Hokejists Zīle: Tu dzirdi, ka pa kreisi un pa labi visi dzied Latvijas himnu…

Krišjānis Kļaviņš schedule10.mai

Latvijas hokeja izlase sestdien plkst.17.20 ar maču pret Poliju sāks dalību 2024.gada pasaules čempionātā un laukumā svarīgu lomu spēlēs arī 26 gadus vecais aizsargs Kristaps Zīle.

Pēc intensīvas sezonas Čehijas čempionātā viņš uzreiz pievienojās Latvijas izlasei un ir gatavs darīt visu iespējamo, lai “Dievs, svētī Latviju” Ostravas un Prāgas ledus arēnās skanētu ne reizi vien.

Latvijas hokeja izlase Čehijā ieradās ceturtdienas rītā un mūsu komandas rīcībā bijušas divas vērtīgas dienas, lai pierastu pie čempionāta atmosfēras, arēnas ledus kvalitātes un čehu ēdiena. Kristapam Zīlem gan pie ēdiena un čehu valodas nav jāpierod - kopš pērnā rudens viņš cīnās šīs valsts čempionātā “Litvinov” vienības rindās.

Ekspresintervijā pirms pasaules čempionāta Zīle stāsta par aizrautību pierādīt sevi pasaules arēnā vēlreiz un atceras pirmo čempionātu, kam sekoja būdams astoņus gadus vecs zēns:

Ekspektācijas no apkārtējiem un arī no mums ir ļoti lielas, jo mēs vēlamies turpināt iesākto un virzīties tikai uz augstākajiem mērķiem. Jāturpina gatavoties. Viss treniņu process notiek, pamazām ejam uz priekšu.

Viena no pērnā bronzas pavasara panākumu atslēgām bija fakts, ka bijāt lieliskā fiziskajā kondīcijā visu turnīru, varējāt divas dienas pēc kārtas aizvadīt labas spēles. Kā komanda jūtas šobrīd?

Noteikti, gatavošanās posms nav bijis no tiem vieglākajiem. Vēl ir lietas, ko vajag izdarīt. Galvenais, lai uz pirmo maču ar Poliju kājas strādā, galva, lai mentāli un fiziski esam savā labākajā formā.

Kuros komponentos izlases sniegumā šobrīd ir jāpieliek visvairāk?

Ir daudz video skatīts, analizēta taktiskā spēle. Noteikti vairākums, spēle nevienādos sastāvos ir tas, kur ir jāpieliek. Pārbaudes spēlēs pret Šveici tas bija, kas visvairāk iedragāja. Spēlējot pieci pret pieci, piemēram, pret to pašu Šveicu uzskatu, ka izskatījāmies diez gan sakarīgi, bet ripa jādabū pretinieku vārtos. Jālien vairāk uz vārtu priekšu, jālien “ar gaļu” iekšā. Tad iekritīs kāds “gols” netīrais, pēc tam arī tie skaistie vārti atnāks.

Pēc pagājušā gada bronzas medaļas izlase ieguva lielu pārliecību par saviem spēkiem, vai ir izdevies to pārnest uz gatavošanos šim čempionātam?

Grūti teikt, tas katram ir individuāli, kas katram galvā notiek. No cilvēku psiholoģijas raugoties, negribu tā teikt par mūsu džekiem, domāju, ka tā nav, bet, pēc liela panākuma kāds var kļūt iedomīgāks, augstprātīgāks. Uzskatu, ka mums ir viss kārtībā. Mēs gribam parādīt savu labāko sniegumu, iepriecināt mūsu hokeja fanus, iet laukumā, atdot visus 110 procentus un tad jau redzēs, kāds rezultāts uz tablo būs. Darīsim visu, lai tas būtu pēc iespējas labāks.

Vai jūtiet sabiedrības spiedienu, kas sagaida vēl vienu izcilu pasaules hokeja čempionātu?

Jā, ir un nē, nav. Es personīgi neizjūtu kādu nenormālāko spiedienu. Protams, vairāk pašam sev gribas vēlreiz pierādīt, domāju komandai arī, ka nebija kaut kāda apstākļu sakritība vai nejaušība, ka mēs to varam un esam spējīgi izdarīt to vēlreiz.

Pasaules čempionātu Latvija iesāks ar mačiem pret Poliju, Franciju un Kazahstānu. Tie ir pretinieki, kas jāciena, bet jāuzvar, ja gribam iekļūt ceturtdaļfinālā. Vai tas uzliek spiedienu no pirmās cīņas?

Pirmkārt, svarīgi iesākt čempionātu veiksmīgi. Kā tu teici, pirmajās trīs spēlēs jācīnās par deviņiem punktiem. Tur nav citu variantu. Mēs nebraucam uz Čehiju, lai zaudētu pretiniekiem, kas ir obligāti jāuzvar. Lai tiktu ceturtdaļfinālā, tās spēles ir noteikti jāuzvar. Tad ir jāķeras iekšā kādā no top komandām, domāju, ka esam tam gatavi. Varam kļūt tikai labāki.

Kad tu augi, kurš bija pirmais čempionāts, kam sekoji līdzi puikas gados?

Nebūs viens konkrēts čempionāts, ko izcelt. Pie televizora visas spēles skatījāmies, fanojām. Laikam tāds pirmais, kam tika sekots līdzi bija pirmais čempionāts Rīgā 2006.gadā. Toreiz man bija 8 vai 9 gadi.

Tobrīd tu jau spēlēji hokeju?

Jā, pirmais otrais gads. Es tikko sāku. Tad bija tāds pirmais mirklis, kad pats to dari, gribas skatīties. Rīgas čempionāts bija pirmais, ko sāku vērot.

Tu redzēji sarkanbaltsarkanās formas, līdzjutēju pūļus, noteikti kā puika sapņoji pats būt uz ledus. Kāda sajūta ir, kad tu tur nonāc? Mēs no malas diez vai vairam to īsti novērtēt, kad pēc uzvaras skan valsts himna.

Tas ir kā smaga darba atalgojums, kad visi džeki apķer viens otru, apķerās vienā virknē. Tu dzirdi, ka pa kreisi un pa labi visi dzied Latvijas himnu. Vienmēr, kad tas notiek, ir tā skudriņu sajūta. Pat tagad runājot, skudriņas nedaudz izmetās. Jā, tas noteikti ir iemesls, kāpēc mēs spēlējam hokeju, lai gūtu tās pozitīvās emocijas un justos atalgoti kaut kādā mērā par to.