Laikam beidzot var teikt, ka esam iemācījušies sadzīvot ar faktu par Covid-19 esamību, šī iemesla dēļ noteiktajiem ierobežojumiem un domu, ka nevaram būt pilnīgi droši, ka neinficēsimies. Bet vai esam kļuvuši tik drosmīgi, ka nospļausimies uz 2 metru distances ievērošanu un sejas maskas izmetīsim miskastē?
Gluži vai rezonansi portālā "tautaruna.lv" izraisīja Raimonda Paula vārdi.
Pauls pastāstīja, ka nesen bija laukos vairākos koncertos, kuros secināja, ka lauku cilvēki uz visu notiekošo ap Covid-19, tostarp, ieteicamajiem un noteiktajiem ierobežojumiem, nereaģē.
"Jūs varat stāstīt, ko gribat, bet tur gan dejoja gan bučojās. Nē, nu jāuzmanās droši vien ir, bet es domāju, ka mēs pāsrpīlējam. (..) Droši vien, ka es to nedrīkstu teikt, bet man liekas - pietiek jau ar tām maskām," pauda Pauls.
Pēc Paula sacītā laikam jāsecina, ka esam "saēdušies drosmi" un vairs nebaidāmies no Covid-19, bet risku inficēties uztveram kā laimes spēli. Vai tas ir pareizi?
Ja man jāatbild uz šo jautājumu, godīgi pasaku, es nezinu, vai tas ir pareizi. No vienas puses, priecē, ka cilvēkos vairs nav panikas. Ielas, veikali, parki vairs nav tukši. Cilvēki pavada kopā laiku, smejas, apskaujas, iet uz darbu un kino, vienāvārdsakot, dzīvo ierastajā ritmā. Daudzi man varbūt nepiekritīs, bet domāju, ka iepriekš Covid-19 dēļ cilvēku saceltā panika bija pārspīlēta, jo īpaši bailes citam no cita publiskās vietās.
No otras puses, vai cilvēki Latvijā neatļaujas nedaudz par daudz laikā, kad ārvalstīs turpina pieaugt ar jauno koronavīrusu inficēto skaits un gluži vai katru dienu mums sola vīrusa otro un trešo vilni. Vai neesam mazliet par ātru atgriezušies lielveikalos un kinoteātros, sapirkuši biļetes uz masveida pasākumiem un braucieniem ārvalstīs? Te atkal var uzdot jautājumu, bet cik tad ilgi ir jāgaida? Vai kāds ir noteicis termiņu?
Termiņu laikam katrs sev noteicis pats. Tāda laikam ir šodienas realitāte, ka viens vēl joprojām staigās sejas aizsargmaskā un gumijas cimdos (jā, joprojām redzu tādus cilvēkus), cenšoties saglabāt distanci no citiem, bet netālu stāvēs bariņš cilvēku, kas sarunāsies un apskausies. Kur šī realitāte mūs novedīs, laiks rādīs.
