«Būt vai nebūt – tāds ir jautājums» – slavenā frāze, kuras autors ir angļu dramaturgs Viljams Šekspīrs, visa gada garumā bija aktuāla ne tikai britiem, bet arī daudziem kontinentālās Eiropas iedzīvotājiem. Proti, nebija nekādas skaidrības, vai Apvienotā Karaliste realizēs savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības un, ja jā, tad ar kādiem nosacījumiem šis Brexit notiks. Tikai 12. decembra vēlēšanas, kurās pārliecinošu uzvaru izcīnīja premjera Borisa Džonsona vadītie konservatīvie, devušas nopietnas cerības, ka tagad viss beidzot noritēs saskaņā ar iepriekš apstiprināto plānu un par izstāšanās dienu kļūs nākamā gada 31. janvāris.
Vēl šā gada sākumā B. Džonsona priekštece partijas līdera un premjera amatā Terēza Meja turpināja kā mantru atkārtot, ka Brexit notiks 2019. gada 29. martā - «ar vai bez vienošanās». Taču jau tobrīd bija iespaids, ka viņa ir teju vai vienīgā, kas vēl cer (vai vismaz izliekas ceram) uz šādu iznākumu. Dumpis britu parlamenta apakšnamā jau bija kļuvis acīmredzams, deputātu vairākumam konsekventi noraidot 2018. gada vēlā rudenī panākto T. Mejas valdības un Briseles vienošanos par izstāšanās nosacījumiem un tikpat konsekventi iebilstot pret Brexit bez vienošanās.
Pie tā, ka šāda situācija izveidojās, galvenā vaininiece bija pati T. Meja, kura 2017. gadā uz pirmo šķietamo panākumu viļņa izsludināja ārkārtas vēlēšanas, cerot, ka konservatīvo vairākums apakšnamā pēc tām palielināsies. Taču notika pilnīgi pretējais - no 330 mandātiem toriji spēja saglabāt tikai 317, un, lai nodrošinātu vairākumu, T. Mejas valdībai nācās lūgt Ziemeļīrijas Demokrātisko Unionistu partijas (DUP) palīdzību. Vēl sliktāk bija tas, ka premjere nespēja nodrošināt vienprātību pati savas partijas rindās. Jau gada sākumā konservatīvo deputāti faktiski bija sadalījušies trīs frakcijās - viena (lielākā) atbalstīja valdības vadītāju, otra uzskatīja, ka viņas Briselē panāktā vienošanās ir pārāk neizdevīga valstij, bet trešā (pati mazākā) faktiski iebilda pret izstāšanos, mudinot rīkot vēl vienu referendumu, nu jau par Brexit ar konkrētajiem nosacījumiem.
Gluži kā ņirgādamies, parlamentārieši 16. janvārī, dienu pēc tam, kad ar 230 balsu pārsvaru tika noraidīta valdības piedāvātā vienošanās par Brexit, tomēr izteica uzticību premjerei. Ap šo laiku arī sāka izkristalizēties viena no gada spārnotajām frāzēm: «Britu deputāti lieliski zina, ko viņi negrib, taču nezina, ko īsti vēlas.» Līdz aprīlim notikušajos balsojumos kļuva skaidrs, ka deputātu vairākums negrib nedz Brexit saskaņā ar T. Mejas panākto vienošanos, nedz Brexit bez vienošanās, nedz vēl vienu referendumu par izstāšanos no ES, nedz parlamenta ārkārtas vēlēšanas, nedz jaunu premjeru... Par visas šīs jezgas simbolu kļuva kolorītais apakšnama spīkers Džons Berkovs, kuram regulāri nācās piepūlēt savas balss saites, lai aicinātu parlamentāriešus ievērot kaut jelkādu kārtību un piespiestu deputātus ar viņu replikām pārstāt pārtraukt tos runātājus, kuriem spīkers bija devis vārdu. Bija gadījumi, kad savu nu jau leģendāro frāzi Order, order, I said order ([Ievērojiet] kārtību, kārtību, es teicu - kārtību) Dž. Berkovam nācās atkārtot ne reizi vien.
