VAKARA ZIŅAS: Reinis gribēja justies vajadzīgs, bet bija vientuļš

© Ingrīda Punka

Kaulainā vispirms pie sevis paņem tos labākos, talantīgākos un labsirdīgākos. Ar dziļu sāpi visa latviešu tauta uzņēma Jāņa Reiņa, talantīgā aktiera, kuram bija tikai 55 gadi, aiziešanu. Jānis bija teātra cilvēks ar labsirdīgu dvēseli. Taču dzīve viņu salauza.

Aizgājis no sava mīļā Nacionālā teātra, viņš piedalījās atsevišķos projektos. Kā viņš uzziedēja, kad 2015. gadā, pēc 16 gadu pārtraukuma uzņēma «Sirdsmīļās Monikas» 20 epizodes! Viņš atkal jutās vajadzīgs. Diemžēl, lai nopelnītu iztiku, aktierim vajadzēja strādāt celtniecības darbos, pērnā gada rudenī viņš kļuva par taksometra vadītāju. Līdz brīdim, kad norāvās un alkohola reibumā vizināja pasažierus. Viņš mēģināja «zaļajam pūķim» pateikt «nē» un šovasar kādu laiku ārstējās Minesotas programmā Jelgavā, gāja uz anonīmo alkoholiķu sanāksmēm. Pēc tam aizbrauca uz Liepājas pusi, uz Grobiņu, kur kāds Minesotas programmā iepazīts cilvēks viņu iekārtoja par metinātāju. Bet Jānis Reinis nebija metinātājs, viņš bija aktieris. Viņš uzrunāja arī dažus Latvijas teātru vadītājus, meklēja iespēju atgriezties uz skatuves, gribēja lomas, taču viņam diemžēl tika atteikts. Iespējams, ka šie atteikumi kā ar nazi sagrieza Jāņa Reiņa jutīgo dvēseli, un viņš arvien vairāk ieslīga postošās atkarības varā.

Epizode no divus gadus senas sarunas ar Jāni

«Es tagad esmu brīvmākslinieks - biju tā kā aizgājis pagrīdē no aktiera profesijas, kaut ko darīju, bet minimāli,» atklāj aktieris Jānis Reinis un ne bez lepnuma teic, ka tagad gan ir atpakaļ sliedēs. «Mana aktiera godkāre ir sen jau paēdusi, bet gribas arvien vairāk. Man ir mani gadi, un es nezinu, cik ilgi es vēl būšu sociāli aktīvs. Drīz iestāsies tā sauktais miega stāvoklis, kad neko negribēsies. Citam tas iestājas 40 gados, citam 50, 70 vai 80 gados. Citam vispār neiestājas. Līdz ar to es sajūtu, ka tā laika ir palicis maz. Alkaini gribas strādāt… Tagad man ir darbs, un pavasara pusē pat drusciņ iznāca tā kā sastrēgums. «Austrumu robežā» uzvedām bērnu ludziņu, kuras autors ir Aldis Linē. Tā ir pasaku ludziņa, domāta izbraukumiem. Man tajā ir fantastiska loma - Gailis. Tas ir humorains, drusciņ pamācošs pasākums.»

«Vēl spēlēju Hamilkāra kungu, ja nemaldos, jau trešo sezonu, gan Rīgā, gan izbraukumos. Tad ir «Pepija Garzeķe» un vēl citas ludziņas. Nupat kā pirmizrādi piedzīvoja «Mīlestība līdz prāta zudumam jeb Pilnīgs sviests» un «Sieviņa uz stundu jeb Kafija diviem». Vēl ir šādas tādas iestrādes. Ziniet, es nešķiroju, bet cenšos savu darbu darīt pēc iespējas labāk. Būtībā esmu perfekcionists. Vienalga, kas tas ir par darbu, arī sadzīves darbos tāds cenšos būt. Man gribas izdarīt visu pēc iespējas labāk.»

