Pēc nepilna mēneša kļūs zināms, vai Latvijas futbola izlasei izdosies paveikt vēl vienu brīnumu – kvalificēties pasaules čempionāta finālturnīram vai, sliktākajā gadījumā, iegūt tiesības aizvadīt vēl divas papildu kvalifikācijas spēles.
Reizēs, kad "Sporta Avīze" intervējusi Latvijas Futbola federācijas prezidentu Gunti INDRIKSONU, viņš allaž uzsvēris, ka neticot šādiem brīnumiem. Arī šoreiz neticība ņēmusi virsroku, taču vairs ne tik kategoriskā formā: "Es gribu ticēt, bet vienalga neticu, ka izlase tiks uz pasaules čempionātu.".
Pavasarī viens no basketbola funkcionāriem solīja, – ja "Ventspils" basketbolisti nekļūs par Latvijas čempioniem, viņš no Rīgas līdz Kuldīgai aizbraukšot pliks. Varbūt arī tev kaut ko vajag piesolīt izdarīt, ja nu tomēr notiks brīnums un futbolisti tiks uz pasaules čempionātu?
– Ko es varu apsolīt? Es varu apsolīt, ka mēs tad brauksim uz pasaules čempionātu (smejas). Nekā interesantāka vairs nevar būt. Nodzīt matus? Man jau nav, ko dzīt. Varētu vien ataudzēt tādus riktīgi garus...
Kādas ir izjūtas, kad Latvijas izlase ir pussoļa attālumā no vēl viena, daudz lielāka brīnuma?
– Kā vienmēr – tas ir nereāli un neticami, bet fakts ir tāds, ka līdz pēdējai kārtai mums ir iespējas tikt uz čempionātu un pilnīgi noteikti cīnīsimies par otro vietu grupā. Varbūt pat par pirmo. Es tiešām esmu pārsteigts. Protams, pozitīvi. To var izskaidrot tikai tā, ka tas ir sports, un jo īpaši, – tas ir futbols. Un noteikti komandas saliedētais darbs ar Aleksandru Starkovu priekšgalā, ar spēlētājiem, kuros Starkovs ir iedvesis
TĀDU ticību, kādu neviens cits nav spējīgs iedvest. Esmu runājis ar spēlētājiem, ar viņu draugiem un paziņām. Visi kā viens atzinuši, ka varam nešaubīties, – uz Grieķiju mūsu futbolisti brauks pēc punktiem. Tāpat kā uz Izraēlu. Agrāk tie paši spēlētāji brauca ar neticību, toties šodien nevienam nav šaubu, ka jābrauc pēc punktiem. Vai mūsējiem veiksies, vai fortūna uzsmaidīs, – tā ir pavisam cita lieta. Lūk, spēle ar Izraēlu. Loģisks spēles sākums, kad Izraēla burtiski piespieda mūs pie saviem vārtiem un varēja iesist vienu vai pat divus golus, taču neiesita. Fortūna bija mūsu pusē. Es spēli neredzēju, taču, pēc aculiecinieku stāstītā, sapratu, ka otrajā puslaikā mums bija reālākas iespējas gūt otros vārtus, nekā Izraēlai izlīdzināt rezultātu.
Kāpēc tu neredzēji? Biji pārāk satraucies?
– Tajā laikā biju Kijevā Ukrainas Futbola federācijas prezidenta 60 gadu jubilejā. Biju pasākumā, kādā nekad neesmu bijis un laikam arī nekad nebūšu. Daudzas lietas radīja patiesu izbrīnu. Viss pasākums notika līdzīgā hallē, kāda ir "Skonto", bet ar iebūvētu piecu zvaigžņu viesnīcu. Bez pārspīlējuma... Svinību laikā, kā jau pieklājas, visi sēdējām pie galda. Biju noskaņojies, ka mums neizbēgt no zaudējuma Izraēlai. Pie galda biju līdz brīdim, kamēr neiesitām pirmo golu. Es nemaz neslēpju, ka biju pesimistiski noskaņots, un tā tas ir bijis vienmēr. To pašu teicu arī "Ventspils" šefam Jurijam Bespalovam, – ir labi, ka viņi neiekļuva Čempionu līgā, jo es pie labākās gribas nespēju saskatīt variantus, kā "Ventspils" varētu spēlēt ar "Barcelona",
