Šī nedēļa paiet Dziesmu un deju svētku zīmē - Rīgu pieskandina tūkstošiem dziedātāju un dejotāju, kultūras programma ir ļoti piesātināta un gaisā virmo ļoti pozitīvas emocijas. Kā atklāj kāda facebook lietotāja, ne visi svētki norisinājušies uz šādas pozitīvas nots.
Sieviete atsauc atmiņā 1965. gada Dziesmu svētkus. Viņa tos apmeklē kopā ar tēti.
"Pie ieejas mums priekšā - ļaužu pūlis. Palēnām pūlis pieaug arī mums aiz muguras. Ieejas vārti ir aizvērti, priekšā miliči. Izrādās, ka uz koncerta atklāšanu ieradušies partijas vadītāji un augsta amatpersona no Maskavas. Kamēr viņi nav norunājuši savas gudrās runas, tikmēr apmeklētāju kustība nostopēta.
Pūlis ir neapmierināts, jo, šķiet, ka iztālēm no estrādes dzirdama arī kāda dziesma. Dziedāšana ir sākusies, bet vārtus neatver. Cilvēki kļūst nemierīgi. Miliči stāv akmeņainām sejām. Nav pavēles.
Es esmu sīkais, pabeigusi otro klasīti.. No visiem svētkiem man prātā ir viena dziesma, ko gribu dzirdēt. Karaļmeita. Esmu pasaku mīļotāja.
Un tad vārti veras un pūlis sakustas. Nekur tālu tas netiek, jo pirmajās rindās kāds pakrīt. Un tad krīt daudzi. Atceros šausmīgus kliedzienus. Tēvs cenšas mani pasargāt, bet tas ir neiespējami, jo pūlis aiz muguras neapstājas. Esmu tumsā. Virs manis ir ķermeņi. Cilvēki kliedz. Un kaut kā izdotas atšķirt šausmu kliedzienus no sāpju kliedzieniem. Un pēc tam kļūst grūti elpot, ir smagi un zem manis ir kustīgi ķermeņi.
Tad pavīd gaisma. Mani no kaudzes rauj ārā milicis," raksta sieviete.
Viņa raksta, ka visapkārt redzami apdulluši cilvēki - kāds saplēstām drēbēm, kāds bez apaviem.
"Tad sāk parādīties mediķi, nestuves. Cilvēkus kaut kur aiznes. Pienāk arī pie manis. Iztausta. Uzdod jautājumus. Es neko neatbildu. Dodas pie nākamā,
Atnāk arī tēvs. Viņš apraudas, ieraudzīdams mani sveiku un veselu. Saplēstā kleitiņa ir nieks, viņš saka. Tēvam ir svešas pēdas nospiedums uz muguras, žaketei - pārplēsta vīle. Taču mēs atšķirībā no citiem neesam asiņaini.
Tēvs aiziet meklēt savus apavus. Viņš izskatās ļoti saguris. Kad viņš ir atradis kurpes un atgriežas, mēs mazu brīdi klausāmies koncertu."
Tad viņi doas prom. Mājās tētim izsauc ātro palīdzību - viņam, izrādās, ir lauztas ribas.
"Krievu laikos, protams, ziņa par šo Dziesmu svētku notikumu nevarēja tikt publiskota. Tā kā tēvs bija žurnālists, tad pa neredzamajiem ziņu kanāliem viņam tapa zināms, ka šajā šausmīgajā negadījumā bijuši arī cilvēku upuri.
Mums vienkārši paveicās. Taču es visu turpmāko mūžu nespēju piedalīties masu pasākumos. Man ir bail no pūļa. Es nekad neesmu bijusi Arēnā Rīga, neeju demonstrācijās, nespēju uzturēties telpās bez logiem un Dziesmu svētkus skatos vienīgi televīzijā."
