Durbenieki Mudīte un Jānis Spāģi teic, ka dārzs nav tapis izrādīšanai citiem, bet savam priekam. Darbs gan ieguldīts milzīgs, līdz ar brikšņiem apaugušu teritoriju izdevies pārvērst skaistā zonā.
Abi Spāģi priecājas, ka bērniem Jurim un Ievai arī mīļš ir dārzs un viņi pratuši tiem ieaudzināt darba mīlestību. Mudītes sapnis vēl ir izveidot ziemas dārzu, lai arī ziemā priecētu ziedēšana.
Jānis ir dzimis durbenieks un ar Latvijas mazāko pilsētu saistīts jau 65 gadus, kaut uz dzīvi šeit atgriezies vien pirms 12 gadiem. Pirms tam Spāģu ģimene dzīvojuši Vecpilī un strādājuši skolā. «Man tuvs radinieks pirms aiziešanas aizsaulē norakstīja māju, un vajadzēja te nākt kādam saimniekot. Skats gan bija briesmīgs. Sākumā pat nolaidās rokas. Te bija mežs: ābeles, plūmes, bumbieres – visas pāraugušas. Kad visu attīrījām, daudzi gāja garām un prasīja: no kura laika te māja radās?» Saimniekam rosīšanās ir tik dziļi asinīs, ka istabā nosēdēt nevarot. «Ja man tagad nebūtu dārzs, es nezinu, ko darītu, jo esmu aizgājis pensijā.»
No džungļiem līdz kārtībai
Spāģi Durbē vēl nomā zemi, kur aug ābeles, jo pašu dārzā vecās likvidētas. «Visi mūžzaļie skujeņi ir manis audzēti no spraudeņiem,» lepojas Jānis un atzīst, ka ne jau visi izaug, bet pašiem, radiem un kādam kaimiņam pietiekot. «Tas man nav kā peļņas avots,» viņš nosaka, tomēr ir priecīgs, ka var darboties. «Ja izpildītu visu, ko Mudīte grib, tad nepārtraukti kaut kas būtu jādara. No pavasara līdz rudenim dārzā ir, ko darīt. Ziemā atkal malkas gādāšana. Tā kā mans dēls Juris darbojas ar mežiem, man jāiet talkā.»
Sarunas pavedienu pārņem Mudīte: «Kopš sākām te dzīvot, pirmais darbs bija iekopt apkārtni. Tikt vaļā no visa liekā: vecajiem ogulājiem, bumbierēm, ābelēm utt. Iepriekšējais saimnieks bija dārznieks un brauca uz tirgu tirgoties. Dārzs, aizejot pensijā, bija mūsu radinieka bizness. Domāju, ka viņš var priecāties par to, ko mēs tagad darām. Žēl, protams, bija šķirties no augļu kokiem, bet no sākuma skatījāmies, vai tie ražo, vai vērts atstāt. Tad pa vienam likvidējām. Tur, kur mums tagad baseiniņš, bija siltumnīca. Vecais saimnieks faktiski nodarīja pāri mājai ar sastādītajiem kokiem, jo tādējādi ēkai tika bojāti pamati. Visapkārt viņam bija siltumnīcas, arī visas pavasara puķes, sākot no sniegpulkstenītēm un daudzkrāsainām prīmulām,» stāsta saimniece. «Kad dzīvojām Vecpilī un nācām te ciemos, es vienmēr nodomāju: cik skaistā vietā ir māja. Tas, ko te redzēju, tagad ir mans. Esmu laimīga, ka no viņa arī kaut kas palicis, kaut arī netīrība te bija visapkārt un pagāja laiks, kamēr visus gružus sadedzinājām. Ieviesām tīrību, un tad pavērās tas, ko mēs varētu darīt: iztīrījām šķūni, pirti. Ārdījām nost un domājām, vai mums kaut kas var noderēt. Tikām galā divatā, visu zemi pārrokot. Vajadzēja arī iesēt zālienu, jo vecajam saimniekam zāliena nebija. Pirmā iecere – lai cilvēks, nākot iekšā, redzētu skaistu skatu. Rāpus rāpoju – darbs pie darba – līdz pat 11 vakarā.»
Allaž izdomā ko jaunu
Arī tagad darāmā netrūkst. Spāģi aizgājuši pensijā, bet darba pilnas rokas. «Sanācis, ka darba ir tik daudz, ka nemaz nezinām, kā tikt galā,» atzīst saimniece, kurai uz pavasara pusi allaž rodoties jaunas idejas. «Kaut kas novecojis, kaut kas jāiestāda no jauna. Dažreiz internetā paskatos jaunus dārzus, gūstu idejas.» Mudītei patīkot skujeņu rinda, kuru paši izveidojuši ar Jāņa iesakņotajiem spraudeņiem. «Zināju, ka tie ir ziemcietīgi un blakus varēšu likt kaut ko vasarīgu, krāsainu. Man patīk balzamīnes, tās es pati varu izaudzēt. Pirmoreiz no rudens ieliku podiņā spraudeni un neticēju, ka balzamīnes man vēl visu ziemu izdzīvos. Oranžā krāsa man patīk vislabāk. Tagad podiņus esmu pieaudzējusi un stādīšu dārzā, kad salnas beigsies. Man ir apmēram 10 stādi, pašas izaudzēti. Un ar hiacintēm pilns dārzs,» palielās saimniece, kurai ļoti patīkot to spēcīgā smarža.
