Rakstniece Dace Rukšāne – Ščipčinska, viesojoties TV kanāla 360 sarunu raidījumā “Aina studijā!”, atklāj, ka apcelšana viņu vajājusi jau no pirmās klases, pārvēršot skolas gadus par murgu. Mobings un apcelšana bija tik smaga, ka viņa pat apsvērusi pašnāvību.
"Es biju tāda klusa meitene, mājas bērns. Bērnudārza laikā es daudz slimoju un paliku mājās ar mammu. Kad gāju pirmajā klasē, mani vecāki strādāja, un ar mani palika tēva brālis, un viņš nemācēja sapīt matus, un bieži vien es gāju uz skolu otrajā maiņā, man bija izspūruši mati," stāsta Dace.
Viņa atceras, ka klasesbiedri viņu apcēla, vienreiz pat izmeta skolas somu pa logu un grāmatas noslīcināja podā. Reiz skolasbiedri pat lika viņai "precēt klasesbiedru" klases priekšā pēc tam, kad abi bija apčurājušies, jo skolotāja nebija laidusi uz tualeti. Dace atzīst, ka daudzus pāridarījumus vairs pat neatceras, bet tolaik viņa ir centusies vērsties pie vecākiem pēc palīdzības, bet bez panākumiem.
"Es teicu, ka es neiešu uz skolu. Es atceros, kā nācu no skolas un ēdu to lielo saldējumu, kas ir ievilkts tādās kā plēvītēs, izskatās kā "desiņa". Es stāvēju piektā stāvā savā kāpņu telpā pie loga un domāju, ka jālec ārā. Es to ļoti labi atceros, cik ļoti es negribēju iet uz skolu. Tas bija tā diezgan traki," spriež Dace.
