašanās vieta, jo vieglāk būs atpelnīt investīcijas. Koncertzālei jābūt energoefektīvai - energotaupības celtnes tiek atbalstītas arī no ES budžeta. Tai jābūt izcilai visās jomās - dizainiski, funkcionāli un saturiski. Tai jākļūst par vienu no mūsu valsts kultūras atpazīstamības simboliem.