Mudītei patīkot pastaigāt pa tirgu. Tur aizvien ko jaunu nopērkot, jo visu paši nevarot izaudzēt. Pērkot gan tikai no zināmiem cilvēkiem. «Pirmie ziedi kā katrā dārzā mums ir sniegpulkstenītes. Priecājos par tulpēm, to man dārzā ir vesela rinda. Krokusi lien ārā, prīmulas būs, hiacintes, narcises. Vasaras ziedus mainu katru gadu. Man ir samtenes, kuras zied arī rudenī, asteres, agrapes, dālijas, balzamīnes, lilijas,» uzskaita dārzniece un uzsver, ka dārzs nav veidots, lai citiem cilvēkiem lepotos. «Bet vienmēr ir sanācis, ka kādam kaut kas iepatīkas un viņš ienāk mūsu dārzā.»
Skatu īpašumā piesaista ne tikai dobes. Arī dīķis, kas izveidots, tikko Spāģi atnākuši uz Durbi. «Tajā vietā agrāk bija siltumnīca,» stāsta Mudīte un skaidro, kā radusies doma par ūdenskrātuvi. «Mums pagājušajā dzīvesvietā Vecpilī bija dīķis, un es Jānim teicu, ka ūdensroze jāņem līdzi. Tā nu dīķis radās tikai tāpēc, ka bija ūdensroze, kurai vajadzēja vietu,» nosmej saimniece. Dīķītis esot sekls, diezin vai metru dziļš, bet ūdensroze tur jūtoties labi. Ziedot balta ar dzeltenu viduci. «Nekad mēs to pat neieziemojam, un tā katru gadu arvien krāšņāk zied.»
Visu izdomā pati
Uz loga podos Spāģiem aug tomāti un pipari. «Esmu pieradusi, lai gan estētiski neizskatās,» pasmaida Mudīte. «Jānim rakšanas un stādīšanas darbu tik daudz. Vīrs vairāk rūpējas par siltumnīcu, par saimniecisko pusi. Vienmēr dārzu rudeņos un pavasaros uzrok, un vienmēr mēs atrodam puķēm un skujeņiem jaunas vietas. Uz maniem pleciem ir pļaušana. Pavasarī – maijā, jūnijā līdz Jāņiem – oi, oi, kā zāle aug!» vaimanā saimniece un tajā pašā laikā smaida, ka nemitīgi sev sagādā nodarbošanos. «Es vasarās mainu puķēm vietas. Brīžiem gan gadās, ka Jānis, rakdams dārzu, izrok arī kādu manu puķi. Tas nekas, sameklējam citu. Mainu tad, kad redzu, ka tajā vietā tomēr neizskatījās labi. Ja lieku kaut ko starp skujeņiem, piemēram, balzamīnes, man vajag, lai būtu acij tīkami. Lai ir ilgziedīgas, lai zied līdz rudenim. Rudenī man mīļas ir arī rozes, tikai jāskatās, kā tās ziemojušas.
Katram cilvēkam idejām par dārzu jādzimst galvā, jo nevar būt tā, ka mans dārzs ir pilnībā nošpikots. Man nevajag dārznieku, es visu izdaru pati – tā ir patiesāk un labāk. Ja nesanāk kāda lieta, tad zinu, ka, iespējams, iznāks nākamgad.»
«No atgriezumiem uzcēlām un grīdu nojumē ielikām. Dēls Juris tajā laikā cēla māju Līgutos, un mēs priecājamies, ka varam viņam un sievai Sandrai palīdzēt. Viņam ir liela saimniecība. Man patīk, ka dēla ģimene mīl un kopj dārzu. Tas ir svarīgi, kādā vidē tu dzīvo!»
Spāģu meita Ieva dzīvo Skotijā, universitātē izstudējusi svešvalodas. «Pamatā bija vācu valoda, bet viņa iemācījās arī angļu valodu. Gribēja strādāt par tūrisma grupu vadītāju, un tagad ir Skotijā gide. Kad viņa atbrauc pie mums, iesēžas zālītē, pastaigājas pie puķēm un saka: mamma, cik te skaisti! Viņa ilgojas pēc Latvijas un zina, ka kādreiz noteikti te atgriezīsies. Abi mūsu bērni mīl dārzu, un viss nācis nepiespiesti. Viņi no mums mantojuši darba mīlestību, un par to mēs priecājamies.
Vajag sākt nevis ar jumtu, lai gan tas arī ir svarīgs, bet ar apkārtni. Mēs šo vietu tiešām izlolojām. Jānis negribēja, jo te daudz darba bija. Viņš man vaicāja: vai spēsim? Es teicu: spēsim! Vai dzīvē neesam daudz ko spējuši? Neviens darbs nav bez grūtībām. Dzīvojam kopā jau 41 gadu, bet ir jābūt 50. Institūtā mācoties, iepazināmies, un joprojām – vienkārši sanāk.».