Laikā, kad Latvijas labākie slēpotāji gatavojās uz sniega Zviedrijā, tika saņemta ziņa, ka vienos no šīs sezonas pirmajiem mačiem biatlonista karjeru gandrīz beigušais 39 gadus vecais Oļegs Maļuhins apslēpojis visus mūsējos.
Tas neizraisīja paniku Latvijas slēpošanas sabiedrībā, kas jau pieradusi pie zaudējumiem cīņās ar ātrākajiem biatlonistiem. Latvijas slēpotāji turpina gatavoties, un viņu vadonis Roberts Raimo pat runā par grandioziem plāniem – olimpisko medaļu izcīnīšanu.
Maļuhina fantāzija un patiesā kvota
"Esmu pirmais no Latvijas slēpotājiem, kas izpildījis olimpisko normatīvu," iepriekšējā "Sporta Avīzes" numurā dižojās Maļuhins. Grūti pateikt, kas izraisīja šo dezinformāciju – sportista populisms vai viņam apkārtesošo nezināšana, taču Maļuhinam līdz 2010. gada Vankūveras olimpisko spēļu kritēriju izpildei ir tikpat tālu kā Latvijai līdz finanšu krīzes atrisināšanai. Lieta tāda, ka Starptautiskā slēpošanas federācija (FIS) nākamajām olimpiskajām spēlēm pieņēmusi daudz stingrākus atlases kritērijus nekā iepriekš. Laikam ne tikai Latvijas sporta līdzjutējiem, bet arī FIS amatvīriem apnikuši olimpiskie tūristi – tie, kuri izpilda zemos kritērijus, kuri noteikti atsevišķos sporta veidos. Tie, kuri slēpošanā atpaliek par apli no pārējiem, tāpēc distances vidū tiek noņemti no trases. Tie, kuri aizbrauc uz olimpiskajām spēlēm Turīnā, bet nemaz neplāno nopietnu slēpotāja karjeru.
Tagad tādu viendienīšu kļūs mazāk, jo FIS ir noteikusi, ka Vankūveras olimpiskajās spēlēs katrai no slēpošanas mazvalstīm (protams, arī Latvijai) tiek iedalīta tikai viena dalībnieka vieta. Lai palielinātu šo kvotu, kādam sportistam jāiekļūst pasaules 300 spēcīgāko slēpotāju ranga sarakstā. To nav viegli uzdarīt, zinot, cik daudz šajā sarakstā ir norvēģu, zviedru, somu, krievu utt. Eksperti lēš, ka iekļūšanai 300 labāko skaitā ir jāatkārto Jura Ģērmaņa labākie sasniegumi – rezultāti 70 FIS punktu izteiksmē. Patlaban vienam mūsu slēpotājam izdevies iespraukties trīssimtniekā – Aigars Kalnups ieņem 285. vietu sprinta rangā (atsevišķi tiek veidotas tabulas sprintā un klasiskajā slēpošanā), taču viņš drīz šo pozīciju zaudēs, jo tabulas visu laiku tiek atjaunotas. Olimpisko kvotu sadalei tiks ņemta vērā tabula, kas būs izveidota 2010. gada 18. janvārī.
Neskaidrības ar atlases kritērijiem
Ja ziemas olimpiskās spēles sāktos rīt, tad tieši Kalnups, nevis Maļuhins (viņa nesenais rezultāts varētu būt ap 700. vietu topošajā ranga tabulā) vai vēl kāds cits būtu Latvijas vienīgais pārstāvis slēpošanas sacensībās. Tā "Sporta Avīzei" paziņoja Roberts Raimo, kurš Latvijas Slēpošanas savienībā (LSF) atbild par slēpošanas sfēru (šī organizācija atbild arī par kalnu slēpošanu un snovbordu). Tās ir tikai Raimo personīgās domas, jo LSF vēl nav pasludinājusi, kā tiks noteikti slēpotāji, kuri aizpildīs Latvijai atvēlētās kvotas.
Šie kritēriji tikšot izstrādāti līdz nākamā gada pavasarim, taču Raimo jau tagad sola, ka tie būs godīgi un objektīvi. Cerams, ka tā tiešām būs, taču izbrīna kas cits. Joprojām nav zināms, pēc kādiem principiem Latvija izraudzīsies tos slēpotājus, kuri startēs šīs sezonas pasaules čempionātā, kas notiks 2009. gadā no 19. februāra līdz 1. martam Čehijas pilsētā Liberecā. Raimo iecerējis, ka mūsu valsti šajās sacensībās pārstāvēs ļoti plaša delegācija – viena sieviete un astoņi vīrieši. Par izvēli no daiļā dzimuma pārstāvēm šaubu neesot, jo ir tikai viena pretendente – Anete Brice (biatlonista Ilmāra Briča meita). Savukārt vīrieši tikšot vētīti pēc pasaules ranga un rezultātiem Latvijas čempionātā. Šajā izplūdušajā formulējumā prasītos skaidrāka nostāja. Citādi atkal kāds uz kādu apvainosies...
