Pirms dažām nedēļām interneta portālos parādījās ziņa, ka slēpošanas sacensībās Somijā pēc divu gadu pārtraukuma startējis Oļegs Maļuhins, un tas lika aizdomāties, vai tik 39 gadu vecumā daugavpilietis nav uzsācis gatavošanos Vankūveras olimpiskajām spēlēm.
Galu galā Maļuhins nekad neko nav darījis tāpat vien. "Sporta Avīze" pagājušonedēļ sazvanīja Oļegu treniņnometnē Zviedrijā, un sportists apstiprināja, ka iecerējis sesto reizi piedalīties olimpiādē – un nevis kā slēpotājs, bet biatlonists. Kā allaž, ambīcijas Maļuhinam ir ļoti augstas...
Ja kādam aizmirsies, atgādināsim par kaislībām, kas virmoja gaisā Turīnas olimpisko spēļu sezonā. Arī toreiz Maļuhins atgriezās biatlonā pēc gada prombūtnes, solot Turīnā vismaz atkārtot panākumus, kādus viņš un komanda guva Nagano olimpiādē. Biatlona federācijas vadība un izlases galvenais treneris Vitālijs Urbanovičs šiem solījumiem nenoticēja un neiekļāva Oļegu komandā sezonas pirmajiem posmiem. Viņam tika izstrādāti augstāki atlases nosacījumi olimpiskajām spēlēm. Kaut gan Maļuhins pierādīja, ka joprojām ir spēcīgāks par tā sauktajiem jaunajiem biatlonistiem, paaugstinātie atlases kritēriji palika neizpildīti, un viņam atlika tikai viena iespēja – uz Turīnu braukt kā slēpotājam. Pēc sezonas intervijā "Sporta Avīzei" Maļuhins uzskaitīja visus gadījumus, kā federācija un komandas vadība sezonas gaitā ar viņu bija izrīkojusies. "Nevaru šobrīd iedomāties sevi kopā ar Vitāliju, arī komandu; pēc pēdējiem Ilmāra [Briča] izteikumiem – arī ar viņu. Protams, gribas kaut ko pierādīt, taču nespēju sevi vairs iedomāties šajā komandā un starp šiem cilvēkiem," 2006. gada martā teica vienīgais Latvijas biatlonists, kas uzvarējis Pasaules kausa izcīņas posmā. Tagad Maļuhins meklēs ceļu atpakaļ uz biatlona izlasi, kaut gan atgriešanās atkal būs pretrunām pilna. Lai cik kvotu uz olimpiskajām spēlēm izcīnītu mūsu biatlonisti (vismaz četrām jābūt), Maļuhins lietas labā nebūs darījis neko. Taču nedot daugavpilietim iespēju sevi apliecināt arī laikam nebūtu korekti. Tas viss sola aizraujošu nākamo sezonu. Bet vispirms lai Maļuhins izstāsta par savām iecerēm.
– Kas pamudināja tevi atgriezties lielajā sportā?
– Nezinu, galvā vienkārši parādījās doma, ka jāpamēģina vēlreiz. Nodomāju tā: ja es pa četrām nedēļām pagūšu satrenēties tā, lai kvalificētos uz Vankūveru, tad trenēšos tālāk – tad kaut ko vēl spēju. Ja ne, tad metīšu mieru. Izdevās – slēpošanā izskrēju 98 FIS punktus, tā ka no fiziskā viedokļa kaut kas vēl ir palicis. Trenēšos tālāk.
– Tevi jau var saukt par olimpieti?
– Jā, esmu pirmais no Latvijas. Kaut kādi nosacījumi vēl jāizpilda, bet tie nav tik svarīgi, jo plānoju startēt biatlonā. Normatīvs slēpošanā paliek katram gadījumam, arī tam, lai nodrošinātu sev finanses.
– Kādu tu redzi savu ceļu atpakaļ uz biatlona komandu?
