Pirmā oktobra diena Katalonijā jau no paša rīta nesolīja mierīgu dienu. Norisinājās reģiona valdības organizēts referendums ar mērķi atdalīties no Spānijas un pasludināt Kataloniju par neatkarīgu valsti. Katrs protestēja kā mācēja – piemēram, futbola kluba “Barcelona” aizsargs Žerārs Pikē, kurš ir arī aktīvs neatkarīgas Katalonijas aizstāvis paziņoja, ka gatavs pamest Spānijas izlasi gadījumā, ja kļūs neērts federācijai. Vakarpusē neiztika bez vardarbīgiem protestiem ar policijas dalību un cietušajiem, bet tiesa referenduma organizētājus sodīja ar naudas sodu.
Pēc referenduma Katalonijas reģiona premjerministrs Karless Pudždemons paziņoja par uzvaru, tomēr nu jau pagājušas divas nedēļas, bet neatkarība nav pasludināta, cerot panākt dialogu ar Spānijas premjeru Marjano Rahoju. Arī Eiropas Komisija jau paspējusi paziņot, ka nemieri Katalonijā ir Spānijas iekšējā lieta, kas tai jārisina pašai.
Atrast izeju no šīs sarežģītās situācijas spāņiem nebūs viegli. Rahojs, piekrītot dialogam ar Pudždemonu, būtu jāatzīst sava sakāve - tādēļ tas diezin vai notiks.
Savukārt Katalonijai vienkārši pasludinot neatkarību, konflikts tikai eskalēsies un tad nav izslēgts arī pilsoņu karš.
Taču neaizmirsīsim, ka Spānijas Karaliste ir konstitucionāla monarhija - iekārta, kura varētu ļaut konfliktu atrisināt miermīlīgā ceļā. Viss, kas jāizdara gados jaunajam karalim Felipem VI - jāiet sava tēva Huana Karlosa I pēdās.
Kad 1975.gadā, pēc diktatora Fransisko Franko nāves, par Spānijas karali kļuva Huans Karloss, daudziem likās, ka viņa valdīšana nebūs ilgstoša, turklāt kopā Franko režīmu, pienāks gals arī pašai monarhijai. Tomēr Huans Karloss izrādījās tālredzīgs - kļūstot par karali, viņš uzreiz īstenoja demokrātiskas reformas, legalizējot politiskās partijas un atlaižot arī valdošo partiju - Falangu. Pēc trim gadiem tika pieņemta jauna Spānijas konstitūcija, kur karalis bija pasludināts nevis par Franko pēcteci, bet gan par vēsturiskās monarhijas mantinieku, tāpat tika nodrošinātas un garantētas civilās tiesības un brīvības. Provinces ieguva lielāku patstāvību. Tieši tad citas Eiropas dinastijas atzina Huanu Karlosu par likumīgu karali.
Taču sarežģītākais posms, no kura tagad var mācīties viņa dēls Felipe VI, bija tikai priekšā. Pēc dažiem gadiem, Huans Karloss piedzīvoja valsts apvērsuma mēģinājumu, kuru organizēja karavīri, kuri vēlējās atjaunot frankismu, tomēr karalim izdevās demonstrēt veiksmīgu pretestību šim mēģinājumam un savu autoritāti celt nebijušos augstumos. Runā, ka pat Spānijas komunistu līderis Santjago Kariljo, kurš sešus gadus bija saucis karali par “Huanu Karlosu Neilgo”, televīzijas kameru priekšā jūtu uzplūdā izkliedza: “Dievs, sargā karali!”.
Kopš tā brīža, 1982.gadā, karalis gandrīz nepiedalās valsts politiskajā dzīvē, taču tiek uzskatīts galvenokārt kā nacionālās vienotības simbols - tieši tas, kas šobrīd ir nepieciešams Spānijai.
Tikai Felipe VI, atkārtojot sava tēva veiksmi, var nodrošināt Spānijas vienotību. Kamēr katalāņi ar Pudždemonu priekšgalā turpinās cīnīties pret Spānijas valdību, drīzāk retorisks būs jautājums - vai viņi spēs atteikt karalim?
Abu pušu samierināšana šobrīd ir faktiski kļuvusi par Felipes VI pienākumu, kura neveikšana uzjundīs pārdomas par to, priekš kam Spānijai karalis un monarhija.