Sapnis par Latviju

Ojārā Rubenī ir kaut kas no utopista: viņš vēlas, lai mūsu valsts iedzīvotāji – to ir mazliet vairāk nekā divi miljoni – cits citu vairāk uztvertu kā vienas ģimenes locekļus.

"Ja būtu vairāk līdzatbildības, situācija kopumā būtu daudz labāka," viņš domā, "bet šobrīd ir tā: piemēram, vīrs pasaka sievai – eu, tu man esi noriebusies, es eju prom, un, kā tu savā turpmākajā dzīvē pīsies, tā ir tava darīšana! Un tā sieva ar visiem bērniem – kā nu māk, tā pinas. Šī aina labi attiecas arī uz valsti kopumā: valsts vadība ļauj mums darīties un justies, kā nu mēs paši gribam vai varam, un tad jau redzēs, kas no tā visa sanāks..."

Ojārs Rubenis, Nacionālā teātra direktors, vismaz ģimenē var realizēt savas brīnišķīgās utopista idejas: Ojārs joprojām dzīvo ar pirmo sievu, un vienīgais, kas viņu skumdina, ir tas, ka bērni un mazbērni, mitinādamies ārpus Latvijas, pārāk reti viņu apciemo. Taču savu valsti – Latviju – viņš pagaidām neredz kā utopiskās Saules pilsētas sludinātāju zemi. Pārāk rūgtas ir savulaik populārā Latvijas Televīzijas raidījuma Labvakar centrālā tēla pārdomas. Toreiz, Atmodas laikā, viņš bija revolucionārs, šodien viņš vairās no aicinājumiem iet uz skolām, lai diezgan garlaikotai skolēnu auditorijai stāstītu par to, kas toreiz – pirms 20 gadiem – saviļņoja sirdi un prātu.

"Es jau sen nedzīvoju tajā – revolūcijas – laikā," rezignēti teic Ojārs, "taču par vienu lietu es gan daudz domāju: man ir žēl, ka Latvijas Televīzija nav pratusi cauri laikiem noturēt to patiesīgumu un ietekmi, kas tai bija Atmodas gados. Protams, vainoju arī sevi, jo es ilgi darbojos šajā sistēmā. Latvijas Televīzijai bija milzīgs potenciāls, taču tā dotās iespējas nav ņēmis vērā neviens premjers, neviena valdība, neviens parlaments. Lielākā daļa projektu ir pusprofesionāli vai neprofesionāli, daudz kas notiek bērnudārznieku līmenī. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka nevajag ne par ko cīnīties?..."

Nepagāja ne pusgadsimts, un pēc īslaicīgas pretošanās Triju Zvaigžņu ordeņa dome – tas notika vēl Vairas Vīķes-Freibergas laikā – piešķīra apbalvojumus trim Atmodas laika televīzijas cīnītājiem – labvakariešiem Ojāram Rubenim, Edvīnam Inkēnam un Jānim Šipkēvicam. Man šķiet dīvaini, ka vispār radās jebkādas šaubas par to, ko viņi darījuši Latvijas neatkarības labā. Kamēr dažs labs varonis sēdēja krūmos, bailēs pat pašļupstēt nespēdams, tikmēr labvakarieši, sevi un laiku netaupīdami, nesa tautai patiesību un ticību.

"Žēl, ka neesam saglabājuši tā laika piezīmes," bilst Ojārs. Tiešām žēl. Toreiz mēs neviens neapjautām, ka rakstām savas valsts vēsturi. Katrs mūsu vārds, katrs darbs bija kā viens ķieģelis grodajā gadu rakstā, kuru veidojām visi kopā. Mums tas laiks bija brīvības svētki, bet svinēt taču ir tik viegli: dvēseli piepilda lidojuma prieks un gandarījums, un tev šķiet, ka svētku spožums turpināsies bezgalīgi. Daudz grūtāk ir pēc tam vienkārši dzīvot – bez svētkiem, ikdienā. Un tā ir liela prasme – iemācīties šo ikdienu piepildīt ar gaismas atspulgiem, kurus atmiņa sapulcina no tiem tālajiem, neatkārtojamajiem svētkiem.

