Pagājušajā pavasarī par Pasaules kausa izcīņas pēdējā posma uzvarētāju Vinterbergā kļuva Martins Dukurs, kas kopvērtējumā viņam deva augsto piekto vietu. Jau šonedēļ sāksies jaunā skeletona sezona un pirmais posms notiks tieši Vinterbergā.
Martinam nekas nebūtu pretī atkārtot pavasarī iespēto, taču viņš neuzskata, ka šonedēļ viņam uzvara pienāktos automātiski. Tā būs jāizcīna, tomēr svarīgāk par visu šajā sezonā esot iegūt stabilitāti, lai abi braucieni viens no otra krasi neatšķirtos.
Šonedēļ sākas jaunā skeletona sezona. Kāda ir tava šā brīža gatavība, ko esi sastrādājis starpsezonā, kas padarīts?
– Pašam šķiet, ka vasarā ir pastrādāts daudz vairāk nekā iepriekšējos gados, un šobrīd izskatās, ka šai sezonai esmu gatavāks daudz labāk nekā citos gados. Ja par trenēšanos dotu medaļas, es noteikti to būtu pelnījis, bet medaļas dod tikai sacensībās. Esmu bijis treniņnometnēs Vācijā un Austrijā, klāt ir nākušas divas jaunas kamanas, un tagad atrodos dilemmas priekšā – kuru kamanu izvēlēties. Agrāk, kad bija tikai vienas, nebija nekādu problēmu – piebraucu tās un startēju, zināju ko no tām sagaidīt. Tagad ir trīs... Kopā ar tēvu, kopā ar brāli paši pagatavojām sev jaunus braucamos. Materiālus esam vākuši no visas pasaules, kaut ko esam paši izdomājuši, kaut no nošpikojuši no citiem. Šobrīd ir tā, ka visas kamanas paklausīgākas ir trasēs, kurās mazāk jāstūrē. Gribējām, lai ar visām kamanām varam braukt visās trasēs, taču šobrīd izskatās, ka katrā trasē būs jābrauc ar citām. Uz mačiem var nomarķēt kaut trīs kamanas un pašam tikai jāizvēlas īstās. Tikai prātu jauc [smejas]...
Ko šogad esi darījis citādāk, ja saki, ka esi gatavāks nekā citus gadus?
– Vasarā ļoti nopietni trenējāmies pie bobsleja junioriem, pie Riharda Kotāna. Ļoti daudz strādājām uz fizisko sagatavotību un, protams, arī par tehniku neaizmirsām. Manuprāt, esam "pielikuši" gan fiziski, gan tehniski. Visas idejas, ko bijām izlikuši uz lapas, ir realizētas. Uztaisījām četras eksperimentālas kamanas, kas ir diezgan liels daudzums. Ir nākuši klāt astoņi slidu pāri, no kuriem vajadzēs izvēlēties pašas labākās, un ļoti ceru, ka no visiem eksperimentiem būs kaut kāda jēga. Jēga būs jebkurā gadījumā, pat ja nekas nesanāks. Tad mēs zināsim, ko nevajag darīt, – ka ejam nepareizajā virzienā.
Ja bobslejisti dzirdētu, cik tev ir kamanu, cik tev ir slieču pāru, – viņi aiz skaudības paliktu balti...
– Kā mēs ar bračku rīkojamies? Vecās kamanas, kuras vairs neizmantojam, mēs pārdodam un par iegūto naudu pērkam jaunas. Piemēram, šogad mums izdevās pārdot sešas kamanas, un nav tā, ka pārdodam lētāk nekā lietotu mantu un jaunu pērkam par lielākām summām. Būtībā starpība naudas izteiksmē ir ļoti minimāla vai praktiski nav nekāda. Lielākie jeb praktiski vienīgie noņēmēji ir krievi, kuriem patīk nopirkt jau gatavu preci. Viņiem nav tik daudz zināšanu, kādas ir mums. Izdevīgi gan viņiem, gan mums. Krievi ir izvēlējušies pārbaudītu preci, nevis pērk kaķi maisā.
Vai tavas tagadējās kamanas visas ir pavisam jaunas, vai arī kādu esi pietaupījis no vecajām?
– Turīnas olimpiādes kamanas nav aiztiktas, nekas tām nav pielabots, un ar šīm kamanām es arī iesākšu šo sezonu. Divas ir pavisam jaunas, no kurām vienas – pavisam svaigas. Pēdējo kamanu pabeidzām taisīt tikai otrdien. Otras jaunās kamanas braukšanas kārtībā tika sagatavotas pirms trijām nedēļām. Daudz strādājām pie jaunajām kamanām, līdz pat vēlai nakts stundai. Nobraucam pa trasi un uzreiz kopā ar tēvu skatāmies, ko vēl var pielabot. Neklātienē esmu jaunās kamanas salīdzinājis ar vecajām, un lēnākas tās noteikti nav. Nometnē Altenbergā ar jaunajām kamanām uzrādīju tādu pašu laiku kā ar vecajām. Tiesa, šobrīd nevaru pateikt, vai ar to pietiks sacensībās. Jaunajām vēl ir palikusi rezerve, jo neesmu paspējis tās piebraukt. Kad piebraukšu, varbūt būs ātrākas par vecajām. Vienīgais salīdzinājums uz konkurentu fona bija šveicietis Gregors Štāli. Braucām līdzīgi. Vienu gan varu pateikt: lēnākas jaunās kamanas noteikti nav.