– Nekādu problēmu. Līdz olimpiādei ir nedaudz vairāk par 14 mēnešiem, man ir izplānota gandrīz katra diena, un es jau zinu, ko darīšu attiecīgajā mirklī. Ar tādu formu, kāda, kā es plānoju, man būs pēc gada, nebūs problēmu tikt komandā un labi nostartēt olimpiskajās spēlēs.
– Pirms Turīnas spēlēm tevi savā veidā izstūma no komandas. Šajā ziņā nebūs problēmu?
– Toreiz pats vien biju vainīgs. Notika dažādas apstākļu sakritības, bet vainot varu tikai sevi. Tagad esmu kļuvis krietni gudrāks. Pagājušajai olimpiādei sāku gatavoties tikai jūlijā, bet tagad sāku iepriekšējā gada oktobrī. Man ir pietiekami daudz laika, lai paspētu atgūt formu. Galvenais būs tikt galā ar šaušanu – tikai ar veiksmīgu šaušanu varu cerēt uz labiem rezultātiem. Smejos, ka iepriekšējai olimpiādei biju par vecu, bet tagad būšu tieši laikā. Pretestība no federācijas būs mazāka nekā iepriekšējo reizi.
– Kādas tieši bija tavas kļūdas pirms Turīnas spēlēm?
– Pirmkārt, par vēlu sāku gatavoties. Otrā un lielākā kļūda bija tas, ka otro reizi uzkāpu uz tā paša grābekļa. Tā pati kļūda man bija 90. gadu sākumā, kad beidzu startēt junioros un pārgāju pieaugušajos. Junioros biju kļuvis slavens, biju tuvu PSRS izlasei un, kad pirmoreiz startēju Latvijas pieaugušo čempionātā, uzskatīju, ka man te nebūs konkurences. Atceros to čempionātu, kur paliku septītais septiņu vai deviņu cilvēku konkurencē. Tobrīd sapratu, ka vienkārši tāpat nekas nenotiek. Pagāja 14 vai 15 gadi, un uzkāpu uz tā paša grābekļa. Es biju baigi krutais, biju Oļegs Maļuhins un domāju, ka mani nemaz nevar nepaņemt komandā. Domāju, ka manā priekšā atvērsies visas durvis! Tā bija kļūda. Saņēmu, kā krieviski saka: po delu. Vājie pēc tādiem gadījumiem lūst, bet stiprie kļūst gudrāki! Esmu kļuvis pieredzējušāks, un tagad principā tādu kļūdu nevar būt.
– Domā gatavoties atsevišķi no komandas?
– Man ir savs individuālais plāns, bet būtu vieglāk un loģiskāk, ja es ap jūliju pievienotos komandai. Domāju, ka ar Vitāliju [Urbanoviču] un komandas biedriem man nebūs nekādu problēmu. Cienu gan Vitāliju, gan Biatlona federācijas vadību. Man galvenais būs rezultāts, un, lai to sasniegtu, izmantošu visas iespējas. Protams, nezinu, kā viņi reaģēs uz to, ka gribu trenēties kopā ar komandu. No tā būs atkarīgs, kā es startēšu olimpiādē – vai tikai individuāli, vai arī stafetē.
– Vai esi jau informējis komandu par vēlmi startēt olimpiādē?
– Par to runāju visu laiku. Vasarā startēju plezīra mačos – [biatlona kluba] "Cēsis" balvu izcīņā. Visi prasīja, vai es gatavošos olimpiādei, un atbildēju, ka droši vien. Neviens to nopietni gan neuztvēra. Arī rudenī teicu, ka gatavojos atgriezties, bet arī tas laikam tika palaists garām. Tagad gan jau visi to saprot. Ja būšu stiprs, varēšu startēt; ja vājš, tad nevienam neesi vajadzīgs. Es gribu būt stiprs, un domāju, ka tāds arī būšu.
Visu rakstu lasiet 9. decembra izdevumā