Stāstot par Ojāru, nedrīkst nepieskarties raidījumam Labvakar: 1988. gada 31. janvārī tas pirmo reizi parādījās TV ekrānā. Latvija, kas vēl neilgi pirms tam bija grimusi letarģiski snauduļojošā piesardzībā, jau zumēja kā bišu spiets – pie vainas bija gan Daiņa Īvāna cīņa pret Daugavpils HES, gan laikraksta Padomju Jaunatne iestāšanās pret metro celšanu Rīgā, gan – un droši vien visvairāk – jaunradītais televīzijas raidījums Labvakar, par kuru viens otrs neglābjams komunists sacīja, ka tas nereti "izsauc lielu negatīvu sabiedrisko rezonansi".

Negatīvā rezonanse jau vēlāk izpaudās tautas pateicībā, ziedojumos – sākot ar cimdiem, džemperiem un medus burciņām, beidzot ar filmēšanas tehniku. Tūkstošiem vēstuļu un zvanu, neskaitāmas tikšanās reizes ar tūkstošiem cilvēku – negatīvā rezonanse, tāds mutulis, kas veicināja vārīšanos.

Latvijas Televīzijas arhīvos saglabājies kāds gards dokuments, ko vērts apēst ar visām laikmeta stila īpatnībām un pieturas zīmēm. Un tas skan tā: "Pēdējā laikā aizvien biežāk televīzijas Propagandas galvenās redakcijas darbā gadās kļūdas, kas izsauc lielu, negatīvu sabiedrisko rezonansi. Tā, piemēram, 27. marta raidījumā Labvakar tika iekļauti fragmenti, kas nebija paredzēti scenārijā. Tāpat 12. jūnijā kārtējā raidījumā "Labvakar" tika pārraidīta politiskā komentētāja b. Mavrika Vulfsona uzstāšanās Rakstnieku savienības valdes plēnumā. Minētais materiāls tika patvaļīgi izmantots bez Literāri dramatisko raidījumu galvenās redakcijas ziņas un iekļauts raidījumā, neatspoguļojot scenārijā (redaktors b. O. Rubenis).

Sagatavojot materiālus par zinātnisko diskusiju par 1940. gada sociālistisko revolūciju Latvijā netika pieaicināts pie ierakstu montāžas zinātniskais konsultants, kā bija iepriekš noteikts. Rezultātā materiāls bija pēdējā brīdī jālabo.

Sagatavojot šo materiālu, neizprotami ietiepīgu nostāju ieņēma galvenais redaktors b.

A. Neimanis. Pārraidot ēterā materiālus, raidījuma realizācijas brigāde – žurnālisti b. O. Rubenis, E. Inkēns, J. Šipkevics ēterā atstāstīja daļu no dienesta sarunas, rupji pārkāpjot žurnālista profesionālo ētiku. Visi šie gadījumi bija iespējami komunista, partijas biroja locekļa b. A. Neimaņa vienaldzīgas, ietiepīgas, bieži neitrālas pozīcijas rezultātā attiecībā uz Valsts komitejas vadības norādījumiem, televīzijas studijas padomes sēdēs vairākkārt izteiktiem vērtējumiem.

Pavēlu:

Atbrīvot b. A. Neimani no TV Propagandas galvenās redakcijas galvenā redaktora pienākumiem šā gada 12. jūlijā.

Pamats: I. Rākina ziņojums.