Aktieris atzīst, ka latviešu aktieru darbu ierobežo finansiālās iespējas. «Televīzijas «Anekdošu šovā» mums ir tāda riktīgi draudzīga brigāde, bet es ar skaudību skatos uz Krievijas «Naša Raša» un citām komandām - man patīk. Viņiem tur ir trīs kameras, un nez kur viņi izrauj vēl ceturto, piekto. Viņiem ir scenārijs, laiks, nauda, mums ir tā - aktierim ir kaudze ar anekdotēm, un viņš, nabags, kamēr tiek filmēts, pats tur arī mikrofonu.»

«Mēs vēl joprojām lepojamies ar «Sirdsmīļo Moniku]. Tas bija ļoti skaists laiks. Man ļoti patika arī tas formāts, ka katrai sērijai bija savs stāstiņš. Seriālam bija plaša auditorija, sākot ar maziem bērniem un beidzot ar veciem cilvēkiem. Mums nāca pateicības vēstules uz LNT studiju,» pasmaida Jānis un izstāsta kādu kuriozu. «Reiz Mirdzai Martinsonei atnāca vēstule no vienas pateicīgas māmiņas, kurai bija sešus mēnešus vecs bērns - viņa varēja bērniņu ielikt gultā tikai vienā gadījumā - ja rādīja «Sirdsmīļo Moniku».»

«Man liekas, ka jūs runājat nepareizi»

Pēc Jāņa Reiņa nāves »Vakara Ziņas« uzrunāja arī Nacionālā teātra režisoru un aktieri Valdi Lūriņu, kas Jāni Reini pazīst jau sen. «Es biju viens no pedagogiem, kurš strādāja ar to kursu, kurā mācījās Jānis Reinis. Faktiski es viņu pazīstu no tā brīža, kad Jānis iestājās Teātra fakultātē,» stāstu sāk Valdis. «Jānis vienmēr ir bijis ļoti savdabīgs puisis, zināmā mērā arī pozitīvi spītīgs, un viņam ir bijis ļoti labs mugurkauls. Par to liecina kaut vai tas, ka uzņemšanas eksāmenā režisors Alfrēds Jaunušans viņam prasīja - vai jums neliekas, ka vajadzētu mainīt akcentu? Reinis nāk no Subates puses, kur runā mazliet savādāk. Jānis Jaunušanam atbildēja: man liekas, ka jūs runājat nepareizi.» Lūriņš teic, ka Jānis zināmā veidā bija ļoti stabils un zināmā veidā arī ļoti nestabils. Licies, ka viņa vīrišķība neļāva pilnībā izkratīt sirdi, kad to gribējās un viņš to vēlējās. Tā sevis ieslēgtība bija tā, kas zināmā veidā viņu dedzināja kopā - tā domā Valdis. «Man liekas, ka viņam bija ļoti grūti savienot to ideālo pasauli, kādu bieži vien piedāvā teātris, ar reālo dzīvi, kura bieži vien izskatās savādāka. Tā ir viena no būtiskākajām lietām, ko viņš visu laiku mēģināja atrisināt, taču tam īstu atrisinājumu neguva. Viņš bija ļoti spožs aktieris, kas pierādījās jau viņa diplomdarbā, jo tā ir aktiera augstākā pilotāža, iemiesoties cita cilvēka domāšanā un fizikā. Tas bija iespaidīgi, tas, ko viņš paveica diplomdarba izrādē «No saldenās pudeles», kur Jānis spēlēja vecu vīru Taukšķi, ņemot vērā, ka pašam aktierim bija tik tikko pāri divdesmit gadiem. Viņa aktieriskā amplitūda bija neizmērojama,» vērtē Lūriņš. Viņam šķiet, ka galvenā traģēdija ir nespēja savienot mākslas ideālus un realitāti, ko piedāvā dzīve. «Un taisni tad bija brīdis, kad Reinis aizgāja projām no teātra - viņš neticēja, ka varētu realizēties tā, kā pats gribēja un kādu gribēja redzēt teātri. Viņu interesēja apbrīnojamās cilvēka dabas pārvērtības un cilvēka likteņa peripetijas. Tas viņu pa īstam interesēja,» turpina Lūriņš un piebilst: «Mana sajūta par viņu ir kā brīnišķīgajā latviešu filmā par dullo Dauku, kurā ir zēns ar skaistajām acīm. Jānis joprojām tāds bija - tikai liekas, ka savā pēdējā dzīves periodā viņš vairs neticēja, ka varētu aizairēties līdz horizontam. Bet viņš bija ļoti dzīvespriecīgs un interesants cilvēks. Skumji ir visiem tiem režisoriem un aktieriem, kuri ar viņu kopā ir strādājuši un dzīvojuši.»