"Real", ar "Chelsea", ar vēl daudzām citām komandām. Man bija bail iedomāties, kas notiktu ar "Ventspili"... Kamēr rezultāts bija 0:0, es mierīgi sēdēju un gaidīju sms ar rezultātu 0:1. Man vienlaikus bija trīs sūtītāji... Kad nesagaidīju 0:1, bet gan 1:0, piecēlos no galda un vairs neapsēdos. Visu laiku staigāju pa viesnīcas foajē, bija kaut kādas haotiskas kustības, un visu laiku man pienāca viena sms pēc otras. Kā pienāca jauna, tā rokas slapjas, – jābūt 1:1. Sāku domāt: sms nenāca vienlaikus, bet ik pa brīdim. Tātad, ja nav visas trīs vienlaikus, kā būtu loģiski pēc iesistā gola, ir kaut kas cits. Gaidot spēles beigas, pie manis pienāca grieķis, kuram ir pietiekami augsts amats UEFA, un teica, ka viņa prezidents Šveicē raudot. Grieķi tobrīd spēlēja ar Šveici un zaudēja. Raudot, jo viņus sitot nost... Teicu, ka nevaru parunāt un gaidu mūsu spēles beigas. Kad mačs bija beidzies, atgriezos viesībās, paņēmu vienu "graņonku", pielēju pilnu ar šņabi un vienā piegājienā izdzēru. Jāpiebilst, ka es šņabi vispār nedzeru... Izdzēru un viss drebēju. Visi, kas bija tuvumā, nāca mani apsveikt. Pēc brīža arī Platinī mani apsveica. Izmantojot iespēju un zinot, ka grieķis ir Platinī labā roka, izrunājāmies arī par tiesnešiem, jeb par Grieķijas un Šveices spēli. Atgādināju notikumus ar Latvijas izlasi, piebilstot, ka būtu labi, ja spēlēs ar Latviju nebūtu līdzīgu gadījumu. Protams, saruna beidzās ne ar ko, bet, atgriežoties mājās, palūdzu Starkovam noskatīties šo spēli un pateikt savu viedokli. Vai tiešām grieķiem bija iemesls raudāt? Pēc dienas Starkovs zvanīja un teica, ka viņiem tik tiešām bijis iemesls raudāt, turklāt pamatīgi raudāt.
Rīgā spēlē pret Šveici tiesnesis atsevišķās epizodēs diemžēl pieņēma lēmumus, kas bija par labu šveiciešiem.
– Rīgā viss notika puslīdz civilizēti, un tā tam arī vajadzēja būt. Šodien vairs tā nenotiek, kad atklāti kāda komanda tiek "vilkta aiz ausīm". Tagad ir grūti pateikt, kas būtu, ja tieši šajā mačā izšķirtos – braukt vai nebraukt uz pasaules čempionātu... Tiesneši tiesā, atbilstoši savai kvalifikācijai, ir kļūdas, un ir arī cits aspekts. Neko jaunu nepateikšu, ka futbols tajā līmenī ir bizness. Neviens nevienu apzināti "nenoraks", taču jebkurā brīdī jābūt gataviem un jāsaprot, ka tiem, kuri nevar dot savu artavu šajā biznesā, būs ļoti grūti iespraukties dižo vidū. Tur augšā apgrozās ļoti lielas naudas summas. Man pat ir grūti iedomāties, kas notiks pasaules futbolā, ja vienā pasaules čempionātā pēkšņi iekļūs Latvija, Lietuva un Igaunija, bet mājās paliks Vācija, Anglija un Itālija. Arī Šveice, – tā ir milzīga nauda. Spilgts piemērs no Latvijas un Šveices spēles. Uz Rīgu atbrauca nepilni divi tūkstoši šveiciešu, un, pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem, katrs no viņiem Rīgā atstāja 300 eiro. Viesnīcas, restorāni, krogi, veikali... Paši varat sarēķināt, cik divu dienu laikā šie divi tūkstoši līdzjutēju atstāja Rīgā naudu! Divu dienu laikā un tikai uz vienu pasākumu, vienu spēli. Summas ir iespaidīgas. Mums jāatceras, ka pasaules čempionātu rīkotāji ir ieinteresēti, lai finālturnīrā iekļūtu lielo un bagāto valstu komandas. Šajā sakarā vienmēr iedomājos, kā es rīkotos līdzīgā situācijā, ja es vadītu pasaules vai Eiropas futbola organizācijas. Eiropā ir nedaudz vairāk nekā 50 valstu, pasaulē – vairāk par 200. Eiropā naudu dod tikai septiņas, pārējās vienīgi tērē. Pasaulē tikai tērē.
Latvijas izlasei ir visas iespējas, likt grieķiem vēlreiz raudāt.
