Nostāties uz kājām

SAGLABĀ TICĪBU

«Dzīvē vienmēr, kādām durvīm aizveroties, paveras jaunas. Tikai vajag mācēt tās saskatīt,» sapratis Apinis. Tagad viņš lolo sapni par nākamo paralimpisko zeltu, bet līdz līktenīgajai 1992. gada jūnija dienai viņam bija citi sapņi. «Mans sapnis bija strādāt savā saimniecībā, pilnvērtīgi dzīvot laukos. Protams, vēlējos izveidot ģimeni. Sapņi kā jau katram atbildīgam Latvijas pilsonim,» viņš atklāj.

Nelaimes gadījums uz visiem laikiem izmainīja Apiņa dzīvi. «Daudz draugu un paziņu pēc negadījuma pagāja malā. Taču palika daži draugi, kas ar mani ir kopā līdz pat šim brīdim. Pirms traumas bija pavisam cits draugu loks. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kas palika arī pēc traumas.» Katru vasaru daudziem līdzīgi skrējieni ūdenī, kādu pirms 22 gadiem izpildīja Apinis, beidzas ar līdzīgām sekām. Un sākas pārbaudījumi, kuriem viņš jau ir izgājis cauri. Atpazīstamība uzliek arī pienākumus - cilvēki itin bieži pēc nelaimēm vēršas tieši pie Latvijas slavenākā ratiņnieka un prasa dažādus padomus. Aigars labi atceras pašam sev uzdotos jautājumus, uz kuriem centies rast atbildi pēc negadījuma. «Piemēram - kāpēc kas tāds notika ar mani, nevis cilvēkiem, kas zog, dara citiem pāri, sēž cietumos?» Laika gaitā nonācis arī pie atbildes: «Reizēm labiem cilvēkiem tiek uzlikts izpirkt citu grēkus. Ja kas tāds ir noticis, tā ir bijis lemts, un ir jādzīvo tālāk,» viņš ir pārliecināts. «Ja ilgi nepieņemsi to, kas ir noticis, un nedzīvosi tālāk, tad būsi zemāks par zemi.Pats sev nevajadzīgs, citiem nevajadzīgs un vēl nasta citiem.»

Aigars Apinis

/

Romāns Kokšarovs, F64

Aigars Apinis pat pēc 22 ratiņkrēslā pavadītiem gadiem nav zaudējis ticību, ka kādudien varētu no tā piecelties. «Medicīna nemitīgi attīstās. Es uzturu sevi formā, apmeklēju rehabilitācijas, vingroju,» viņš uzskaita. «Samērīgai ticībai ir jābūt.» Ar līdzīgu pārliecību dzīvo arī Apeirona pārstāvis Aigars Bolis: «Sapnis par piecelšanos no ratiņkrēsla vienmēr ir līdzās. Sak, ja nu parādās kādi jauni zinātniski sasniegumi. Tas sapnis nekad mūs nepamet, lai cik reāli arī uz dzīvi mēs skatītos.» Citiem bēdu brāļiem un māsām Bolis iesaka saglabāt ticību un nepārstāt vingrot, taču - nekļūt arī par ķīlniekiem. «Ir jāvingro, bet nedrīkst pārstāt dzīvot. Pirmos desmit gadus pēc negadījuma es vājprātīgi daudz vingroju. Diemžēl visu nosaka bojājuma līmenis. Tos desmit gadus, ko es veltīju vingrošanai, es neesmu dzīvojis. Visiem atbildēju: pagaidiet, tūlīt tikšu uz kājām, tad...»

Aigars Apinis visus šos gadus ir dzīvojis. Dzīvojis tā, ka jau tagad uz visiem laikiem ir ierakstījis savu vārdu sporta vēsturē. Ne tikai Latvijas. «Latvijā Aigars, protams, ir unikāls, bet arī pasaules mērogā tāda kalibra paralimpiskie atlēti ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem,» secina Daiga Dadzīte. Unikalitāti uzsver arī fizioterapeite Gunta Ozoliņa: «Nav otra tāda sportista kā Aigars Apinis un arī nebūs. Tāpat kā nebūs otra Raimonda Paula.»

Kādam varbūt Aigara Apiņa vēlme nostāties uz kājām liksies naiva, nepiepildāma, pat - smieklīga. Arī ārsti pēc negadījuma deva tikai 10% izdzīvošanas iespējamību... Ja Aigaram izdosies piecelties no ratiņkrēsla, tā būs viņa kārtējā uzvara. Pati ievērojamākā. Taču patiesībā viņš uz savām kājām stāv jau sen. Stingri un nesalaužami. Kādam kā ikona, kādam kā elks, vēl kādam padomdevējs, bet citam - cilvēks, ar kuru lepoties. Tepat, mūsu mazajā Latvijā.