Kalniete: Eiropai jābūt paraugam klimatam labvēlīgā ekonomikā

POLITIĶA UZDEVUMS IR SAPRAST SVARĪGĀKO VISĀS JAUNAJĀS KUSTĪBĀS un strāvojumos. Šobrīd svarīgākais ir tehnoloģiju uzrāviens, lai 30 gadu laikā sasniegtu mērķi – klimatneitralitāti ekonomikā. Eiropas ekonomika atstāj tikai 9% iespaidu uz pasaules klimatu, bet domāju, ka mūsu spēja būt paraugam klimatam labvēlīgā ražošanā atstās iespaidu uz pārējiem un noteikumi starptautiskajā tirdzniecībā liks iet pārējām pasaules valstīm līdzi, saka Sandra Kalniete © Publicitātes foto

Par politiķu atbildību, Eiropas zaļo kursu un klimatneitrālas ekonomikas izaicinājumiem saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti, Eiropas Tautas partijas (ETP) grupas priekšsēdētāja vietnieci Sandru Kalnieti ( Jaunā Vienotība).

- Viena no Eiropas Komisijas un arī Eiropas Parlamenta prioritātēm ir tā dēvētais zaļais kurss (green deal), kas latvieša ausīm skan svešādi un arī saturiski ne visiem saprotami. Vai jūs varat izskaidrot šīs politikas būtību un Eiropas Tautas partijas attieksmi pret to?

- Eiropas Parlaments 2019. gada decembra sesijā pieņēma divus dokumentus, kas attiecas uz zaļo kursu - par ārkārtas stāvokli klimata jomā un par ANO klimata konferences Madridē rezultātiem. Daudzi ir pauduši izbrīnu, kāpēc ETP balsoja pret rezolūciju par ārkārtas stāvokli klimata jomā. Taču ETP atbalstīja rezolūciju par ANO konferences rezultātiem, jo vēlējās izvirzīt konferencei konkrētus uzdevumus, īpaši attiecībā uz vienošanos par C02 izmešu kvotām, par ko, kā mēs tagad zinām, valstis nevienojās. Savukārt EP rezolūcija par ārkārtas stāvokli klimata jomā... redziet, vārds emergency (ārkārtējs - angļu val.) ir tāds ļoti spēcīgs vārds, kam bez emocionālā un politiskā ir arī juridiska nozīme, un dažās valstīs šāda termina lietošana varētu nozīmēt pat ārkārtas stāvokļa ieviešanu un daļēju konstitūcijas darbības apturēšanu. Terminoloģisko un lingvistisko grūtību dēļ ETP nevēlējās šādu lēmumu pieņemt ar vieglu roku. ETP nav klimata politikas ienaidnieki, bet lēmumiem ir jābūt atbildīgiem un izpildāmiem. Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas pirmie paziņojumi par zaļā kursa politiku raksturo vides jautājumu problēmas, kuru risināšana ir iespējama ar izgudrojumu un jaunāko tehnoloģiju ieviešanu Eiropas ražošanā. Eiropas lielākie konkurenti inovāciju un tehnoloģiju jomā ir Ķīna un ASV. Tas, ka ASV ir izstājušās no Parīzes klimata vienošanās, nenozīmē, ka viņi ir pārtraukuši domāt par tādu tehnoloģiju radīšanu un ieviešanu, kas ir videi labvēlīgas. Arī Ķīna ir attapusies, ka jāstrādā pie klimatam labvēlīgām tehnoloģijām.

- Politika klimata jomā - tas ir viens, bet kādi ir praktiskie soļi?

- Pagaidām EK deklarācija ir politisks dokuments, bet tam ir pievienots kalendārs, kur EK apņemas līdz 2022. gadam nākt klajā ar visaptverošu rīcības plānu un ietekmes novērtējumu. Lielākā daļa darba ir vēl priekšā.

Kas attiecas uz tehnoloģijām - Eiropā ir izstrādāti tādi produkti, kas ir ar nulles ietekmi uz vidi C02 emisiju jomā, bet tie ir nesamērīgi dārgi, tāpēc nekonkurētspējīgi. Šobrīd Eiropas Komisijā tiek apspriesta iespēja ieviest «oglekļa dioksīda pārrobežu nodokli», kas izlīdzinātu cenu starp videi kaitīgās tehnoloģijās radītu produktu un tādu, kurš radīts videi draudzīgā ražošanā. Piemēram, tas nozīmētu - ja Eiropas uzņēmējs gribētu pirkt no Indijas videi kaitīgi saražotu tēraudu (kas, loģiski, ir lētāks), viņam nāktos samaksāt nodokli, kas izlīdzinātu videi kaitīgi un nekaitīgi ražotā tērauda cenas. Tas pēc būtības piespiestu arī valstīs ārpus Eiropas, kas šobrīd nav pievienojušās klimata politikai, ražot atbilstoši videi draudzīgām tehnoloģijām, jo Eiropas uzņēmējam būtu izdevīgāk pirkt pašmāju preci. Problēma šajā mehānismā ir, ka pašlaik nav skaidrs, kā tas tiks saskaņots ar Pasaules tirdzniecības organizāciju, jo būs valstis, kas nodokli mēģinās klasificēt kā tarifus. Jāpiebilst, ka tas ir ilgtermiņa plāns, kur zaļā kursa īstenošanai nepieciešamās rīcībpolitikas ir plānotas uz 30 gadiem, tāpēc vārds «ārkārtas» ir pilnīgi nepiemērots. Kad šāds plāns klimatneitrālai ekonomikai tiks ieviests, es jau varēšu uz to noskatīties no mūžīgi ziedošajiem dārziem... Nav arī skaidrības par tā ieviešanai nepieciešamajiem līdzekļiem. Tiek saukti dažādi lielumi, no 50 līdz 250 miljardiem eiro gadā.

- Tā ir milzīga nauda. Diez vai EK rīcībā ir tādi «brīvie līdzekļi»...

- Tā ir lielākā problēma. Naudas ir tik, cik tās ir. Vēl otra ir valstu gatavība līdzdarboties šādu plānu ieviešanā. Piemēram, Polija Eiropas Padomē atteicās atbalstīt zaļo kursu, kamēr nav skaidrības par tā īstenošanas finansējumu. CO2 neitrāla Eiropa 2050. gadā nozīmētu Polijas ogļraktuvju slēgšanu, kas ir nozīmīga Polijas ekonomikas daļa. Tātad ir nepieciešams tāds godīgā izlīdzinājuma fonds, no kura naudu varētu saņemt tās ES dalībvalstis, kurām ir nepieciešama lielāka pakāpenība klimata plānu ieviešanā. Urzula fon der Leiena ir minējusi, ka šāda fonda apjoms varētu būt kādi 100 miljardi eiro. Polija, visticamāk, gribētu šo summu redzēt arī uz papīra, ne vien solījumos, un šo vēlmi varētu arī saprast.

- Kas ir Latvijas lielākais izaicinājums klimata politikas jomā?

- Jā, mums nav ogļraktuvju problēmas kā Polijā. Taču Latvijas uzņēmumiem, kas ir spējīgi radīt augsti tehnoloģiskus klimatam labvēlīgus produktus, ir strauji jāattīstās, jo priekšrocības būs tām industriālajām valstīm, kurās ir ievērojama zinātniski pētnieciskā bāze. Mēs nedrīkstam iekrist zemo ienākumu slazdā, mums pēc iespējas vairāk ir jāiegulda inovācijās un pētniecībā, nosacīti runājot, lai varētu izgudrot savu klimata nokia. Šis būs svarīgi, lai no tiem 100 miljardiem eiro mēs spētu paņemt tik, cik spējam.

- Jūs teicāt, ka būtu labi šos 100 miljardus eiro redzēt uz papīra. Vai ES daudzgadu budžeta projektā ir kas tāds paredzēts?

