Olimpiskā uguns Phjončhanas stadiona lāpā ir nodzēsta. Mediju ciematā žurnālisti lēnām plūst uz autobusiem, kas tos nogādās uz ātrvilcienu, bet tas pāris stundās aizvedīs līdz Seulas lidostai. Vietas, kurās iepriekš Phjončhanā un Kanninā mudžēja brīvprātīgie un viens otram astē sekoja autobusi, izskatās gluži vai izmirušas. Kāds vīrietis, apsēdies uz saliekamā krēsla, mēģina uzskicēt Alpensia sporta centra kalnus un ielejas. Šādas ainas allaž vedina uz skumjām, jo atgādina pa to, ka noteikts posms pasākumā iesaistīto cilvēku dzīvē ir beidzies.
Vakar noslēguma ceremonijā sagaidīju karognesēju Haraldu Silovu, un vēlāk arī mūsu delegācijas atlikušos pārstāvjus mazliet sadrūmušus (vai varbūt nogurušus) iesoļojam stadionā, bet tad devos pastaigā pa stadionu un tā teritoriju. Tāpat kā atklāšanas ceremonijā nobaudīju zivju kūkas zupu, kas garšoja tikpat labi kā pirms pusotras nedēļas. Pārliecinājos, ka ziemeļkorejiešiem skatītāju tribīnēs var pietuvoties bez jebkādām papildus neērtībām. Suvenīru veikals piedāvāja izpārdošanu, pēdējā brīdī cenšoties atbrīvoties no pāri palikušajām precēm. Beigās devos uz mediju centru, kur noraudzījos ceremonijas atlikušo daļu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka šis šovs ir jābauda pie televizora ekrāna, nevis stadiona sēdvietās.
Lai nu kas, bet korejiešu smaidi gandrīz trīs nedēļu laikā joprojām izskatījās tikpat patiesi. Varbūt mazliet vairāk saguruši, bet joprojām gatavi izpalīdzēt. Tas būs patīkamākās atmiņas. Pēdējās dienās, kad sanāca aizbraukt divās ekskursijās, atklāju, ka korejiešiem ir pat ļoti gaumīga humora izjūta. Abos gadījumos mūsu gidi nebūt nebija sausi faktu izklāstītāji, bet gan atraktīvi un vienlaikus neuzbāzīgi stāstītāji, kuri nekautrējās pat nopietnos faktos iemest pat kādai asprātīgai garšvielai.
Interesanti, tāpat kā atklāšanas ceremonijas laikā, arī pēdējā pilnajā dienā Dienvidkorejā gadījās aprunāties ar ņujorkieti. Šoreiz 33 gadus vecu mākslas dizaineri. Nespēju nociesties un veicu latvieša standarta testu Ņujorkas iedzīvotājam - sak, vai zināt tādu Kristapu Porziņģi? Tāpat kā Ņujorkā dzīvojošais korejietis atklāšanas ceremonijas laikā arī šoreiz sarunas biedre par tādu 221 centimetru garu puisi no Latvijas nebija dzirdējusi. Sportam viņa vispār nesekojot, bet basketbola komandu Ņujorkas Knicks gan zinot.
Apēduši pašu gatavotās rīsu kūkas un korejiešu tradicionālās virtuves centra direktores gatavoto bibimpapu, no kuņģiem pārslēdzamies uz garīgām vērtībām. Woljeongsa templī teju stundas garumā mūs ar budismu iepazīstina mūks vārdā PiedodietNespējuPareiziSaklausīt. Galvenās atziņas ir man gluži pa prātam. Budisms nav reliģija, jo tajā nav dieva. Buda ir cilvēks, tādēļ budisms ir mācība. Budisms kā nosaukums vispār ir tikai cilvēku dots apzīmējums šīs mācības sekotājiem. Paši Budas sekotāji tikai cenšas darīt labu un izvairīties no sliktajiem darbiem.
Mediju ciematā arvien mazāk logos vakarā deg gaisma. Olimpiskās spēles ir noslēgušās, bet nākamās pēc divarpus gadiem risināsies tepat, tūkstotis kilometru attālajā Japānas galvaspilsētā Tokijā.
Arī es izslēdzu gaismu dzīvoklī, kurā jau tuvākajā laikā, visticamāk, ievāksies kāds korejietis. Iespējams, pēc pārdesmit gadiem reti kurš vairs atcerēsies, ka šajos dzīvokļos olimpisko spēļu laikā mitinājās visas pasaules žurnālisti.