Zintis Ekmanis par Lillehammeri

Olimpiskās spēles Phjončhanā tuvojas un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – bobslejists Zintis Ekmanis par 1994. gada olimpisko Lillehammeri.

“To­se­zon pār­is rei­zes pa­sau­les kau­sos bi­ju ie­brau­cis trij­nie­kā. Uz ma­ni kaut kā­das ce­rī­bas lika, un lai­kam skai­tī­jos viens no tiem, kurš kaut ko var iz­da­rīt. Trīs brī­vī­bas ga­dus bi­ju turpinā­jis tre­nē­ties, gā­ju uz vi­su ban­ku un trīs ga­dus bi­ju sar­kan­balt­sar­ka­no ka­ro­dzi­ņu vicinājis. Ie­cel­ša­na par ka­rog­ne­sē­ju bi­ja pa­go­di­no­ša.

Ār­pu­sē gai­dī­jām il­gi, lie­kas, ka arī diez­gan auksts bi­ja, un tumšs. Lie­lā­kais pār­stei­gums man bi­ja, kad ie­gā­ju sta­di­onā un no­kļu­vu mil­zī­go pro­žek­to­ru gais­mā. Pat ap­ju­ku. Kā pa pie­ri iedeva. Kad ta­gad pa­ska­tos, kā es tur, pie­pū­tis vai­gus, eju... Tas ta­ču no uz­trau­ku­ma! Bi­ja arī ģe­ne­rāl­mē­ģi­nā­jums, un arī no­slē­gu­mam bi­ja ģe­ne­rāl­mē­ģi­nā­jums, jo ne­su ka­ro­gu arī noslēguma pa­rā­dē… Tur va­rē­ja iz­ru­nā­ties ar ci­tiem ka­rog­ne­sē­jiem. To­reiz to tā ne­iz­bau­dī­ju, man bi­ja darbs. Ta­gad es to iz­bau­du vai­rāk, ka es­mu bi­jis ka­rog­ne­sējs, ka man ir bi­jis tas gods. To­reiz... Tā­pat kā pir­mo me­da­ļu Sa­ra­je­vā ne­no­vēr­tē­ju, sak’, būs vēl daudz!

Dzī­vo­ša­na cie­ma­tā bi­ja fi­nie­ra mā­jās. Bi­ja skaļš un trok­šņains, bi­ja grū­ti kon­cen­trē­ties, jo dzirdēt va­rē­ja ne ti­kai to, kas aiz sie­nas, bet kas vi­sā mā­jā no­tiek. Mā­jas bi­ja tā­das Lī­vā­nu tipa, vēl kom­pak­tā­kas par tām div­stā­vu. Li­kās, ka starp di­vām is­ta­bām bi­ja ti­kai fi­nie­ra plāksne. Ista­bi­ņas ne­bi­ja lie­las, se­viš­ķi, ja ņem vē­rā, ka bob­sle­jis­tiem ir daudz man­tu.

Ar ēdie­nu olim­pi­ādē gan viss ir kār­tī­bā. Tur ta­ču ir lie­lais zvied­ru galds - ko sirds vē­las. Norvēģi­jā jau vi­sas tās siļ­ķes, vi­si tie la­ši, ziv­ju ēdie­ni... Tiem es vai­rāk pie­vēr­su uz­ma­nī­bu. Lašus va­rē­ja at­ēs­ties vi­sā­dos vei­dos.

Cie­mats bi­ja diez­gan liels, jo tur dau­dzi dzī­vo­ja. Tas bi­ja po­zi­tī­vi, kaut gan ci­tā­di olim­pis­kās spē­les daudz ne­at­šķi­ras no Pa­sau­les kau­sa pos­miem. Vie­nī­gais, ka ir liels ēdie­nu klāsts, un gal­ve­nā iz­klai­de ir aiziet un pie­ēs­ties. Jā­sap­rot, ka mums olim­pis­ka­jās spē­lēs aiz­ņem­tas ir divas ne­dē­ļas. Aiz­brauc tur, ma­či ir bei­gu ga­lā. No­ņem di­vas ne­dē­ļas nost no bei­gām, un tajās vi­su lai­ku ir jā­strā­dā, jā­dra­gā, bet, go­dī­gi sa­kot, gri­bē­jās ap­ska­tīt vai­rāk... Rei­zēm apskaud ka­ma­niņ­nie­kus. Vi­ņiem ātr­i bei­dzas ma­či, un vi­ņi var at­pūs­ties.

Par sla­ve­nī­bām ru­nā­jot, vien­reiz ēdu tie­ši tad, kad pus­die­nās ie­ra­dās arī Nor­vē­ģi­jas ka­ra­lis Ha­ralds V. Tā jau pa­ras­ti kā­da pro­mi­nen­ce at­nāk vai kāds sla­vens spor­tists ir bla­kus. Neatkarī­bas lai­kā vien­mēr Lat­vi­jas prem­je­rus es­mu sa­ti­cis. Mēs jau pa­ši bi­jām sla­ve­nī­bas (sme­jas).

No­kļū­ša­na līdz tra­sei vien­mēr ir bi­jis šat­lu jau­tā­jums. Bu­si ik pēc kā­da lai­ka iet. At­liek ti­kai plā­not, kad uz tu­rie­ni tikt. Vie­nī­gais, teh­ni­ka mums stā­vē­ja ga­rā­žās, ku­ras bi­jām no­īrē­ju­ši ārpus olim­pis­kā cie­ma­ta, jo to­reiz ne­at­ra­dās tra­sē.

Dro­šī­bas pa­sā­ku­mi spē­lēs ir past­ip­ri­nā­ti, jo ma­su kon­cen­trā­ci­ja to­mēr ir lie­la. Tie maz ar ko at­šķi­ras da­žā­dās olim­pis­ka­jās spē­lēs. Pro­tams, kā vien­mēr pār­bau­de uz me­tā­lu un tā tā­lāk. Viss kā lid­os­tās. So­mu iz­laiž cau­ri ske­ne­rim, pa­šam jā­iet cau­ri me­tā­la de­tek­to­ram.”