- Šobrīd ES daudzgadu budžets neietver zaļā kursa politikas pasākumus. Pagaidām nav vienošanās par daudzgadu budžetu, iespējams, ka tāda varētu tikt panākta līdz martam. Līdz ar to visi ļoti bažījas, kurām jomām ņems nost naudu, lai realizētu šīs zaļā kursa idejas. Ticami, ka kopējai lauksaimniecības politikai klāt neķersies, tur mazāk naudas nebūs. Šobrīd lielās ES budžeta donorvalstis - Austrija, Vācija, Nīderlande, Zviedrija un Dānija - aizstāv domu, ka budžeta maksājums nedrīkst būt lielāks par vienu procentu no IKP (EP priekšlikumā bija 1,3% no IKP). Taču tajā pašā laikā tieši šo valstu pārstāvji ir lielākie runātāji par klimatam labvēlīgu politiku ieviešanu. Vienīgais, kā šo problēmu atrisināt, ir palielināt ienākumus no pašu resursiem - Somijas ES prezidentūra ierosināja šo naudu iegūt, ieviešot plastmasas nodokli - dalībvalstīm būtu jāmaksā nodoklis par nepārstrādājamiem plastmasas atkritumiem valstī. Otrs, ko Somija piedāvāja, ir CO2 emisijas tirdzniecības sistēmas ienākumus ieskaitīt pašu resursos. Taču ir dalībvalstis, kas neatbalsta jaunus pašu resursu avotus. Šobrīd daudz tiek runāts par digitālo «haizivju» aplikšanu ar nodokli, bet ir vairāku ES valstu valdības, kas šim nodoklim nepiekrīt. Arī sarunas starp ASV un ES OECD par vispārējiem digitālā nodokļa principiem ir iestrēgušas. Es gan domāju, ka līdz tam ar laiku nonāks, nebūs jau citas iespējas. Zaļais kurss pēc būtības ir nevis ar domu kādam kaut ko atņemt, bet arī milzīgs potenciāls ekonomiskai izaugsmei un jaunu darba vietu radīšanai. Tas gan nenotiks rīt un parīt, bet ilgākā periodā.

- zaļā kursa realizācija ietekmēs starptautisko tirdzniecību?

- Jā, līdz šim ES allaž ir bijusi par atvērtu starptautisko tirdzniecību bez ierobežojumiem. Turpmāk ES starptautiskos tirdzniecības līgumos, par kuriem būs sarunas un vienošanās, CO2 izmešu tīrība ražošanā būs viens no produktu kritērijiem, lai ar tiem tirgotos ES teritorijā. Varu pieļaut, ka tas izraisīs konfliktu ar ASV un Ķīnu. Šajā jomā būs lieli izaicinājumi un uzdevumi jaunajam ES starptautiskās tirdzniecības komisāram Filam Hoganam, kurš ir noskaņots uz noteiktāku Eiropas telpas aizsardzību. Piemēram, viņš gatavojas ieviest investīciju skrīninga mehānismu, kura mērķis ir nepieļaut netīrās naudas izmantošanu lielo industriālo uzņēmumu pārpirkšanai. Tas novērstu arī Eiropas lielo stratēģisko uzņēmumu pārpirkšanu, ko līdz šim mierīgi varēja īstenot Ķīnas vai Krievijas bizness. Par to esam runājuši gadiem ilgi, un ceru, ka beidzot tiks sperts šis lielais solis uz priekšu. Es arī esmu gadiem ilgi uzsvērusi gan ES, gan Latvijā, ka nedrīkst pieļaut, lai, piemēram, Latvijā tādos uzņēmumos kā Latvenergo vai Latvijas gāze dominētu trešo nedemokrātisku valstu kapitāls.

Zaļais kurss pēc būtības ir arī tehnoloģiskā sacensība. Jo ātrāk tiks izstrādāti tās noteikumi, jo sekmīgāk uzņēmēji investēs tā īstenošanā. Latvijai tas ir svarīgi, lai ES ir vienota un konkurētspējīga, un atrašanās tehnoloģiju ieviešanas avangardā to nodrošina.