«Katrā ziņā viņš nekad nestrādāja formāli. Ja Jānis kaut ko darīja, tad ar simtprocentīgu atdevi. Bet savos 55 gados viņš ir izdarījis tik daudz nozīmīgu darbu, cik daudziem diemžēl neizdodas izdarīt, dzīvojot garu mūžu. Es domāju tieši mākslinieciskās izpausmēs,» tā režisors. «Droši vien tas jautājums - kāpēc ar viņu tā notika, paliks neatbildēts. Bija ļoti nopietnas veselības problēmas. Jānis nekad nav gājis pa pasauli un mēģinājis dabūt žēlastību vai mierinājumu. Viņš ar savām sāpēm dzīvoja viens pats,» atmiņās par Reini dalās Valdis Lūriņš.

Ar Plēpi smējās visu nakti par dzīvi, teātri un stukačiem

Pēdējās dzīves nedēļas Jānis Reinis pavadīja kopā ar draugu aktieri Rūdolfu Plēpi viņa omulīgajā klusā Rīgas centra dzīvoklītī. Rūdis nespēj valdīt asaras par drauga zaudējumu. «Viņš bija nevaldāms! Un vienmēr man teica: «Rūdi, es esmu sēlis!» Sēlis nozīmē - ļoti emocionāls cilvēks. Jānis visas savas lomas nepaguva nospēlēt,» grūtsirdīgi nopūšas aktieris.

Jānis Reinis zvanījis pie Plēpja namdurvīm un teicis: «Man gribētos pie tevis palikt!» Rūdis piekritis. Jānim tika izoperēta viena niere, un viņam bijis ļoti grūti. «Jānis bija ļoti labsirdīgs cilvēks un talantīgs aktieris. Mēs, protams, dzerstījāmies kopā. Bet kā mēs ar Jāni kopā esam smējušies par teātri - par to, ka skauž, un stukačiem. Es tā mīlēju Jāni un viņš mīlēja mani. Man augšējā stāvā dzīvo advokāts Māris, un mēs ar Jāni visu nakti smējāmies. Advokāts man no rīta saka - naktī tomēr ir jāguļ. Bet mēs smējāmies arī par to, ka Jāni izsvieda no teātra, ka mani izsvieda. Es jau nezināju, ka viņam ir tik slikti. Mēs tēlojām, ka mums ir labi. Kā divi āksti,» vaļsirdīgi atklāts ir Rūdis, kuram bija svarīgi uzklausīt savu labāko draugu.

«Reinis man zvana un saka: «Es gribu pie tevis palikt!» Es teicu: «Jāni, okei! Kur gulēt ir, man tak izvelkamā gulta.»

Jānis pēdējā laikā gulēja pie manis un daudz lasīja. Piecēlās naktī, paņēma grāmatu un lasīja. Un tā viņa civilsieva Vita mani izlamāja no panckām ārā, ka es esmu viņu nobendējis. Jānis katru rītu brauca uz Baltezera dzīvokli, domāja, ka logus atstājis vaļā,» ar asarām acīs stāsta Plēpis. Viņš prāto, ka abi nemaz tik daudz neesot dzēruši, gan ēduši, gan Jānis gājis uz veikalu iepirkties.