Jau 20. martā T. Mejai parlamentāriešu spiediena dēļ nācās rakstīt vēstuli Eiropas Komisijai, lūdzot atlikt Brexit līdz 30. jūnijam. Ar Briseli saskaņotajā dokumentā gan bija norādīts, ka izstāšanās iespējama arī līdz 22. maijam, ja līdz tam laikam britu parlaments ratificēs Brexit vienošanos. Datums netika noteikts nejauši. No 23. līdz 26. maijam visās Eiropas Savienības valstīs notika Eiroparlamenta vēlēšanas, un juristi paskaidroja - ja Apvienotā Karaliste līdz šim brīdim nebūs oficiāli pametusi savienību, vēlēšanas jārīko arī šajā valstī un kārtējo reizi jāmaina katrai dalībvalstij atvēlamais mandātu skaits. T. Meja, kura, šķiet, jau bija zaudējusi jebkādu saikni ar realitāti, bravūrīgi paziņoja, ka lai nu kas, bet Eiroparlamenta vēlēšanas Apvienotajā Karalistē rīkotas netiks, un... kārtējo reizi piedzīvoja fiasko. Turklāt var uzskatīt, ka dubultu, jo, pirmkārt, vēlēšanas notika, bet, otrkārt, konservatīvie tajās ieguva tikai četrus mandātus (2014. gadā viņiem bija 19 mandāti), pārliecinoši zaudējot ne tikai uz politiskās skatuves atkal uzkāpušajam Naidželam Farāžam un viņa Brexit partijai (29 mandāti), bet arī liberāldemokrātiem (16), leiboristiem (10) un pat zaļajiem (7).
24. maijā T. Meja paziņoja, ka 7. jūnijā iesniegšot demisiju, bet uz Briseli aizceļoja vēl viena vēstule par Brexit atlikšanu nu jau līdz 31. oktobrim. 23. jūlijā par konservatīvo līderi tika ievēlēts B. Džonsons, bet jau dienu vēlāk karaliene Elizabete II uzaicināja viņu veidot valdību. Darbības pirmajos mēnešos B. Džonsons saskārās tieši ar tām pašām problēmām, kas sagrāva T. Mejas karjeru - parlamentā nebija iespējams iegūt vairākuma atbalstu nevienam no reāliem Brexit variantiem. Turklāt neveiksmi cieta arī B. Džonsona viltīgais mēģinājums uz laiku paralizēt parlamenta darbu un pieņemt lēmumus valdībā, aizbildinoties ar to, ka šī pauze nepieciešama, lai sagatavotu valdības programmu. Gluži tāpat kā viņa priekštece, arī B. Džonsons solīja, ka līdz 31. oktobrim Brexit notiks, un gluži tāpat kā viņa tika piespiests sūtīt uz Briseli vēl vienu vēstuli par izstāšanās termiņa atlikšanu. Tiesa, līdz tam sarunās ar ES, kuras amatpersonām šis riņķa dancis un nenoteiktība jau sen bija apnikuši, B. Džonsonam bija izdevies vienoties par Londonai mazliet labvēlīgākiem izstāšanās nosacījumiem. Parlamentāriešu vairākumu tie gan joprojām neapmierināja, un premjeram nācās sarīkot tīrīšanu gan valdības, gan partijas deputātu rindās, izslēdzot pāris desmitus cilvēku un zaudējot pat teorētisku (kopā ar DUP) vairākumu parlamentā.
Tomēr, atsakoties no nodoma pamest ES bez vienošanās, B. Džonsonam izdevās piedabūt leiboristus uz ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu un beidzot pārcirst šo Gordija mezglu. Lai gan bija bažas, ka 12. decembrī briti atkal ievēlēs parlamentu, kurā droša vairākuma nebūs nevienai partijai, konservatīvo uzvara izrādījās negaidīti pārliecinoša. 365 no 650 apakšnama deputātu mandātiem ir devuši konservatīvajiem iespēju īstenot programmu, kuras pirmā un svarīgākā daļa ir pavisam vienkārša - izstāšanās no ES līdz 2020. gada 31. janvārim. Tiesa, ar to jau viss nebeigsies, jo pēc Brexit būs nepieciešams vienoties par ES un Apvienotās Karalistes tālākajām attiecībām.
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2019/12/30/neskaidribai-ar-brexit-cerams-pielikts-punkts