Oktobris Latvijas bobsleja izlases pirmajam pilotam Jānim Miņinam ir ļoti saspringts laiks.
Ne tikai cītīgi jāgatavojas sezonai un jāsakārto privātās lietas pirms ilgās prombūtnes no mājām, bet arī jātiek līdz galīgam kopsaucējam darbā ar sponsoriem. Kā teic Miņka, bobslejs nav no tiem sporta veidiem, kur pēc treniņa sviedru noslaucīšanai tev pasniegs dvielīti, un arī algot menedžeri viņš nevar atļauties. Jānis savu komandu vada ne tikai trasē, bet arī pārrunās ar potenciālajiem sponsoriem. Bet sākam ar atskatu uz pērnās sezonas pasaules čempionātu
Vai pēc pasaules čempionāta Altenbergā veici dziļāku analīzi, kāpēc galvenajā startā neizdevās atkārtot sezonas gaitā sasniegtos rezultātus un četriniekos palikāt tikai septītie?
– Par neveiksmēm nekad nav patīkami runāt, tomēr no tām ir jāmācās. Pēc tam, kad viss bija beidzies, sāku analizēt, kāpēc notika tā un ne citādi. Ļoti ceru, ka līdz jaunās sezonas otrajam posmam, kas notiks Altenbergā, es to kļūdu izlabošu un ar četrinieku nobraukšu labāk nekā pasaules čempionātā. Pasaules čempionāta laikā nespēju izbraukt divas virāžas. Treniņbraucienu bija par maz, lai varētu šīs kļūdas izlabot. Pasaules čempionātā to ir vairāk nekā pirms posmiem – uzreiz seši ar četrinieku. Taču nevienā no treniņiem es to virāžu neizbraucu tā, kā vajadzētu. Bija viens, divi puslīdz normāli braucieni, bet tā arī nepaspēju saprast, kā tur ir jāgriež.
Bet divniekos taču viss bija kārtībā!
– Jā, pēc divniekiem jau biju sapriecājies, jo man tur gāja kā pa sviestu. Padomāju, ka četriniekos būs tāpat, bet tā tas dzīvē diemžēl nenotiek. Ar četrinieku stūrēšana ir nedaudz citādāka un tieši tajā virāžā, kas man visvairāk nepatīk, es nevarēju pārvarēt psiholoģisko barjeru. Emocijas bija tik tālu uzkurinātas, ka tā bija viena no pirmajām reizēm, kad no morālā viedokļa sadegu. Vairāk šajā gadījumā "nostrādāja" tieši psiholoģija. Bija ar to jātiek galā, bet netiku... Laikam pirmoreiz savā sportista karjerā tā kārtīgi salūzu. No vienas puses, pagājušogad gribēju sataupīt džekus, tā, lai šie neaizbrauc mājās sadauzīti un "sašķaidīti". Tagad visu esmu izanalizējis; uz Altenbergu brauksim vēl pirms sacensībām un pārbaudīsim, kas tur ar četrinieku notiek. Jātiek ar to problēmu galā – nedrīkst no tās trases vai no tās vienas virāžas "raustīties". Tas melnais punkts ir jāaizmirst un jāiet uz trasi ar svaigu galvu.
Brauksiet īpaši tevis dēļ?
– Nezinu, vai tas ir īpaši manis dēļ, bet Altenberga mums ir iekļauta treniņnometnē. Daudz tur nebrauksim – kādas divas vai trīs dienas. Tādas ir tās finansiālās iespējas – ja tās būtu lielākas, varētu trenēties ilgāk. Jāpārbauda sevi jau pirms Pasaules kausiem, lai posma laikā ar visu var tikt galā.
Tu jau solīji, ka Altenbergas trase tiks uzspridzināta!
– Daudzi piloti reizēm joko, ka pats sliktākais ir sāncensim zaudēt simtdaļu, bet pats labākais – zem trases uzlikt dinamītu un uzlaist to gaisā. Dusmu uzplūdumā tādi teicieni mums rodas. Ne tikai man. Neteikšu, ka man mūžīgi neveicas. Šajā gadījumā pats biju vainīgs, jo viss bija pakārtots tam, lai sasniegtu augstu rezultātu.
Ieminējies, ka neizturēji no psiholoģiskā viedokļa. Vai tāpēc, ka, zinot tābrīža iespējas, pērnās sezonas čempionāts kļuva par svarīgākajiem mačiem līdzšinējā karjerā?