– Kad braucām uz Izraēlu, reti kurš ticēja, ka varam paņemt trīs punktus. Pirms spēles lasīju avīzes un biju dusmīgs uz spēlētājiem par pašpārliecinātību, ka citādāk nemaz nevarot būt, kā tikai uzvara. Vienmēr esmu uzskatījis, ka labāk ir runāt pēc tam, kad esi paņēmis šos punktus. Vajag runāt arī pirms spēles, taču diplomātiskāk. Aizbraucot ar domu pēc trīs punktiem un pēc tam pamatīgi zaudējot, varu iedomāties, kāda būtu tautas reakcija. Futbolisti acīmredzot bija pārliecināti, ka tukšām rokām mājās neatgriezīsies. Par Grieķiju. Izraēlā izšķīrās "būt vai nebūt", un tas pats būs arī Grieķijā. Nav nekādas lielas atšķirības. Ja varēja Izraēlā, kāpēc nevarētu Grieķijā? Vai es ticu uzvarai? Gribu ticēt, bet neticu. Ja tas notiks, būs noticis vēl viens liels brīnums, kuru nespēšu izskaidrot. Tieši tāpat kā nespēju izskaidrot uzvaru pār Izraēlu un labo spēli pret Šveici. Paskatieties klubus, kuros spēlē mūsu izlases futbolisti! Prieks ir par to, ka federācija laikam dara pareizi, jo pretējā gadījumā, neprotot spēlēt futbolu, nevar veiksmīgi spēlēt ar šīm divām izlasēm. Un varam secināt, ka mūsu pašmāju futbola līmenis nemaz tik zems nav.
Ar Starkovu esi kopā jau daudzus gadus. Vai esi sapratis, ar kādām metodēm viņam izdodas no spēlētājiem izspiest to, kas no viņiem ir izspiests?
– Vakar kādā izdevumā lasīju interviju ar citas federācijas darboni. Ko es ar to vēlējos pateikt? To, ka, visticamāk, viss sākas ar konkrētā sporta veida galvu jeb federāciju. Mēs vienmēr esam strikti deklarējuši, ka par rezultātu atbild komandas galvenais treneris, un līdz ar to arī no federācijas puses ir attiecīgas prasības. Mēs Starkovam esam pateikuši, ko vēlamies sagaidīt no izlases, – katrā spēlē jācīnās par uzvaru, katrā spēlē jācīnās par katru laukuma kvadrātcentimetru, par Latvijas valsts godu, par mūsu karogu, lai mums nebūtu kauns skatīties acīs cilvēkiem, kuri samaksājuši naudu par biļetēm, un pārējiem līdzjutējiem. Futbola federācija Starkovam un izlasei neprasa ne pirmo, ne otro un ne trešo vietu, jo mēs ļoti labi saprotam, ka Grieķijas, Šveices un Izraēlas izlase potenciāli ir spēcīgāka par mums. Tāpēc, kamēr esmu federācijas prezidents, netiks pieļauta diskusija par to, ir vai nav konkrēts spēlētājs cienīgs cīnīties izlasē, ir vai nav viņš jāatskaita. Man ir ļoti grūti iztēloties, ka futbolā notiktu līdzīgas lietas, kādas notika basketbolā. Es nevaru iedomāties, ka futbolists, kurš tērē, lai arī nelielu, bet tomēr valsts naudu, FIFA un UEFA naudu, beigu beigās arī manu naudu, atļautos tādas vaļības. Es nevaru iedomāties, kā var piedzerties, "tusēt", demolēt viesnīcu, un tad vēl notiek diskusija, ir vai nav šāds spēlētājs atlaižams. Pat, ja kaut kas tāds notiktu, jau nākamajā dienā Starkovs šādu sportistu izmestu no izlases. Pirms Eiropas čempionāta vienam no basketbola funkcionāriem teicu, ka neredzu jēgu braukt uz Poliju, jo tur tāpat nekā nebūs. Nemaz nevarēja būt. Visa valsts zina, katrā avīzē, katrā žurnālā raksta par kārtējiem basketbolistu "tusiņiem", un nekas nenotiek. Es nevaru iedomāties situāciju, ka Starkovs valstsvienībā paņemtu kādu spēlētāju, kurš regulāri "tusē". Pat ja tā būtu vislielākā zvaigzne. Mums bija viens spēlētājs, kurš, nopelnot lielu naudu, pateica Starkovam, ka pirkšot mašīnu. Trenera nostāja bija konkrēta: ja pirksi mašīnu, izlasē nespēlēsi. Kāpēc Starkovam izdodas noskaņot futbolistus? Viņš man to nav stāstījis, un arī neviens futbolists – ne, taču es zinu, ka rīkotos līdzīgi. Pieņemsim, ka man ir divdesmit spēlētāju. No sākuma visus pa vienam izsauktu pie sevis uz pārrunām. Sarunu laikā tiktu skaidrībā, nevis uzklausītu, grib viņš vai negrib spēlēt izlasē. Kurš teiks, ka negrib spēlēt? Protams, visi teiks, ka grib. Sarunu laikā Starkovs noskaidro, vai futbolists tiešām grib spēlēt izlasē. Nevis atbild ar "jā", jo šādā situācijā tā ir jāatbild, bet gan noskaidrot, vai tiešām grib spēlēt. Un tā ir ļoti liela atšķirība. Nākamais. Vai spēlētājs ir gatavs pakļauties visām trenera prasībām? Bez ierunām, un prasību ir ļoti daudz. Eiropas čempionātā viens futbolists neiekļuva sastāvā, un Starkovs viņam pārjautāja: vai atceries mūsu sarunu? Nekādu smīnu, nekādas mīmikas, kas varētu negatīvi ietekmēt komandas mikroklimatu. Trešais. Vai tu esi gatavs izpildīt darba apjomu, kāds tiks prasīts? Par to mēs esam runājuši, un viņš uzskata, ka daudzi spēlētāji nav gatavi cīnīties visas deviņdesmit minūtes. Tev jābūt gatavam grauzt zāli visas deviņdesmit minūtes neatkarīgi no rezultāta. Arī, ja tas ir 0:3. Tās ir trīs lietas, kuras, saliekot kopā, Starkovs tiek skaidrībā ar visiem spēlētājiem. Zinu vienu futbolistu, kurš ļoti noderētu izlasei, taču Starkovs viņam pateica paldies un viņa izlasē nav, jo nebija gatavs izpildīt trenera prasības. Un nekādu diskusiju. Kas notiek basketbolā? Biedriņš. Pēc loģikas, viņam jābūt paraugam visiem pārējiem, bet kā ir īstenībā? Eiropas čempionātā brīnumi nenotiek. Brīnumi var notikt vienīgi tad, ja "tusēs" spāņi, serbi, krievi un visi pārējie. Man visvairāk žēl Kemzuras, jo esmu dzirdējis par viņu ļoti labas atsauksmes.
Savulaik neticēji, ka izlase spēlēs Eiropas čempionātā, un tagad netici, ka spēlēs pasaules čempionātā. Tu arī neticēji, ka kāds no klubiem iekļūs kādā Eiropas klubu kausa izcīņas pamatturnīrā. Arī tas ir noticis – "Ventspils" spēlē Eiropas līgas grupu turnīrā.
– Runājot par "Ventspili", nepiekritīšu, ka tas ir brīnums. Tā ir likumsakarība, jo jebkurā sporta veidā, īpaši futbolā, veiksme ir liels sabiedrotais. Futbolā ir vienpadsmit spēlētāji, fiziski spēcīgi veči, labs treneris, apstākļu sakritība, un, lūk, rezultāts. Par lielu brīnumu nevar nosaukt uzvaras pār Luksemburgas komandu, jo mēs nevaram pateikt, ka nebijām šā pāra favorīti. Bijām. Pēc tam "Ventspils" tika pāri BATE. Piekritīsiet, ka BATE nav ne Anglijas, ne Vācijas un ne Spānijas, pat ne Rumānijas vai Turcijas klubs. Jā, BATE ir laba komanda, taču ventspilniekiem pret šo vienību nevarēja būt kaut kādi aizspriedumi. Savulaik tā jau bija uzvarēta, arī "Skonto" pieveicis baltkrievus. BATE mums ir kā pozitīvais piemērs, ka arī mazas komandas var izsisties līdz Čempionu līgai. Tieši tāpēc, manuprāt, iekļūšana grupas turnīrā bija likumsakarīga. Grigorčuks tik tiešām ir labs treneris, kurš tendēts uz rezultātu, nevis uztraucas par to, – patiks kādam izvēlētais spēles stils vai nepatiks. Spēlētāji bija sasnieguši optimālo vecumu, jauno komandā nebija. Un nevar aizmirst jauno izspēles kārtību. "Ventspilij" un vēl vairākām līdzīgām komandām iekļūstot pamatturnīrā, izvēlētā izspēles sistēma ir pilnībā attaisnota, jo tieši tāds arī bija pārmaiņu mērķis. Secinājums ir tikai viens, – viss notika likumsakarīgi. Turklāt Ventspilī ir teicami sakārtota infrastruktūra, ventspilnieki ir pirmie Latvijā, kas izveidojuši labu internātu, ir laba selekcija un darba apstākļi.
Tavuprāt, vai bija prātīgi atlaist Grigorčuku, sezonas vidū uzsākot pavisam jaunu un citu dzīvi ar svešu treneri?
