VAKARA ZIŅAS: Cilvēkiem ar stipriem nerviem: 10 baisākās vietas pasaulē

Ja jums liekas, ka pasaulē nav spocīgākas un baisākas vietas par vampīra grāfa Drakulas pili, tad tas nozīmē, ka jūs daudz lasāt, bet par maz ceļojat. Leļļu sala, pakarināto zārku kapsēta, pašnāvnieku mežs, kaulu kapela un pat elles vārti... »Vakara Ziņas« atklāj pasaules baisākos tūristu galamērķus. To apmeklējums veļu laikā var ne tikai paplašināt jūsu pasaules skatījumu, apmierināt ceļotāja ziņkāres garu, bet arī piedāvā ļauties ekstrēmākai pieredzei. Murgošana pēc to apmeklējuma cilvēkiem ar vājākiem nerviem ir garantēta.

Čaučilla kapsēta Peru

Naska ir pilsēta, kas atrodas tuksnešainā Peru dienvidu līdzenumā. Maziņā pilsētiņa, kurā dzīvo tikai 27 000 cilvēku, vienmēr ir tūristu pārpildīta. Daži vēlas te aplūkot noslēpumainos tuksneša grunts zīmējumus, bet citi apmeklē 30 kilometru attālumā esošo spokaino Čaučilla kapsētu. Tā atrodas Naskas pievārtē, un šī nekropole jau izsenis ir viens no iekārojamākajiem tūristu galamērķiem. Iedomājieties dziļas bedres, kuras izliktas ar koku zariem un lieliem akmeņiem, bet tajās sēž miroņi. Te var pārliecināties, ka ar Peru seno cilšu pārsteidzošo cilvēku ķermeņu balzamēšanas tehnoloģiju, vismaz kaulu, viss ir vislabākajā kārtībā. Čaučilla kapsētas «iedzīvotāju» vidū ir dzimtas un ģimeņu grupas, ir arī tādas mūmijas, kas lepojas ar apjomīgām frizūrām. Neaizmirsīsim faktu, ka pēdējo mironi šeit apglabāja pirms 11 gadsimtiem! Tā patiešām ir nervus kutinoša pieredze - redzēt ko tādu klātienē, bet ja nevarat tik tālu tikt, tad visā savā krāšņumā to var baudīt slavenajā Stīvena Spīlberga triloģijā par arheologu un piedzīvojumu meklētāju, profesoru Indianu Džonsu filmā «Indiana Džonss un kristāla galvaskausa karaļvalsts».

*

Japānas pašnāvnieku mežs

Fudži kalns Japānā ir slavens ar savu biezo Akigaharas jeb «koku jūras» mežu, kurā ir samērā daudz klinšu alu. Šajā mežā ir neierasti kluss un ļoti, ļoti drūma atmosfēra. Jau izsenis šis mežs tika uzskatīts par spoku un rēgu apdzīvotu teritoriju. Tieši uz šo vietu apkārtnes iedzīvotāji veda un atstāja savus tuviniekus, kurus nevarēja vairs pabarot un uzturēt - bezspēcīgus vecīšus un bērnus. Akigaharas meža sliktā slava kopš tā laika vilina pie sevis cilvēkus, kurus pārņēmusi dzīves bezcerības sajūta un vēlme noslēgt to. Pēdējos 60 gados mežā ir uzieti vairāk nekā 500 pašnāvnieku līķu. Pašnāvnieku skaita ziņā Akigaharas mežs piekāpjas tikai bēdīgi slavenā Sanfrancisko Zelta vārtu tilta priekšā, tāpēc nav pārsteigums, ka pašnāvnieku mežs ir pilns ar norādēm un zīmēm, kas šeit izkarinātas ar domu novērst pašnāvnieku plānus. Japāņi ir pārliecināti, ka, ieejot šajā mežā, no tā iziet vairs nav iespējams. Tāpēc mežu regulāri pārbauda glābēju un meklētāju grupas, kas šeit cenšas uziet izdzīvojušo pašnāvnieku - tūristu grupas.

*

Mehiko Leļļu saliņa

Meksikas galvaspilsētas Mehiko dienvidu daļu veido blīvs kanālu tīkls un mazu saliņu teritorija. No tām visslavenākā ir «Isla de las Muñecas» jeb Leļļu sala. Par Mehiko baisāko un spocīgāko vietu to pagājušā gadsimta 50. gados padarīja kāds vientuļnieks vārdā Džuliāns Santans Barjers. Īpatnējais vīrs 50 gadu vāca upes krastos izskalotās lelles, lai nomierinātu kādas meitenes rēgu, kas noslīka šajā upē. Meitenes rēgs vientuļnieku bija burtiski apsēdis. Interesanti, ka pats Santans nomira, noslīkstot no sirdslēkmes, kura viņu piemeklēja, atkal ieraugot noslīkušās meitenītes rēgu tās pašas upes krastā. Viņa «rūpalu» turpināja entuziasti un viņa radinieki. Uz salas gandrīz katrā krūmā un nokaltušo koku zaros karājas atkritumos savāktās bojātās, izkropļotās lelles un to sastāvdaļas. Leļļu šajā dīvainajā vietā ir daudz, un visas kopā tās izskatās diezgan baisi.

*

Ukrainas «atompilsēta» Pripjata

Pripjata ir pamesta apgabala pakļautības pilsēta Ukrainā, Kijevas apgabalā, netālu no Baltkrievijas robežas, Pripetes upes krastā. Pilsētu sāka veidot ap 1970. gadu reizē ar Černobiļas atomelektrostacijas (AES) celtniecības sākumu darbinieku izmitināšanai. Pilsētai bija otrs neoficiāls nosaukums «Atompilsēta». Šodien Pripjata ir Ukrainas spoku pilsēta. Tā tika dibināta, lai tajā mitinātos strādnieki, kas strādāja divus kilometrus attālajā Černobiļas atomstacijā, un pēc negadījuma tika pilnībā pamesta. Šo pilsētu ir iespējams apskatīt, bet tur nedrīkst uzturēties pārāk ilgi. Līdz 1986. gada 27. aprīlim tā bija progresīva un strauji attīstījusies atompilsēta, kuru dēvēja pat par PSRS paraugpilsētu. Tūlīt pēc briesmīgās katastrofas, kad 26. aprīlī pulksten 1.23 notika sprādziens un lielākā tehnogēnā katastrofa cilvēces vēsturē, pilsētu nācās evakuēt radioaktīvā piesārņojuma dēļ. Pilsētu pameta gandrīz visi 50 000 iedzīvotāju, un tā pārvērtās par spoku pilsētu un savdabīgu kodolkatastrofas memoriālu. Tāda tā ir palikusi arī 30 gadus pēc tam - tukšs un baiss brīvdabas muzejs. Dzīvojamās mājas, slimnīcas, bērnudārzi, skolas, atrakciju parks - viss ir apaudzis ar sūnām, sēnēm un vītņu augiem. Bezdvēselisks un mēms liecinieks un paraugs pasaulei pēc kodolkara, cilvēku traģēdijām, jo pēc kodolkatastrofas lielākā daļa no evakuētajiem cilvēkiem kļuva par invalīdiem saņemtās radiācijas dēļ, daudzi nomira neilgi pēc evakuācijas ar staru slimību, vēl vairāki nomira vēlāk ar vēzi.

*

Kaulu kapela Portugālē

Portugāles pilsētas Evoras vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un īpašu uzmanību izpelnās ne tikai Senās Romas laikā būvētā akvedukta dēļ, bet arī kaulu kapelas (Capela da Ossos) dēļ, kurā guldīti un aplūkojami piecu tūkstošu pilsētas bijušo iedzīvotāju kauli. 16. gadsimtā blakus Svētā Franciska baznīcas ieejai izveidotā kapela ir pieblīvēta ar mūku mirstīgajām atliekām. Kauli, skeleti un galvaskausi ir pilnīgi visur, kur vien paveras cilvēka skatiens. Virs ēkas rēgojas uzraksts: «Labāka par dzimšanas dienu ir tikai nāves diena.» Baznīcas iekšējo kapelu uzcēla kāds franciskāņu mūks, ar šo diezgan šausminošo celtni vēloties akcentēt kristiešu garīgo izpratni par nāvi un teicienu «memento mori», kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē «piemini nāvi» vai «neaizmirsti, ka esi mirstīgs». Pie ieejas kapelā atrodas arī izkārtne, uz kuras rakstīts: «Mēs, kauli, kas esam šeit, gaidām jūsu kaulus.» Kapelas iekšsienas un astoņi pīlāri ir «dekorēti» ar apmēram 5000 mūku galvaskausiem un kauliem, bet divi skeleti karājas no griestiem nesadalīti. Šo divu skeletu patiesās personības nav zināmas, bet klīst leģenda, ka viens ir pieaudzis vīrietis, bet otrs ir viņa mazais dēls, kuru nolādējusi paša māte.

*

Mančakas purvs Luiziānā

Spoki, masu kapi, aligatori un spokaini koki ieskauj šo šausminošo purvu Luiziānā. Tā ir Amerikas dienvidu gotika visā savā krāšņumā. Mančakas purvs atrodas netālu no Ņūorleānas, un tā otrs nosaukums ir Spoku purvs. Vēsturiskie nostāsti liecina, ka šajā teritorijā no saviem saimniekiem un vergturiem brīvībā izlauzās simtiem vergu, bet neviens no viņiem tā arī savu sapni par brīvību nesasniedza - gandrīz visi savu dzīvi beidza aligatoru rīklēs. Mirušo dvēseles un tie paši krokodili drūmajā vudū rituālu atmosfērā ir Mančakas purva galvenie un mistiskie piesaistes punkti, kas valdzina tūkstošiem interesentu no visas pasaules. Purvā tiek rīkotas ekskursijas tūristiem gan dienas laikā, gan dziļā un spocīgā nakts melnumā.