«Es sēžu, un pēkšņi atskan briesmīgs bļāviens. Jānis guļ uz grīdas ar putām uz lūpām. Saprotu, ka tā ir epilepsija. Izsaucu ātro palīdzību, un mediķi saka, lai tikai nebāžu neko viņam mutē. Ātrās palīdzības ārsts Jānim izmērīja asinsspiedienu, kas bija 180. Taču Jānis atteicās braukt uz slimnīcu, paziņojot, ka viņam vienmēr ir augsts asinsspiediens. Dikti smējāmies - varbūt nevajadzēja? Man ar Jāni bija ļoti labi,» atzīst draugs. Un stāsta tālāk: «Viņš jutās vientuļš, tāpēc gribēja būt pie manis. Pēdējā reizē mēs smējāmies un pietrūka dzeramais. Man vairs nebija kauns, aizgāju augšā pie kaimiņa Māra un teicu, ka mums ir paģiras. Kaimiņš saka: nekādu problēmu, lūdzu, jums naudiņa. Nopirkām polšiņu, dzeram, smejamies. Kādu rītu man zvana telefons: Jānis pagalam. Briesmīgi. Es nezināju, ko lai iesāk? Zvanu ekssievai, viņa ir komā, atbild viņas māsa. Es tik atceros, ka Jānis teica, ka grib gulēt savam vectēvam blakus, kas atdusas Ilūkstes novada Subatē. Jānis negribētu, ka viņu kremē. Jāņa ekssieva bļāva uz mani, uzskatīja, ka esmu vainīgs viņa nāvē. Kliedza: tu būsi nākamais! Varbūt mums ar Janci pēdējo reizi tik ļoti nevajadzēja smieties!? Viņš aizbrauca no manis uz Baltezeru un tur arī palika,» savu sūro stāstu nobeidz tautā iemīļotais aktieris Rūdolfs Plēpis.

Humors Jāņa Reiņa dzīvē nebija sveša lieta

«Humora ir bijis pietiekoši daudz - gan melnais, gan baltais, gan skarbais. Esmu liels humora cienītājs,» savulaik teica Reinis. «Taču ir jāievēro tā smalkā robeža, lai otru neaizvainotu, neapvainotu ar kādu muļķīgu jokošanu. Ir izjokošanas, kurām pazūd normāla robeža - notiek neapzināta sevis izcelšana, otra nostādīšana zemākā pozīcijā. Šādi joki man nepatīk. Šis humors robežojas ar cinismu, un tā ir viena no īpašībām, kura man ļoti, ļoti nepatīk.» Jānim nepatika arī 1. aprīļa joki. «Tie parasti bāzējas uz to, lai otru aizvainotu,» pārliecināts bija aktieris.

Lai nekļūtu par ciniķi, esot svarīgi saglabāt radošumu, kas, strādājot šajā profesijā, nemaz nav tik viegli. «Brīvmāksliniekam būt ir grūti - tev ir jādomā, vairāk jāgrozās, pakaļa jākustina. Bet to visu kompensē tas, ka esi brīvs, ka tev ir iespēja pašam noteikt savu dzīvi… Es neapskaužu štata aktierus. Tas ir diendienā rutīnas darbs, un ir ārkārtīgi grūti saglabāt radošo dzirksti. Teātris tomēr ir dzīva māksla, un tai jābūt ar radošu dzirksti. Parasti nodzītus zirgus nošauj - es nezinu, ko dara ar nodzītiem aktieriem. Viņi paliek neradoši, neinteresanti un nīgri. Cits aizraujas ar alkoholu, narkotikām un sazin ko vēl,» secināja aktieris, kurš pats šajā ziņā nebija bez grēka.

Jānim ļoti patika arī pastaigas gar jūru. Bieži šādos pārgājienos viņš devās viens pats: «Mugursoma, telts, pārtika, un es aizeju. Mobilo izslēdzu, tad zinu, ka mani neviens netraucēs. Dzirdu tikai jūras šalkas. Ļoti labi atpūšos. Tajā laikā varu visu ko pārdomāt, izdomāt, nekas netraucē. Es nopirku skaistu Ievas Dāboliņas dzejas grāmatu, kas ir viegla un ironiska. Šī dzeja mani uzreiz paņēma, tāpat kā Ievas Akurateres dziesma «Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai...».

Svarīgākais