– Nevēlos jaukties Ventspils lietās, bet mans viedoklis ir tāds, ka Bespalovs ir nonācis pie tāda paša secinājuma, pie kāda nonācu es pirms pāris gadiem. Man zaudējumos bija mīnus 15 miljoni. Kaut kur lasīju, ka arī "Ventspils" ir mīnusos aptuveni sešus vai septiņus miljonus. Kas notiek šobrīd? Es spēlēju tikai ar jaunajiem, tērēju daudz mazāk nekā Bespalovs, bet paskatīsimies Latvijas čempionāta tabulā. Viņš naudu tērē daudz vairāk, taču izcīnījis tikai dažus punktus vairāk nekā "Skonto". Toties budžets ir trīs, četras vai pat piecas reizes lielāks nekā "Skonto". Pieļauju, Ventspilī ir sapratuši, ka negrib nonākt līdz mīnus piecpadsmit miljoniem, un pārorientēs sastāvu uz jaunajiem, cerot, ka izdosies pārdot kādu spēlētāju. "Ventspils" nopelnīja pāris miljonu par iekļūšanu grupu turnīrā. Nu un? Joprojām ir lieli mīnusi. Var jau cerēt, ka katru gadu viņi iekļūs grupu turnīrā, taču tas ir nereāli.
Tev nav kārdinoši spēlēt šajā turnīrā?
– Protams, ka ir, bet es neesmu Abramovičs. Ja man būtu piecpadsmit miljardi, es daudz nedomātu un bez liekām runām vienu miljardu atdotu futbolam. Taču man nav šo miljardu un nav pat piecpadsmit brīvu miljonu, kurus ielikt futbolā un zaudēt. Domāju, ka Ventspilī ir līdzīga situācija, lai arī finansiālā situācija ir labāka nekā mums. Tādas ir manas domas, un te ir atbilde, kāpēc atbrīvoja Grigorčuku. Viņam ir augsti mērķi, kas prasa lielus ieguldījumus, kurus nevar atļauties.
Grigorčuks "Skonto" derētu kā treneris, bet neder ar šādām ambīcijām?
– Ja ir ambīcijas pirkt un pirkt jaunus spēlētājus, tad neder. Ar Ešvortu iesākumā bija līdzīga cīņa. Viņš nespēja pieņemt, ka ir jāaudzina jaunie futbolisti un vienlaikus jāļauj viņiem spēlēt. Nevar būt tā, ka ir paņemti vienpadsmit pieredzējušie, kuri vienīgie spēlē, bet jaunie sēž malā. Ja es būtu treneris, droši vien domātu līdzīgi, jo nez vai spētu tikai trenēt un trenēt, nemaz nedomājot par uzvarām un pirmo vietu.
"Ventspils" šodien ir izvēlējusies to pašu ceļu, kuru "Skonto", – jauno spēlētāju gatavošanu. Kā tavai komandai veicies ar jauno talantu sagatavošanu?
– To mēs redzēsim pēc diviem, trīs vai četriem gadiem. Mums ir daudz jauno spēlētāju, kuri pie mums atnāca, būdami astoņpadsmit gadu veci. Divu gadu laikā viņi noteikti nekļūs par konkurētspējīgiem, tāpēc arī pieminēju šos četrus gadus. Lai ātrāk kļūtu konkurētspējīgs, viņam ir jābūt zvaigznei, kā Mesi. Lai jaunais futbolists tiktu pieprasīt, viņam pie mums vai ārzemēs jābriest vismaz piecus vai sešus gadus. No mūsējiem ārzemēs ir divi – Kožans un Lukjanovs, un viņi būs kritērijs. Negribu apgalvot, ka abi ir labāki par mājās palikušajiem, taču bija iespēja abus iekārtot ārzemēs, un to izmantojām. Redzēsim, vai pēc diviem vai trīs gadiem kāds no viņiem būs konkurētspējīgs. Es vairāk ceru uz Lukjanovu, bet – lai Kožans man piedod –, man šķiet, ka personiskās ambīcijas ir daudz augstākas par meistarību. Jācer, ka viņam pietiks rakstura, un Kožans sapratīs, lai sasniegtu meistarību, par kuru viņš sapņo, ir ļoti daudz jāstrādā. Šeit viņš domāja, ka ir daudz labāks par citiem, lai arī treneriem bija cits viedoklis.
Diemžēl atkal parādās informācija par totalizatoru un sarunātajām spēlēm tieši Latvijas čempionātā. Kas notiek, kad tas vienreiz beigsies?