Vai vari teikt, ka tu un tavs brālis šobrīd esat nobruņoti gandrīz līdz zobiem?
– Zini, gandrīz vai tā arī jāsaka. Ja baigi paraktos, tad atrastu, par ko pasūdzēties, bet principā trīs reizes ir jāsit pie galda un jāsaka, ka viss ir gandrīz vislabākajā kārtībā. Ir viens pavisam neliels sīkums: mani atbrīvoja no darba Iekšlietu ministrijā. Nezinu, vai biju starp tiem 500, kurus vajadzēja atlaist, bet es vairs neesmu Iekšlietu ministrijas sistēmā. Mana alga nebija nekāda dižā, bet arī pāris simtiņu man un brālim nespiestu kabatu. Neesmu pat iedziļinājies, kas un kāpēc. Man piezvanīja un pateica, ka ir jāaiziet, jāparaksta dokumenti – un esmu brīvs cilvēks. Ja nebūtu Olimpiskās vienības finansējuma, tad šo atlaišanu izjustu vairāk, bet šobrīd – nē, nē, nav iemesla sūdzēties. Esmu atlaists no darba – un viss.
Vai brālis Tomass arī ir tikpat labi nodrošināts kā tu?
– Jā, jā. Mēs visu pērkam divos eksemplāros. Kamanas gan viņš taisa citādāk, un tas ir tikai loģiski. Viņam ir pavisam cits augums, cita ieskriešanās tehnika. Es ar viņa kamanu varu nobraukt, Tomass ar manējo – nevar. Mums nav jāuztraucas, kuram tiks labākās kamanas. Katram savējās – un nekādu strīdu. Tikai slidas pērkam pa diviem pāriem, un arī tad nevar zināt, vai abas būs vienādas. Materiāls it kā viens, bet lējums var būt citādāks. Arī, izvēloties slieču pārus, nevienam nebija priekšroka – tās izlozējām.
Cik treniņu braucienu esi paspējis veikt?
– Neesmu skaitījis, bet pietiekami daudz. Rēķini: piecas dienas nedēļā pa diviem braucieniem dienā, plus Īglsā dienā varēja veikt pa trim braucieniem. Plus vēl Siguldā nobrauktais... Principā braucienu skaits ir pietiekams un vairāk par diviem braucieniem dienā nemaz nevajag. Kvantitātei nav nozīmes, galvenais ir kvalitāte. Tagad, kad trenējamies Siguldā, uz noguruma fona sāk parādīties visādas nevajadzīgas kļūdas. Jābūt ir tā, lai būtu izsalkums pēc braucieniem. Tiesa, šis izsalkums ir tikai uz pirmajiem diviem Pasaules kausa posmiem. Tālāk jau aiziet rutīna, ikdiena.
Kāpēc par treniņu vietu izvēlējies Altenbergu un Īglsu?
– Īglsu – tāpēc, ka trase ir īsa un abus braucienus var nobraukt līdzīgi. Vēl Īglsā bija Tiroles kauss, kur paspējām atcerēties sacensību režīmu. Savukārt Altenbergu izvēlējos tāpēc, ka tā ir sarežģītāka un man vajadzēja izmēģināt vienu no jaunajām kamanām.
Tiroles kauss ir tavējais?
– Jā, uzvarēju, taču konkurence nebija īpaši spēcīga. Otrais bija bračka, trešais – jaunzēlandietis, kurš pasaulē grozās ap desmito vietu. Šajos mačos nestartējām ar domu uzvarēt, bet gan vairāk sevis dēļ, lai pamazām ieietu sacensību ritmā, lai saprastu, ko darām pareizi, ko nepareizi. Esmu šos mačus uzvarējis, bet tas nenozīmē, ka šobrīd esmu labāks par Tomasu. Īglsā es biju ātrāks par viņu, treniņos Altenbergā gāja līdzīgi, bet Siguldā ātrāks bija viņš. Vakar pat veicām divus braucienus. Vienā viņš man "ielika" trīs desmitdaļas, otrajā – divas, un tas ir ļoti daudz.
Ko tu gaidi no šīs sezonas? Uzvaras, ko vēl?
– Noteikti – stabilitāti divos braucienos. Ja pirmajā braucienā esmu astotais, tad arī otrajā vajag būt astotajam. Ja esmu pirmais, tad otrajā arī jābūt pirmajam. Pamazām jāsāk domāt par kvalificēšanos uz Vankūveru. Atlase uz nākamo olimpiādi noteikti būs vieglāka nekā uz Turīnu. Tagad vairs netiek ņemta vērā nāciju ieskaite, bet gan individuālie rezultāti. Kad bija komandu ieskaite, lielās nācijas to prata prasmīgi izmantot, bet tagad – kā nobrauksi, tāda vieta kopvērtējumā arī būs. Mums šāda kārtība noteikti ir izdevīgāka.
Visu rakstu lasiet 25. novembra izdevumā