Marijas Luīzes Meļķes atteikšanās no balvas radījusi viļņošanos sabiedrībā. Viņas soli atbalsta ļoti daudzi līdzcilvēki, taču tikpat daudzi to nosoda. Bet ko par to domā Marijas vecāki - Zane Meļķe un Didzis Meļķis?
"Tie, kas pazīst Luīzi, zina viņu kā līdzcilvēku ar super jūtīgumu pret vājākajiem - te viņa sēž būrī protestā pret kažokzvēru audzēšanu, te piketē pret koku izzāģēšanu Marsa parkā, izsaka atbalstu baltkrievu protestētājiem u.c. Ja kāds būs pakritis (kaut piedzēries), viņa nepaies garām; ja redzēs vecenīti klumburējam ar lielāku nesamo, palīdzēs viņai aiznest. Brauks uz vecoļaužu pansionātu sestdienā, lai vienkārši runātos un darītu kādam vientuļam vecītim gaišāku dienu. Tas, ka viņa necenšas sevi aizstāvēt, izriet no viņas kristīgās esības, kas māca, ja kāds tevi sit pa vienu vaigu, pagriezt arī otru, bet, ja grib ar tevi tiesāties un tev atņemt kreklu, tad atdod arī virsdrēbes, " ierakstā Facebook pauž Marijas Luīzes mamma Zane Meļķe.
Viņa nesaprot, kāpēc būtu jāliek kādi juridiski šķēršļi vai jābaidās, ka, piemēram, draudzenes (līdzvērtīgi vienkārši kā attiecības reģistrē heteroseksuāli pāri) varētu reģistrēt kaut kāda statusa kopā-dzīvošanu un atbildības uzņemšanos, kopā paņemt dzīvokļa kredītu vai adoptēt kādu bērniņu, kam citādi būtu jāuzaug bērnunamā. Un kāpēc valsts nevarētu darīt visu, lai šim bērnam skolā nebūtu jāpiedzīvo citu bērnu apsmiekls un pazemojumi.
"Ak, šī jaukā, pieklājīgā frāze, kas neuzliek nekādus pienākumus un principā noslēdz jebkādas diskusijas uzsākšanos: “Mums ir demokrātiska sabiedrība, kur katrs drīkst domāt, ko grib”. Es to tulkoju kā: “Es homoseksualitāti neatbalstu un negribu par to runāt.” Ziniet, es arī neatbalstu un negribu par to runāt. Bet, iespējams, ir pienācis tas brīdis, kad tas ir jādara. Un, lūdzu, nenodarbosimies ar retoriku, ka Latvijā homoseksuāļiem ir visas tās pašas tiesības un iespējas. Pat par to, ka tu tikai iestājies par viņu sociālajām tiesībām, tu jau saņem agresīvus apvainojumus, pat rupjus draudus, un ir grūti pat iedomāties, ar ko vēl latvietis varētu ‘izpelnīties’ līdzvērtīgi naidīgu reakciju (ārvalstnieki būtu cits temats). Manā maģistra darbā respondents liecina, ka Latvijā “nav ceļa, kā runāt par homofobisko aspektu” un jūtas “apstrīdēts kā cilvēks vispār”. Jā, homoseksualitāte ir grēks, ja mēs uz to raugāmies no baznīcas dogmatikas viedokļa vai savas iekšējās grēkatziņas (sauciet to par tradīciju, ja vēlaties), bet mums baznīca ir atdalīta no valsts, un mēs te runājam vai vismaz vajadzētu runāt par kādas minoritāras sabiedrības grupas neizslēgšanu, cilvēku nepazemošanu, mērķtiecīgu neatgrūšanu, nespiešanu emigrēt, bet tiesisku atzīšanu un palīdzību iekļauties. Stipri šaubos, vai konservatīvi-nacionāli-izslēdzošā attieksme kādu vedina kļūt par heteroseksuāli. Attiecīgi, manuprāt, produktīvāk tas notiktu diskursīvi, ne vien ar politisku vai dogmatisku, bet arī sociālu argumentāciju, pušu uzklausīšanu un savstarpēju cieņu,"uzsver Zane Meļķe.
Portāls NRA jau rakstīja, ka Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" ceremonijā par labāko aktrisi tika sumināta Marija Luīze Meļķe, kura izpildīja galveno lomu Matīsa Kažas filmā "Neona pavasaris".
Aktrise atteicās pieņemt savu "Lielā Kristapa" balvu, norādot, ka šis atteikums ir spēkā, kamēr vien Latvijā netiks pieņemts Dzīvesbiedru likums.