– Atbildēšu pavisam vienkārši. Mēs tiešām jūtam, ka ir šādas spēles un šī sērga mūsu futbolā un arī citos sporta veidos nav izskausta. Pavisam nesen esam saņēmuši informāciju par konkrētu spēli, konkrētu klubu, konkrētiem cilvēkiem, kuri bijuši iesaistīti šajā negodīgajā spēlē. Mums ir UEFA atļauja tikties ar šo komandu, es un Jānis Mežeckis esam tikušies ar šīs vienības treneri un visiem spēlētājiem. Pateicām visu, ko uzskatījām par vajadzīgu un ko varējām teikt. Mani pēdējie vārdi bija: neviens vairs netiks brīdināts, vairāk nevāksim nekādu informāciju, bet komanda tiks noņemta no čempionāta, spēlētājus diskvalificēsim uz mūžu. Man nav ne mazāko šaubu, ka ir cilvēki, kas turpina iesākto. Vēlreiz varu atkārtot, ka rezultātu var ietekmēt spēlētāji un tiesneši un arī totalizatorā to var ietekmēt spēlētāji un tiesneši. Uz kurām likmēm pārsvarā tiek likta nauda? Uz pareizu rezultātu, būs vai nebūs dzeltenās vai sarkanās kartītes, būs vai nebūs 11m soda sitiens, kurā minūtē vai sekundē būs pirmais auta iemetiens utt. Padomāsim loģiski. Kurš šodien tiesnesim var aizliegt parādīt vai neparādīt dzelteno kartīti? Es zinu dažus cilvēkus, kuriem ir nosliece uz šādām nelikumībām. Esmu ticies ar vienas komandas prezidentu, ar vairākiem tiesnešiem, un visi ir brīdināti – ja tā turpināsies, lai neviens nebrīnās, ka vienā jaukā dienā tiek uzlikti roku dzelži. Lai manus vārdus katrs iztulko, kā vēlas. Pagaidām esam vienojušies, ka publiski nekas netiks izpausts, bet pēc nākamās reizes to uzzinās visi.
Kā jaunatnes futbolu ietekmējuši lēmumi par finansējuma samazināšanu sporta skolām un treneriem?
– Negatīvi, es pat teiktu, – traģiski. Būtībā es īsti neesmu iedziļinājies, jo valsts izlases pamats ir atkarīgs no darbiem reģionālajos centros Ventspilī, Liepājā, Daugavpilī, "Skonto" centrā, Rīgas Futbola skolā, Tukumā... Cik es saprotu, šie centri no valsts nekad neko prātīgu nav saņēmuši, un principā no valsts finansējuma esam maz atkarīgi. Es domāju, ka krīzes dēļ puikas futbolu mazāk nespēlēs. Būsim atklāti. Lielākā daļa treneru negatavo augstas meistarības spēlētājus, bet gan dara visu iespējamo, lai puikām būtu aktīvs dzīves veids. Tas ir ļoti pareizi un vajadzīgi. Par naudas atņemšanu jaunatnes sportam ir jādomā valstij, lai pēc gadiem nebūtu jāpalielina izdevumi policijai, tiesām, cietumiem, medicīnas iestādēm narkomānu ārstēšanai. Man ir žēl, ka valsts kārtējo reizi apliecinājusi, ka ir svarīgi, kas notiek šodien, nevis – kas notiks pēc vairākiem gadiem. Es pat pieļauju domu, ka šī krīze futbolam nāks pat par labu, jo palieku pie pārliecības, ka lielākā daļa talantu izaug no vides, kurai nekā nav, nevis no tiem, kuriem ir. Skan nežēlīgi, bet tā tas ir. Šajā situācijā ļoti svarīga loma būs federācijām un tāpēc uzsvēršu, ka mūsu atbalsta centri strādāja un turpinās strādāt, būs vēl vairāki centri – klāt nāks Staicele, ceru, ka arī Jelgavā tiks pabeigts Olimpiskais centrs.
Uzcels Olimpisko centru, un valdība atkal bļaus, ka kaut kas ir nozagts.
– Kādreiz tiešām bļāva, bet pēdējā laikā ir pieklususi. Domāju, ka tagadējā valdība beidzot ir sapratusi savas kļūdas un saprot, ka šādi centri ir vajadzīgi. Jebkurš var aiziet uz ikvienu Olimpisko centru un saprast, ka tie ir nepieciešami. Taču, manuprāt, šos centrus būvējam pārāk dārgi. Tagad mums ir iespēja uzcelt lētāk un vairāk nekā agrāk, turklāt tikpat labā kvalitātē. Esmu pat dzirdējis, ka valdība ir gatava darīt visu, lai pabeigtu centrus Daugavpilī un Jelgavā. Runājot par Futbola federāciju, neesam metuši plinti krūmos attiecībā uz "Daugavas" stadionu, kur esam izstrādājuši pavisam jaunu koncepciju, kas apmierina daudzus sporta veidus, arī vieglatlētiku, basketbolu, volejbolu un mākslas vingrošanu. Šī koncepcija piespiež Futbola federāciju būvēt vēl vienu pavisam atsevišķu futbola stadionu, un jau tuvākajā laikā ir paredzēta tikšanās ar Rīgas domes pārstāvjiem par šī jautājuma risināšanu.