Priekšsēdētājs J. Leja"

Vēsture klusē par to, kāpēc šī pavēle tā arī netika izpildīta un vai b. A. Neimanis sadeva pa kaklu (ideoloģiski, protams) saviem neapzinīgajiem padotajiem – Ojāram Rubenim, Edvīnam Inkēnam un Jānim Šipkēvicam. Nezinām arī, kāpēc nekur nav atrodams toreizējā Latvijas Televīzijas ģenerāldirektora – biedra Imanta Rākina – ziņojums biedram Jānim Lejam par labvakariešu nekrietnajām darbībām. Nezinām, kāpēc b. A. Neimanis nav uzrakstījis paskaidrojumu savas ideoloģiskās nolaidības sakarā...

Bet ir skaidrs, ka labvakarieši, "rupji pārkāpjot žurnālista profesionālo ētiku", iesāka jaunu ēru Latvijas televīzijas vēsturē. No kompartijas centrālkomitejas plauktiņa raugoties, trakākas rupjības vairs nevarēja sagaidīt: patvaļīgi interpretēt Latvijas sociālistisko revolūciju! Bet man nezin kādēļ šķiet, ka Ojārs – tāpat kā Edvīns un Jānis – gardi nosmējās par TV lielās priekšniecības – Jāņa Lejas – centieniem viņus kārtīgi nostrostēt.

Ojārs tāds ir bijis vienmēr: vienkārši sakot, viņš balstās uz saviem taisnīguma principiem, teikdams tieši to, ko domā. Gan toreiz, kad viss bija skaidrs – tie ir mūsējie, bet tie – interfrontisti, gan arī tagad, kad skaidrs nav nekas: it kā mūsu, ne okupācijas valdīšana, bet kāpēc viss šķērsām?

Valdība kaut ko spriež un lemj, taču tai nav nekāda priekšstata un intereses par to, kā dzīvo tauta.

– Negribu tev īsti piekrist... Man nav tās sajūtas, ka valdītājus galīgi neinteresētu, kas notiek ar tautu. Varbūt tas viņus arī interesē. Bet problēma ir ar domāšanu. Kāds uzņēmējs, komentēdams teicienu, ka valdība nedomā ar galvu, bet ar dibenu, sapriecājās: "Tad jau labi, ka ar dibenu, tur vismaz viena rieva. Man bija priekšstats, ka tā nedomā vispār!" Man gan ir sajūta, ka tā vienkārši nezina, ko domāt. Mainās valdības, bet atšķirības nav nekādas: vai tā ir Godmaņa – Šlesera partija, vai tā ir Zīles, Brigmaņa, Jaunupa vai Segliņa partija – katrs, kas nāk pie varas, ātri, ātri visur saliek savējos, par iepriekšējiem pasaka, ka tie visu salaiduši dēlī, nosaucot viņus par muļķiem. Bet katras valdības pie šprices būšanas laiks ir tik īss, ka mēs nepaspējam aizmirst, ka iepriekšējie bijuši muļķi, kad jau nākamie paliek par muļķiem. Tad priekšā nāk Valsts prezidents un aicina visus vienoties. Bet nav jau vairs kam vienoties, jo visi beigu beigās ir palikuši par muļķiem... Taisnība vien bija Vilim Krištopanam par to muļķu zemi.

Tas, protams, būtu smieklīgi, ja nebūtu traģiski. Kāds bijušais tautfrontietis man nesen retoriski vaicāja: kam mēs esam atdevuši valsti? Kam tad mēs īsti esam to atdevuši?

