Anna Orlova un kamaniņu sports – tie ir nešķirami jēdzieni jau teju divdesmit gadu.
Taču uzbraukt stikla kalnā tā arī nav izdevies, un šķiet, ka ledus Annai ar katru gadu kļūst aizvien slidenāks. Sportiste gan nepiekrīt, ka sacensībās viņa brauc dalības pēc, un apgalvo, ka uz savu sesto olimpiādi Vankūverā dosies tikai tad, ja jutīs reālas cerības tikt labāko sešniekā.
Kāda tev bija sezona?
– Principā man šosezon neizdevās nekas. Sakne tam meklējama vasaras darbā. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka tas, kā es trenējos līdz šim, man neder. Man vairs nav tas vecums, ka varētu skraidīt kopā ar divdesmitgadīgajām. Ir šādas tādas problēmas ar veselību, konkrēti – ar celi. Ja es kaut ko daru caur sāpēm, tas neiet labumā, bet tikai sliktumā. Tāpēc šosezon daudz kas neizdevās.
Ko esi iecerējusi darīt?
– Tas lai paliek pie manis. Nākamsezon redzēsim, vai tas ir tas, kas man ir vajadzīgs. No tā, kā bijis iepriekš, esmu atteikusies un to vairs nedarīšu. Četras sezonas esmu bakstīta par to, ka man nav starta, bet šajā laikā tas ir tikai pasliktinājies. Esmu secinājusi, ka man vajadzīga citādāka pieeja. Starts ir atkarīgs no vasaras darba. Ja tas nav pakārtots man, starts neuzlabosies. Tam nav, no kā uzlaboties.
Kas kaiš celim?
– Ar to ir problēmas kopš seniem laikiem. Šķiet, 1994. gadā, spēlējot basketbolu, uzkāpu pretiniekam uz kājas un pārrāvu sev krusteniskās saites un menisku. Pāris gadu pēc operācijas es vēlreiz sarāvu celi. Principā tam celim vairs nav saišu. Tāpēc nevaru daudz ko darīt, bet, ja daru, viss iet caur sāpēm.
Braukt vari bez sāpēm?
– Braukt un dzīvot varu bez problēmām. To, ko es daru caur sāpēm, varu aizstāt ar citādākiem vingrojumiem un metodiku – ar tādu, kas man ir piemērotāka. Ko īsti darīšu, to šobrīd nereklamēšu. Par to spriedīsim nākamgad – vai būs labāk vai ne. Strādājot tā, kā līdz šim, daudziem starts ir uzlabojies, citiem palicis uz vietas, bet man tas pavisam neder. Mums tomēr ir individuāls sporta veids.
Šosezon nebija neviena starta, ar kuru biji apmierināta?
– Īsti ne. Piemēram, Siguldā nobraucu labi – katrā ziņā ne sliktāk kā pērn, kad biju otrā, taču netiku sešniekā. Esmu nometusi svaru – varbūt tādēļ man kamana iet citādāk, jo ir mainījies smaguma centrs. Šogad kamana man negāja nemaz. Spēju tik vien kā pieķerties pie desmitnieka. Reāli augstāk tikt nevarēju, kaut gan bija trases, kur izbraucu labi.
Vismaz četros startos pie tā, ka nebija cerētā rezultāta, tev jāvaino arī sevi!
– Nesaku, ka visā vainīgs tas, ka man neiet kamana vai sliece. Kaut kur uzņemos vainu uz sevi. Bet tas, ka tu nobrauc labi un tev nav tā rezultāta, atstāj iespaidu. Sāc kaut ko meklēt, un beigās nesanāk nekā. Redzēju, ka [Natālija] Jakušenko sitās pa bortiem, bet nobrauca ātrāk par mani. Tas liecina, ka vaina nav manī, bet gan kamanā.
Tik lielas pieredzes kā tev nav nevienam. Vai nevajadzētu būt lielākai stabilitātei?
– Ja neiet kamana, tad sākas raustīšanās un zūd stabilitāte. Ja piecos sešos treniņbraucienos neizdodas trasi atkost, mačos nav reāli nobraukt labi. Kaut vai tāpēc, ka ir lielāka atbildība. Ja treniņos viens brauciens izdevies, bet nav viss izprasts, mačos rezultāta nebūs. Divus braucienus nav iespējams nobraukt labi. Treniņos visi braucieni jāveic stabili, un tikai tad var gaidīt, ka mačos ies labi.
Vēl viens fakts: šogad visās sacensībās, kurās piedalījusies Maija Tīruma, viņa tev bijusi priekšā...
– Vēlreiz saku: arī nobraucot skaistāk, esmu viņai zaudējusi. Varbūt nākamgad varēšu atbildēt, kāpēc man šogad tā neslīdēja. Arī Mārtiņš [Rubenis] un Guntis [Rēķis] citreiz labi nobrauc, bet nav cerētā laika. Nianses ir arī pašā cilvēkā: kā viņš brauc, kā stūrē, kā guļ kamanās. Šogad man kamanai bija pārāk gari ragi – kad braucu, tie man rīvējās gar potītēm. Tāpēc nevarēju kārtīgi pastrādāt.
Visu rakstu lasiet 17. marta izdevumā