Kāds ir šis jaunais projekts?
– Tas ir pavisam atsevišķs projekts ar stadionu atsevišķā vietā un plašu infrastruktūru, kurā būtu vēl seši stadioni. Es uzskatu, ja Rīgas "Dinamo" grib iet uz priekšu, grib būt patstāvīgs, viņiem vajadzīga sava arēna. Ja "Dinamo" nevarēs nopirkt "Arēnu Rīga" par samērīgu cenu, labāk par samērīgu cenu uzbūvēt jaunu halli vienīgi savām vajadzībām. Vēl ir daudz ideju, kuras gribētos realizēt, un piemēri tālu nav jāmeklē. Nesen biju Somijā un redzēju patiesu brīnumu: lielāka halle nekā "Skonto", divos stāvos, otrajā stāvā futbola laukums, pirmajā – basketbola laukumi, un tas viss maksā tikai 2,5 miljonus. Kāpēc somi var, bet mēs nevaram? Mani cilvēki bijuši arī Lietuvā, lai iepazītos ar viņu praksi, kur daudz objektu uzbūvēts ar Eiropas naudas atbalstu. Esam dzirdējuši Ušakova un Šlesera vīzijas par to, ka Rīgā visu laiku kaut kam vajadzētu notikt, bet, lai kaut kas notiktu, ir vajadzīgas vietas, kur notikt. Mums jāsakārto visi nepieciešamie dokumenti, jāizstaigā attiecīgās valsts iestādes, jādabū maksimālais atbalsts, lai tiktu pie Eiropas līdzfinansējuma, un tad piesaistīt Rīgu ar savu infrastruktūru. Latvijas valsts nemaz nav tik nabaga, lai šādiem cēliem mērķiem neatrastu finanses. Šo projektu īstenošana nākotnē valstī neapšaubāmi samazinās dzērāju, narkomānu, huligānu, cietumā sēdošo skaitu. Pirms pāris dienām biju Baltkrievijā, un man acis palika lielas. Minskā neredzēju nevienu alkoholiķi, neviens neubagoja, naktī jutos pilnīgi droši, neredzēju nevienu nolupušu māju, nevienu sarūsējušu tilta margu. Biju izbrīnīts par sievietēm, kuras izskatījās, tikko kā no sporta zāles nākušas, es redzēju modernāko hokeja halli, modernāko velotreku, ātrslidošanas halli, augstskolu studentu pilsētiņas, kur katrai ir savs stadions. Es redzēju armijas sporta bāzi, policijas sporta bāzi, neskaitāmus sporta objektus, 18 futbola laukumus pilsētas centrālajā ielā. Ja kāds netic, aizbrauciet paskatīties. Es šobrīd nerunāju par demokrātiju, diktatūru vai citu politisko iekārtu, bet gan par sakārtotu valsti. Kas ir mums? Kā mēs varam runāt par kaut kādu Rīgas seju, ja mums visi tilti ir sarūsējuši. Lai Šlesers izlasa šo. Morāle ir pavisam vienkārša – ja mēs gribam veselus bērnus, mums ir jāceļ sporta bāzes. Vispirms bērnu un pēc tam biznesa dēļ. Mums padomā jau nākamajā gadā Rīgā sarīkot bērnu un jauniešu futbola turnīru 4000 dalībniekiem, no kuriem 3000 tūkstoši būs ārzemnieki.
Doma laba, bet mums taču nav tik daudz stadionu, lai sarīkotu tik lielu turnīru?
– Pagaidām niansēs par to nestāstīšu, taču darbs pie šī projekta notiek, un mēs savu pateiksim. Šleseram ir taisnība, ka ārzemnieki tik tiešām ļoti grib braukt uz Rīgu, bet mums ir jārada iespējas, ko viņiem šeit darīt. Mums nav savas Ermitāžas, mums nav Luvras. Kāpēc mēs nevaram sevi pieteikt kā valsti, uz kurieni var atbraukt padziedāt, padejot, uzspēlēt futbolu, un tad par mums radīsies pavisam cits priekšstats.
Vai Rīgas domes jaunais sastāvs sportam ir draudzīgs?