– Es gan neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, taču... Atceries, pie skolām kādreiz bija izmēģinājumu lauciņi, kur skolēni kaut ko sēja un stādīja, mēsloja un laistīja, pēc tam skatījās, kas no tā visa sanāk. Un tagad man šķiet, ka mums ir tāds ļoti labi samēslots lauks, vietām zeme ir pat labi iekopta, un kādam ļoti gribas to visu pievākt. Otra teorija attiecas uz mūsu pašu muļķību. Mēs šodien esam laikā, ko var apzīmēt – 20 gadu pēc kara – es Atmodu uztveru kā kara laika zonu. Īstā karā gandrīz viss tiek nopostīts, mums nekas nebija nopostīts, izņemot ideoloģiju un domāšanu. Un šī sabojātā domāšana, mūsu pašu muļķība ir novedusi visu tur, kur patlaban esam. Latvija attīstīsies, viss jau notiks, tikai – kur būsim mēs šajā Latvijā, to nevar zināt. Man šķiet, ka mēs būsim kalpi, apkalpojošais personāls. Daudzi cilvēki noteikti domās, ka tas nemaz nav slikti – galvenais, ka algu maksā. Bet vai tā būs valsts, par kādu mēs domājām pirms 20 gadiem, tas ir cits jautājums. Kamēr citas valstis sargā savu ražošanu un iekšējo tirgu, mēs atveram vaļā visas durvis, ļaujam ārzemju gudriniekiem iznīcināt visas iespējas ražot, ļaujam ievest valstī lētāku un nekvalitatīvāku produkciju, ko pārdod lielveikali, kas nepieder Latvijai, bet kāds par to saņem starpnieknaudu. Un kā mēs reklamējam savu valsti? Pēdējā laikā, ielidojot Rīgā, esmu vairākkārt dzirdējis šādus paziņojumus: nu, galvaspilsēta Rīga, ārā tik un tik grādu, bet pēdējais teikums – tikai nekādā ziņā nebrauciet ar mersedesa taksometriem. Izrādās, tie apkrāpj pasažierus – ārzemniekus. Tas, protams, ir slikti. Bet ar šo tekstu mēs paziņojam tūristiem: jūs esat ielidojuši bandītu valstī. Tā vietā, lai šos mersedesus vispār neielaistu lidostas teritorijā, mēs šādi reklamējam savu valsti! Pēc tam šādos taksometros droši vien piedāvās meitenes, kas ir lētākas nekā jebkur citur pasaulē, pēc tam piedāvās alkoholu – krutku un aizvedīs uz viesnīcu, kur tūristus arī apkrāps. Un pēc tā visa kāds vēlas, lai pie mums brauc normāli cilvēki? Te lielākoties brauks tikai padibenes. Tāpēc nav ko brīnīties, ka briti nemitīgi apčurā Brīvības pieminekli.

Bet mēs, vietējie, atklāti sakot, drīz vien nebūsim daudz labāki par tiem britiem, kas nevar saturēt savas bikšupriekšas. Jo kultūra mūsu valstī kļuvusi par nevajadzīgu greznību.

– Protams, mums nevajag mūziku, mākslu, grāmatas, teātrus. Neko! Mums vajag tikai ēst. Nopirksim divas bulkas, pa vidu ieliksim kotleti, ieslēgsim teļļuku un ēdīsim savu latburgeru, skatīdamies sabiedriskā medija mazbudžeta vājfilmas un vājraidījumus. Avīzes nepirksim, jo mums nav naudas. Tie, kam mājās internets, izlasīs portālu delfi.lv, papriecāsies, kā mēs cits citu aptaisām, un turpinās darīt to pašu.

Kāpēc tā notiek?

– (Pauze). Manuprāt, tāpēc, ka neesam iekāpuši īstajā vilcienā. Kaut kas nav pareizi. Astrologs Andris Račs, pētīdams mūsu valsts piedzimšanas brīdi, secinājis, ka tas nav bijis labs: mūs nemitīgi vajās krīzes. Bet pats galvenais ir tas, ka mēs (viņaprāt) diemžēl neesam spējīgi pārvaldīt savu valsti... Mēs esam radīti kalpu lomai, mēs savus vadoņus necienām, mēs tos nolinčojam. Šo astroloģisko skaidrojumu uzzināju pirms kādiem četriem mēnešiem, un toreiz es tā viegli iesmaidīju. Tagad domāju citādi. Manuprāt, Latvijas Republika juridiski vēl eksistē, bet faktiski kā valsts tā ir bankrotējusi. Un runa nav tikai par finansiālo situāciju, bet arī – un varbūt pat lielākoties – par domāšanu. Ja cilvēkiem atņem visu – pensijas, algas, plus vēl uzliek milzīgus nodokļus, tad valdītājiem tiešām kaut kas nav kārtībā ar domāšanu.