It kā perspektīvie
no Rīgas Slēpošanas kluba
Latvijas Slēpošanas savienībā piekrīt, ka tieši slēpošana esot mīklainākā un nesakārtotākā no visiem trim šajā organizācijā ietilpstošajiem sporta veidiem. Kalnu slēpošanā esot pietiekami liela skaidrība ar Latvijas izlasi un ar sacensībām. Snovbordā ir skaidri redzamas Latvijas izlases kontūras – tās veido trīs sportisti, kuri specializējušies snovborda krosā. LSF atbildīgais sekretārs Agris Raugulis dziļdomīgi novelk, ka Latvijas slēpošanas izlases galvenais treneris Aivars Sproģis redzēts tikai pa gabalu un ar viņu nekad nav runāts, pat pa tālruni – ne. Trenerim neesot tādas iniciatīvas...
Savukārt Raimo slavē treneri Sproģi un nebēdā, ka joprojām nav skaidrs, kuri sportisti ietilpst Latvijas slēpotāju izlasē. Tāda struktūrvienība vispār nav izveidota, jo izlasei nav budžeta un arī treneris darbojas sabiedriskā kārtā (lasi: bez atalgojuma). Raimo sūrojas, ka biatlonā padsmit cilvēkiem tiek maksātas algas armijas un policijas struktūrās, bet slēpotājiem nav neviena šāda laimīgā.
Slēpotāji kuļas, kā nu katrs prot: dažam palīdz mazās pašvaldības, dažs treniņos tērē savus privātos līdzekļus, dažs atrod kādu sponsoru, tomēr lielāko finansējumu saņem Rīgas Slēpošanas kluba pārstāvji, kuri turpina baroties no Rīgas domes naudas. Šo klubu vada Raimo. Viņš uzsver: "Mums ir gan jaunie slēpotāji, gan veterāni, taču pamatkomandā tiek iekļauti vienīgi tie, kuri grib nopietni nodarboties ar slēpošanu. Mēs gatavojam olimpiešus ar ļoti augstiem mērķiem." Uz lūgumu precizēt, kas ir ļoti augsti mērķi olimpiskajās spēlēs, Raimo nekavējoties atbild: "Vismaz pirmais desmitnieks." Varbūt pat medaļas? "Arī medaļa nebūtu nekas traks," ambīcijas neslēpj Raimo. Pēc viņa domām tas, protams, nenotikšot ne nākamajā olimpiādē 2010. gadā Vankuverā, ne aiznākamajā – 2014. gadā Sočos, bet aizaiznākamajā – 2018. gadā varētu notikt. Zinot, kāda ir pašreizējā situācija Latvijas slēpošanā, par olimpiskajām medaļām varētu runāt tikai kāds trakais vai vājprātīgais.
Jā, Raimo ir traks fanātiķis; to viņš apliecināja savos mēģinājumos aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm biatlonista un slēpotāja statusā (otrajā gadījumā viņam izdevās savu sapni īstenot). Tomēr mūspusē slēpotāji ar fanātisku darbu var aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm un tur labi nostartēt (to vienreiz izdarīja Juris Ģērmanis), taču medaļu spīdumam ir nepieciešams arī talants, apstākļi (bāzes, treneris) un milzīgs finansējums. Patlaban nekas no uzskaitītā nav manāms pie Latvijas slēpošanas apvāršņiem, tāpēc runas par medaļām vai pirmo desmitnieku ir tikai un vienīgi murgi.
Pat Rīgas Slēpošanas klubā viss nenotiek tik gludi, kā dažs to pasniedz. Pērnajā sezonā kluba vadība daudz stāstīja, cik perspektīvi un varoši ir viņu divi labākie sportisti – Aigars Kalnups un Sandis Ķemers, līdz viņi piedzīvoja atbaidošu izgāšanos Pasaules kausa izcīņas posmā. Arī šoziem Ķemers Zviedrijā zaudēja Maļuhinam pusotru minūti desmit kilometru distancē. Savukārt Kalnups vasarā pat pameta Rīgas klubu un trenējās individuāli – tas neizbrīnīja, jo viņš nebija pirmais un nebūs arī pēdējais Latvijas slēpotājs, par kura perspektīvām runāts rožainos toņos un kurš pēkšņi pamet sportu (nopietnā līmenī). Nesen viņš gan esot atgriezies Raimo vadītajā klubā, taču lietas būtību tas nemaina. Joprojām nav redzams tas Latvijas slēpotājs, kurā būtu jēga ieguldīt lielas finanses un milzīgu darbu, cerot uz augstu sasniegumu.