– Es ceru, ka būs draudzīgs. Gan mērs, gan vicemērs. Esmu ar viņiem runājis, un viņi teica: nes savu projektu, un, ja būs derīgs, būs domes līdzfinansējums. Tie ir viņu vārdi. Mūsu projekts ir pilnībā savest kārtībā Universitātes stadionu. Proti, pārbraukt pāri ar greideri, uzlikt divus jaunus un pavisam vienkāršus futbola laukumus. No mūsu puses viss ir sakārtots, un tagad jāgaida domes lēmums. Stadiona teritorijā plānots vieglatlētikas skrejceļš, lai tuvējo skolu bērniem būtu, kur sportot. Paredzēts atstāt vietu domei, kur kopā ar universitāti uzbūvēt halli, kā paredz savstarpējs līgums. Vispirms plānota pavisam neliela tribīne un, kad būs vairāk naudas, to palielināt. Ko mēs gribam no pilsētas? Par saprātīgu cenu iznomāt zemi, no domes puses pievilkt nepieciešamās komunikācijas un saprast, ka par katru pakalpojumu ir jāmaksā nauda. Mēs noteikti nevarēsim visus laist par brīvu sportot, tāpēc arī nepieciešama vismaz minimāla samaksa. Par pašizmaksu. Ir arī otrs variants, kā rīkojās iepriekšējie domes sastāvi. Visu nolaist līdz kliņķim, pašiem neko nedarot un citiem neļaujot darīt. Šlesers man pateica, ka tie laiki ir beigušies, un, ja kāds klerks bremzēs šādus projektus, viņš tiks atlaists. Turēsim pie vārda.
Savulaik skarbi izteicies par Liekniņu un Šnepu, kuri būtībā bija pirmie sporta cilvēki valstī, un tieši viņi bremzējot sporta attīstību. Tagad viņu nav, un būtu loģiski, ka tavu projektu realizācijai ir iedegta zaļā gaisma.
– Jau kādā no iepriekšējām intervijām jums teicu, ka, atlaižot šos funkcionārus, neviens nemaz nejutīs, ka nav vairs tāda Liekniņa un nav vairs tāda Šnepa. Vai tad tā nav? Jūs jūtat, ka šie darboņi vairs nav pie teikšanas? Es viņus nejutu tad, kad abi bija amatos, un nejūtu tagad, kad viņu šajos amatos vairs nav. Un būšu priecīgs, ka līdzīgi cilvēki vairs netiks pie varas. Nevēlos nevienu pārliecināt, cik labs ir Ušakovs un cik labs ir Šlesers, jo abus zinu ļoti maz, bet viņu teiktie vārdi liecina, ka ir gatavi kaut ko darīt. Paskatīsimies. Mūsu Universitātes stadiona projekts būs pirmais pārbaudījums. Ir vēl citi projekti, kuriem gaidām domes palīdzību. Ja no pilsētas saņemsim pretimnākšanu, domāju, jau līdz pavasarim uzsāksim darbus, un gada laikā teritorija būs sakārtota. Ja viss iet gludi, 2011. gada vasarā Universitātes stadionā būs pilns ar puikām. Vēl ir cits variants, – lai šo teritoriju sakārto kāds cits. Mēs atradīsim citas iespējas, kur ieguldīt šim projektam paredzēto naudu. Taču es ļoti šaubos, vai ir kāds šis cits, jo šodien reti kurš ir gatavs celt pat mājas, kur nu vēl ieguldīt naudu sportā.
Kas notiek vai notiks ar "Skonto" stadionu? Jau vairākus gadus tu saki, ka tas tiks nojaukts vai pārcelts uz pavisam citu vietu.
– Vēlreiz varu atkārtot, ka "Skonto" stadions katru gadu strādā ar mīnusiem, un es neesmu gatavs turpināt ieguldīt naudu nerentablā sporta būvē. Rīgas pilsēta devusi nepārprotamu mājienu, ka pilsētas centrā šādām celtnēm jeb šiem ērmiem – stadionam un hallei, nav īsti vietas. Piekrītu, ka pilsētas centrā divas absolūti nepievilcīgas celtnes neiekļaujas kopējā pilsētas vidē. Pārbūvēt par pievilcīgām nav nekādu variantu. Tik daudz naudas nav ne man, ne valstij un ne pilsētai. Šobrīd kopā ar Futbola federāciju esam tuvu risinājumam uzbūvēt pavisam jaunu stadionu sešiem līdz septiņiem tūkstošiem skatītāju futbola vajadzībām. Mēs gribam stadionu, kuram ir vēl seši, septiņi treniņu laukumi, kur rīkot starptautiskus turnīrus bērniem. Projektu ir tik daudz... Lai tik visu varētu īstenot. Reizēm liekas, ka esmu pārāk daudz sasapņojies, bet, prātīgi padomājot, ja nav vīzijas, ja nezini, ko gribi un kā gribi, vai vispār ir jēga strādāt? Es ticu, ka nekas nereāls nav, ja vien sportā neatgriezīsies Liekniņš un Šneps.