– Varbūt tas kādam šķitīs smieklīgi, bet reizēm situācija samilst tik briesmīgi, ka es... raudu par Latviju. Tik ļoti sāp.

... Tas ir ļoti, ļoti skumji. Patiešām. Kādreiz es lepojos, ka esmu no Latvijas. Tagad mēģinu noklusēt. Kādā Argentīnas avīzē nesen bija publikācija ar virsrakstu – "Latvija ir Eiropas Savienības apendikss". Latvijas institūtam vairs nav jāpūlas reklamēt Latviju – tā tiek reklamēta par baltu velti. Kas mums atliek? Domāt, ka tā gadās.

– Gadās? Tā taču ir visa mūsu dzīve – Latvija.

– Protams. Tā nedrīkst gadīties. Man nesen vaicāja: kāpēc latviešu inteliģence ne par ko vairs neiestājas? Atbilde ir vienkārša: vai tiešām pa divdesmit gadiem neviens nav sapratis, ka ikvienam ir jādara savs – savs! – darbs: aktierim jāspēlē, rakstniekam jāraksta, politiķim jāveido labāka, uz cilvēku labklājību vērsta politika, ekonomistam jārēķina. Ja mēs katrs pret savu darbu izturētos ļoti, ļoti atbildīgi, mums nebūtu to problēmu, kādas ir šodien. Acīmredzot ne visi izturējušies pret savu darbu ar atbildību. Nedomāju, ka ir kāds cilvēks, kas speciāli vēlas Latvijai izdarīt sliktu. Bet to, kas noticis, var skaidrot vai nu ar nekompetenci un muļķību, vai nu ar pārmērīgām savtīgām interesēm. Es, piemēram, nevaru saprast vienu lietu: viņdien pa radio veselu stundu spriež par to, kā vajadzētu sakārtot veselības aprūpes sistēmu – mīļie, divdesmit gadu atbildīgās personas nespēj izdomāt, kā aprūpēt savas nelielās tautas veselību?! Pasaulē taču ir neskaitāmi veselības aprūpes modeļi, nu mācieties no kāda, ja paši nespējat izdomāt! Tagad dzirdu: kaut kādā slimnīcā ieguldīti cik tur miljoni latu, tagad tā slimnīca jātaisa ciet. Bet kur tad jūs bijāt agrāk – kad būvējāt?! Droši vien starpnieki dabūja labu naudu, tāpēc tagad arī klusē.

Vai tad kāda joma ir sakārtota? Neredzu nevienu!

– Pēdējais laiks sākt domāt, kas būtu jāsakārto vispirms. Turklāt valdītāji tautai vispār neko nepaskaidro. Būtu pateikuši vismaz virzienu, kur iet. Piemēram, lai pasaka kaut vai tā – Latvijā būs spēļu bizness. Ir tāda Lasvegasa. Nu tad izdomājiet, kā līdz 2015. gadam pārvērst Latviju par mazo Lasvegasu. Krievijā šis bizness ir slēgts, nu tad taisām Latvijā! Lasvegasa ir bagāts štats, un viesnīcas tur ir daudz lētākas nekā Latvijā. Nepatīk spēļu bizness? Nu labi, legalizējiet prostitūciju. Nepatīk arī šis bizness? Nu tad pasludiniet, ka Latvija būs linu audzēšanas valsts. Vienalga kāds bizness, tikai pasakiet man to, lai es un citi zina, ko mēs darām – vienalga ar kādiem līdzekļiem – , lai valsts uzplauktu! Un tad es izvēlos – gribu es tādā valstī dzīvot vai ne.

Bet neviens jau nespēj pieņemt šādu lēmumu – kāds bizness mūsu valstī būs dominējošais.

Visu rakstu lasiet 5. septembra Mēs numurā