- Vecākai paaudzei ir grūti paskaidrot, kāpēc šis zaļais kurss ir nepieciešams. Mēs taču Latvijā dzīvojam salīdzinoši tīrā vidē, un izskaidrot, par ko īsti runā Grēta Tunberga, ir teju neiespējami; labi, ir siltāka ziema, nu un kas?

- Plaisa starp paaudzēm ir milzīga. Un to jūt arī šeit, Eiropas Parlamentā. Politiķi gan ir tādi visēdāji dzīvnieki, un saukli «jaunā paaudze izvēlas ko citu» viņi spēj sagremot. To saprata gan 1968. gadā studentu nemieru laikā Francijā, gan vēlāk, deviņdesmitajos gados, kad jaunais saistījās ar lielajām ģeopolitiskajām pārmaiņām: toreiz prasīja taisnīgumu un solidaritāti. Tagad arī pēc būtības prasa solidaritāti, bet klimata solidaritāti. Protams, novecos arī Grēta Tunberga... Atceros, kad biju vēstniece Francijā, premjerministrs bija Lionels Žispēns, kas no 1968. gada jauniešu kustības līderiem, maoists pēc pārliecības, kļuva par Francijas premjerministru un ieplūda kopējā politiķu masā.

Taču politiķa uzdevums ir saprast svarīgāko visās jaunajās kustībās un strāvojumos. Šobrīd svarīgākais ir tehnoloģiju uzrāviens, lai 30 gadu laikā sasniegtu mērķi - klimatneitralitāti ekonomikā. Eiropas ekonomika atstāj tikai 9% iespaidu uz pasaules klimatu, bet domāju, ka mūsu spēja būt paraugam klimatam labvēlīgā ražošanā atstās iespaidu uz pārējiem un noteikumi starptautiskajā tirdzniecībā liks iet pārējām pasaules valstīm līdzi.

- Latvijas valdība atvēl salīdzinoši maz līdzekļu pētniecībai un zinātnei, tehnoloģiju attīstībai. Tas neiet kopā ar zaļā kursa mērķiem.

- Jā, diemžēl tas tā ir. Zemo ienākumu slazdā vienīgais variants, kā palielināt izdevumus vienai sfērai, ir ņemt naudu nost citai.

- Latvijas politikā jaunās vēsmas gan nesaistās ar nākotnes svarīgāko problēmu risinājumu, bet gan ar visai cinisku attieksmi pret vēlētājiem - Mārtiņš Bondars saka, ka var taču pieņemt «sapņu likumus», ko pēc tam drīkst nepildīt, savukārt ministrs Juris Pūce dragā ar teritoriālo reformu, vispār neieklausoties iedzīvotājos...

- ...un kāda garantija, ka, piemēram, Saeimas ārkārtas vēlēšanu gadījumā tiks ievēlēti kādi labāki? Kopš Krišjāņa Kariņa valdības ievēlēšanas piecas koalīcijā ietilpstošās partijas ir spiestas saskarties ar lēmumu pieņemšanas realitāti: ka vienmēr izvēle ir starp sliktu un vēl sliktāku. Politikā citu izvēļu vispār nav - tikai starp sliktu un vēl sliktāku. Es saprotu to cilvēku domu, kas ir par Saeimas atlaišanu -viņiem šķiet, ka toreiz nobalsoja nepareizi, tagad nobalsos pareizi. Bet vai tā būs? Šajā ziņā es atbalstītu vienu lietu - lai Latvijā, kā citās valstīs, piemēram, Beļģijā, vēlēšanas būtu obligāts pilsoņa pienākums. Tad uz vēlēšanām neatnākusī pilsoņu masa nevarētu ietekmēt vēlēšanu iznākumu. Es uzskatu, ka pilsoņiem ir obligāti jāpiedalās politiskajā procesā.