*

Elles vārti Turkmenistānā

Aptuveni 90 kilometrus no Erbentas kišlaka Turkmenistānā atrodas Dervaza - neparasts tehnogēns gāzu krāteris, ko vietējie iedzīvotāji dēvē par «elles vai šķīstītavas vārtiem». Tas ir gandrīz 100 metru diametrā liels un degošs caurums zemē. 1971. gadā padomju ģeologi tur atklāja pazemes gāzu krātuvi un veica urbšanas darbus, kas izraisīja negadījumu un nopludināja dabasgāzi no izurbtā cauruma. Urbšanas platforma ar visu aprīkojumu un transportu iegāzās zemes iegruvumā, bet cilvēki incidentā necieta. Lai cilvēkiem un lopiem kaitīgie gāzes garaiņi neizplatītos apkaimē, ģeologi nolēma gāzi aizdedzināt. Viņi domāja, ka pēc dažām dienām uguns apdzisīs, tomēr kļūdījās - no krātera nākošā dabasgāze dienu un nakti deg jau gandrīz piecdesmit gadu. Tā deg līdz pat šai dienai, un nevienam nav ne mazākās nojausmas, cik ilgi vēl degs. Ilgu laiku šī vieta bija praktiski nepieejama, taču līdz ar tūristu aktivitātēm tā sāk iemantot pasaules slavu un izraisa arī pastiprinātu zinātnieku interesi.

*

Šausmu pilsēta Pensilvānijā

Daudzi ir redzējuši Holivudas šausmu filmu franšīzi «Sailenthila» («Silent Hill»), bet ne visi zina, ka aiz ASV spoku pilsētas simbola slēpjas īstena pilsēta - Centrālija Pensilvānijas štatā!

Pilsētas vēsture aizsākās 19. gadsimta vidū, kad antracīta un akmeņogļu industrija bija galvenais darba devējs visā Amerikā un strādnieku pilsēta tika izveidota pie ogļu raktuvēm. 1962. gadā šeit notika ģeoloģiska katastrofa, kad tukšā pamestā šahtā tika sadedzināti atkritumi, taču uguns noķēra atklātu ogļu slāni. Uguns tika nodzēsta, taču dažas dienas vēlāk šahtā ugunsgrēks izcēlās atkal no jauna. Cilvēkiem nācās pamest mājas, jo oglekļa monoksīda daudzums gaisā bija sasniedzis dzīvībai bīstamu līmeni. Vairāk nekā 20 gadus cilvēki cīnījās ar pēkšņiem uzliesmojumiem, ka arī centās atrast ugunsgrēku, bet tas bija velti, ogles gruzd vēl līdz pat šai dienai. Šajā pilsētā jau sen vairs neviens nedzīvo, jo briesmas ir uz katra stūra - indīgas toksiskās gāzes, kuras virszemē nonāk caur veco māju pagalmiem, pagrabiem un ielām, brūkoši ceļi un uguns. Pētījumi rāda, ka ugunsgrēku neizdosies apturēt, tas turpinās izplesties pa arvien jaunām ogļu dzīslām, un tiks apdraudēta arī netālā pilsēta Ešlenda. Turklāt aptuvenie aprēķini liek domāt, ka ogles turpinās degt vēl 250-1000 gadu.

*

Anglijas Indes dārzs

Šajā parkā Anglijā, Nortamberlendas grāfistē, cilvēki noteikti nevēlēsies apstāties un pasmaržot rozes, jo tās var pat nogalināt! Nortamberlendas hercogu parks, kas atrodas pie otras lielākās Anglijas pils - Alnvikas, tika ierīkots 18. gadsimta otrajā pusē, bet Otrā pasaules kara laikā tas tika pamests un nolaists. 21. gadsimta sākumā jaunā hercogiene Džeina Persija nolēma parkam atgriezt iepriekšējo skaistumu un savākt Anglijas indīgo augu kolekciju, kas līdzinātos slavenās un augstdzimušās indētāju dzimtas Mediči dārzam Padujā Itālijā. Vērsusies pēc padoma pie labākajiem beļģu dārzu ainavu dizaineriem un ieguvusi atļauju no Anglijas Iekšlietu ministrijas, Persija 2005. gadā atklāja Alnvikas dārzu tūristiem. Šeit aug vairāk nekā 100 dažādas augu šķirnes, tostarp belladonna, arī melnā velnoga, mandragora, velnarutks, dzērvjacu koks, no kura lapām iegūst strihnīnu, kā arī dažādi opiāti - opija magone, koka, no kā gatavo kokaīnu, marihuāna, hašišs, halucinogēnās sēnes un vēlziedes salāti. Tos, kuri vēlas pastaigāties pa parku, sagaida vārti ar skeleta galvām un uzraksts «Šie augi nogalina!» Tūristi šeit atrodas nepārtrauktā gidu, videokameru un apsargu uzraudzībā, bet augi atrodas «aiz restēm».