– Neteiktu, ka tie bija vissvarīgākie mači. Protams, sezonā tas bija nozīmīgākais starts, un tam arī cītīgi gatavojāmies. Ja tas būtu parasts posms, domāju, man tāpat būtu šīs problēmas. Drīzāk iemesls ir tas, ka ilgi tai trasē nebiju braucis. Altenberga ir vienīgā trase, kur līdz tam biju bijis tikai divas reizes un kopumā veicis kādus 14 braucienus. Tas nav nekas – vācieši pirms tās sezonas tur veica 50 braucienu. Vēl viena nepatīkama lieta bija tas, ka katrreiz, atbraucot uz Altenbergu, es tur nokritu. Gan 2003. gadā, kad nokritu mačos, gan 2005. gadā, kad nokritām ar Daumantu [Dreiškenu]. Šogad kritienu nebiju un vismaz šajā ziņā pavirzījos uz priekšu. Nākamais uzdevums ir kaut cik normāli nobraukt. Altenbergas trasē man svarīgākais ir krāt pieredzi. Pat Amerikas trasēs esmu braucis vairāk nekā Altenbergā – tā nu ir sanācis, ka no visām trasēm tur esmu braucis vismazāk.
Atceros, ka treneris Sandis Prūsis pavasarī bažījās, ka nākamā gada pasaules čempionāts notiks Leikplesidā, kur arī tev braukšana nesekmējās.
– Sandis ir arī teicis, ka šī trase pārnestā nozīme ir īsts rokenrols. Mēs jau smejamies: ja kāds grib izjust, kā ir braukt Leikplesidā, tad viņš jāpaņem aiz ausīm, jāpapurina, un tad lai viņš mēģina saskatīt taisnu līniju. Tur to nav iespējams izdarīt, jo virāžas ir īsas un mazas, ātrums – samērā liels. Bobs piespiedējspēku sajūt tikai virāžu beigās un tikai tad noreaģē uz stūres kustībām. Jau trīs virāžas iepriekš jādomā, kā izbrauksi tur un tur. Ja kaut kur nokļūdīsies, pēc trim, četrām virāžām būs liela problēma. Man tā trase nepatika visvairāk, bet togad [2006. gada beigās. – R.N.], kad tur nokritām, Pasaules kausā palikām otrie. Toreiz sanāca izbraukt kā pa diedziņu. Puiši man smējās: varbūt derētu vēlreiz nesāpīgi nokrist, lai pēc tam aiziet. Pagājušogad tā trase bija diezgan smaga, jo laika apstākļu dēļ tā "pieauga" ar ledu. Līdz ar to trase kļuva šaurāka, bet virāžas bīstamākas – virāžu beigās bobs uzskrēja augšā un to vairs nebija iespējams nokontrolēt. Atlika tikai gaidīt, kas notiks – vai nokritīsim uz slidām vai ne. Tā mēs tur pa visām virāžām lēkājām. Vienā virāžā pat nobraucām uz sāniem, bet atkrita bobs atpakaļ. Bijām devītie, bet labi, ka nenokritām. No otras puses, varējām būt, piemēram, sestie. Tas nekas, ka pasaules čempionāts ir mums neērtā trasē. Mūžīgi man ir bijis tā, ka trasēs, kas man visvairāk nepatīk, man ir azarts tās "atkost". Neatteikšos no saviem principiem un tā arī darīšu. Vai tas sanāks, to mēs redzēsim pasaules čempionātā.
Trases mainās, un braukšana pa tām katru gadu ir citādāka?
– Ja trase ir labi sagatavota, tad viss ir "līmenī", kā, piemēram, bija Altenbergā. Trase "briesmīga", taču sagatavota tā, ka, pieļaujot kļūdas, kamanas neapgāzās, kaut gan agrāk pēc tamlīdzīgām kļūdām sekoja kritiens. Ar tādu kļūdu, kādu es pieļāvu pēdējā braucienā, mums jau sen bija jākrīt. Paspēju pagriezt stūri, un izglābāmies arī no tās situācijas. Leikplesidā tikmēr trases gatavošanas laikā nepiedalījās lielākie profesionāļi, tāpēc vairākās vietās ledus bija pieaudzis tik biezs, ka tur knapi varēja tikt cauri. Domāju, ka šosezon viss būs augstā līmenī, tikai jāmēģina "atkost" trasi.
Visu rakstu lasiet 21. oktobra izdevumā.