Nostāties uz kājām

Aigars Apinis © Romāns Kokšarovs, F64

4.lapa

JĀCER UZ PRĒMIJĀM

Pie panākumiem nepierod. Tieši otrādi - par katru nākamo esot arvien lielāks prieks. «Emocijas, gadu gaitā klausoties uz pjedestāla Latvijas himnu, nenotrulinās, tieši otrādi - paliek tikai spēcīgākas,» atzīst titulētais sportists. Konkurentiem, protams, jau sen šķiet, ka Aigaram tā kā būtu laiks dot iespēju kāpt uz goda pjedestāla citiem sportistiem. «Jau ļoti ilgu laiku viņš atrodas elitē. Ļoti ilgu!» nosaka treneris un piebilst - tas apnicis ir ne tikai sportistiem, bet arī funkcionāriem, kas regulāri maina tehniskos noteikumus. Turklāt lodes grūšana Aigara medicīniskajā grupā no paralimpiskās programmas nu ir izņemta... Apinis paralimpiskā sporta saimi sauc par draudzīgu, kaut sacensībās netrūkst arī tādu, kas mēģina izsist no līdzsvara. «Kad no lielvalstīm parādās kādi jauni sportisti, viņi pirmajos gados mēdz meklēt kašķi. Mēģina izsist no līdzsvara, pārmet, ka inventārs neatbilst noteikumiem, raksta protestus. Tos, kas regulāri izcīna godalgotas vietas, citi sportisti rūpīgi uzmana,» atklāj Apinis.

Aigars Apinis ir Latvijas Paralimpiskās komitejas viceprezidents, Latvijas Invalīdu sporta federācijas prezidents, taču par savu pamatdarbu sauc sportošanu. Vaļības atļauties nevar - hobija līmeņa sportistam uz pjedestāla starptautiskās sacensībās uzkāpt variantu tikpat kā nav, ir pārlienāts Apinis. «Brīnumi sportā nenotiek. Neviens pēc divu trīs gadu treniņu darba nevar atnākt un iegūt ļoti augstas vietas.» Taču mēģinātāju tepat Latvijā pēdējo gadu laikā sarodas arvien vairāk. To ievērojusi ir Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte: «Pēc Londonas paralimpiskajām spēlēm, kad Aigars prēmijā saņēma 100 tūkstošus latu, mēs sākām saņemt vairāk zvanu. Viens zvanītājs jautāja: «Vai te ir tas kantoris, kur var 100 tūkstošus nopelnīt?»» Vieglās naudas tīkotājiem tika dota iespēja vietējā mēroga sacensībās, taču ar varēšanu bijis tā knapāk... «Jebkurš sporta veids daudz iegūst, ja ir kāds spēcīgs līderis. Tāds BMX ir Māris Štrombergs, tāds paralimpiskajā sportā ir Aigars,» paralēles velk Aldis Šūpulnieks, kurš piebilst - šādas spēcīgas personības nodrošina publicitāti un uzlabo masveidību. Cita lieta - spējas. «Potenciālu diezgan precīzi var novērtēt tiem sportistiem, kas pārvietojas uz kājām. Ratiņniekiem ir pavisam citādi. Vispirms - cik cilvēks ir apkalpojams? Svarīgi ir, cik daudz pats sportists var ielikt treniņu procesā. Pats tikt uz treniņu, pats tikt prom no treniņa, savu inventāru uzturēt kārtībā,» uzskaita Šūpulnieks.

Aigars Apinis

/

Romāns Kokšarovs, F64

Lai arī Latvijā Apinim bieži vien tiek piekabināta bagātnieka birka, līdz lielvalstu sportistu dzīves līmenim vēl tālu. Apinis zina teikt, ka lielvalstīs paralimpisko sporta veidu labākajiem atlētiem maksā pat septiņu astoņu tūkstošu eiro lielu mēnešalgu. Protams, tās ir citas ekonomikas. Tikmēr Latvijā Apinim galvenokārt jācer uz prēmijām - komercmači pagaidām ir diezgan reti. «Lai izcīnītu godalgu, četru gadu laikā krājkasītē sanāk ļoti daudz naudas samest. Četrus gadus ieguldi, cerībā, ka izdosies krājkasi pārsist.» Arī sponsori pakaļ neskrien - tiesa, ir bijuši gadījumi, kad nāk un paši piesakās atbalstīt. Tomēr vislielākā vērtībā ir nevis panākumos vai naudā, bet - Latvijas cilvēkos, ir sapratis trīskārtējais paralimpiskais čempions.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā