VAKARA ZIŅAS: "UgunsGrēka" Antons palīdz smagi slimiem bērniem

Antona reālajai dzīvei var vilkt paralēles ar viņa «UgunsGrēka» atveidotā varoņa gaitām. «Pat nezinu, kā esmu nonācis Latvijas bērnunamā, jo esmu dzimis Sanktpēterburgā Krievijā. Jā, tagad gribētu atrast savus vecākus un pateikt, ka arī bez viņiem esmu izaudzis par kārtīgu cilvēku un visu pats sasniedzis. Man nav nekāda naida pret viņiem. Līdzīgs stāsts ir manis atveidotajam seriāla varonim Svjatoslavam, kurš no Krievijas Vologdas apgabala Moločnojes ciema dodas uz Latviju, lai meklētu savu tēvu, jo māte Marija ir mirusi. Mana paziņa pat teica, ka režisore Inta Gorodecka laikam ir zinājusi manu likteni un tieši tādēļ izvēlējusies mani šai lomai. Taču tā nav, tā vienkārši ir sakritība. Mans seriāla varonis ir melīgs, bet tajā pašā laikā pozitīvi atvērts cilvēks ar plašo krievu dvēseli,» viņš stāsta.

Kļuvis par pieprasītu aktieri

Antons teic, ka ir bezgala laimīgs, ka viņam radusies iespēja filmēties Latvijā populārajā seriālā. «UgunsGrēkā» Antona potenciālo tēvu atveido aktieris Ģirts Ķesteris. Izrādās, ka abi aktieri šovasar filmējušies krievu seriālā «Labākie puiši» un tad arī iepazinušies. Sākotnēji Antons bažījies, ka slavenie «UgunsGrēka» aktieri, kā jau zvaigznēm piedienas, nepieņems viņu savā kolektīvā, bet, iepazīstoties tuvāk, sapratis, ka daudzi aktieri ir ļoti vienkārši un nestaigā ar tik augsti paceltu galvu kā daži labi Jaunā Rīgas teātra aktieri.

Aktieris ir ļoti izbrīnīts par pēkšņo popularitāti, kas radusies, pateicoties lomai «UgunsGrēkā», jo uz ielas un tramvajā bērni viņu atpazīst, nāk klāt un grib parunāties. Antons piebilst, ka straujās atpazīstamības dēļ viņš nav kļuvis iedomīgs un nav saslimis ar zvaigžņu slimību.

«Man jau nav aktiera izglītības. Ak, Dievs, savulaik jaunības gados pat pastrādāju «Maxima» veikalā par auditoru. Jāsaka liels paldies Alvim Hermanim, kurš mani pieņēma Jaunajā Rīgas teātrī. Piecus gadus tur strādāju, bet tad sākās aktieru samazināšana, un tas skāra arī mani,» atminas Antons. Tad sekoja piedāvājums filmēties reklāmā, un aktieris plašākai sabiedrībai kļuva pazīstams kā «Ātrums» no kādreizējās CSDD kampaņas «Ātrums. Nāvīgi viltīgs». «Pēc tās reklāmas viens pēc otra mani sāka uzrunāt režisori un sekoja dažādi darba piedāvājumi,» viņš piebilst.

Antonam iedalīta arī loma Valta Pūces un Pētera Brūvera mūziklā visai ģimenei «Burvis no Oza zemes». «Es kopā ar bērniem dejoju un dziedu. Un kopā ar mani uz skatuves ir tādas slavenas latviešu zvaigznes kā Ralfs Eilands, Ieva Sutugova, Ieva Akuratere, Juris Kaukulis un Aija Vītoliņa,» priecājas aktieris.

Lai arī oficiālas darbavietas Antonam nav, viņš ir bezgala priecīgs, ka naudiņa dzīvošanai pietiek, jo ir filmēšanās seriālā, kā arī lomas citos projektos.

Dziedē bērnus un tiek pie savām mājām

Desmit gadus Antons lolojis sapni par savu dzīvoklīti, un beidzot tas ir piepildījies. Draugs no bērnunama Antonam palīdzējis aizpildīt visus nepieciešamos dokumentus, un Rīgas pašvaldība viņam piešķīrusi mitekli Dreiliņos jaunuzceltajās sociālajās mājās. «Esmu tik laimīgs, ka man ir savas mājas,» prieka asaras neslēpj Antons.

Beidzamos divus gadus Antons iesaistījies labdarības projektā un ir «dakteris klauns». Uz šo vakanci internetā pieteikušies vairāki pretendenti, bet speciāli izveidota žūrijas komisija izvēlējusies tieši Antonu, jo viņš jau iepriekš vadījis skolās un bērnudārzos Ziemassvētku pasākumus. Lai gūtu iemaņas, kā strādāt ar smagi slimajiem bērniem, Antons apmeklējis «daktera klauna» meistarklases, ko vadījuši klauni no Nīderlandes, Krievijas un Izraēlas.

Reizi nedēļā Antons klauna tērpā dodas uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu un Gaiļezeru pie smagi slimiem bērniem, lai kaut uz mirkli liktu viņiem pasmaidīt un ielīksmotu mazās sirsniņas. Daudziem bērniem ir ļoti smagas un nopietnas diagnozes – leikēmija, galvas smadzeņu vēzis, tādēļ arī bērnu vecāki ir ieslīguši smagā depresijā. «Tāpēc ne tikai bērniem man jārada prieks, bet arī viņu māmiņas jāuzklausa un jāmierina. Reizēm kā tāds psihoterapeits darbojos. Nav viegli, bet es tieku galā.

Man jau daudzi prasa, kur man tik daudz mīlestības, lai to dotu citiem. Taču es arī no šiem bērniņiem un viņu vecākiem saņemu pretī mīlestību. Es pēc bērnunama neesmu kļuvis skarbs un nežēlīgs, gluži pretēji – esmu ļoti sirsnīgs. Pa svētdienām eju uz pareizticīgo baznīcu. Ticu Dievam. Triju gadu vecumā mani baznīcā nokristīja. Ja es neietu uz baznīcu, iespējams, ar mani būtu cauri, jo pasaule ir ļoti nežēlīga.».