Mistiski mošķi – varbūt viņi ir tepat līdzās...

Pat XXI gadsimtā uz mūsu planētas saglabājies ne mazums nomaļu vietu, kuras «homo sapiens» civilizācija, par laimi, vēl nav paspējusi vai spējusi sākt attīstīt un piejaucēt.

Tieši šīs vietas jāmeklē, ja ir vēlme sastapties ar kādu no leģendārajiem radījumiem, par kuru pastāvēšanu, kā mēdz sacīt, vēl strīdas zinātnieki. Neparasto būtņu saraksts ir diezgan pieklājīgs, turklāt visu paveidu un pasugu jetijiem un čupakabrām šoreiz apzināti metām līkumu, jo beidzamajā laikā avīzēs un televīzijās tie tiek pieminēti krietni biežāk nekā dažu labu ANO dalībvalstu līderi.

Jubilāre no Lohnesa

Šopavasar Lohnesa ezera krastos Skotijā tika svinēta savdabīga jubileja, jo apritēja tieši 80 gadu, kopš laikraksti pirmo reizi izbazūnēja par šā ezera briesmoņa jeb Nesijas eksistenci. Pats fakts, ka prāvajā ezerā (garums – 40 kilometru, maksimālais dziļums 230 metru) mīt kāda dīvaina radība, tuvējās apkaimes iedzīvotājiem bija zināms jau sen – ne velti vecāki nepaklausīgos bērnus baidīja ar pūķi, kas viņus var ieraut ezera dzīlēs. Vēsturnieki pat uzgājuši ierakstu senās baznīcas grāmatās, kas liecina, ka 565. gadā Invernesas pilsētiņā, kas atrodas Lohnesa krastos, viesojies mūks, vārdā Kolumbāns. Noguris no ikdienas lūgšanām, viņš reiz iegājis ezerā nopeldēties, un pēkšņi mūkam virsū meties nezināms briesmonis. No šā nostāsta gan izriet, ka briesmonis bijis dziļi reliģiozs, jo, pieticis mūkam pārkrustīties, lai zvērs atgrieztos dzelmē.

Bet īstā ažiotāža sākās 1933. gada 2. maijā, kad laikrakstā «Inverness Courier» tika nopublicēts aprakstiņš par to, kā pāris nedēļu iepriekš piekrastes viesnīcas «Drumnadrochit Hotel» saimniece Oldija Makkeja Lohnesa ūdeņos netālu no Aldūrijas pils novērojusi «kaut ko lielu un šausmīgu». Makkejas kundzes apraksts arī licis pamatu briesmoņa (piemīlīgais vārds Nesija tam piešķirts maķenīt vēlāk) kanoniskajam aprakstam. Tātad – Nesija ir aptuveni 13 līdz 14 metru gara, melna, ar paprāvu rumpi, samērā garu kaklu un relatīvi nelielu galvu. Vēlākajos aprakstos atrodamas norādes arī uz muguras spurām vai kupriem, taču ne visi aculiecinieki par tiem stāstījuši. Atšķirīgas ir arī versijas par Nesijas uzvedību – vieni apgalvo, ka briesmonis baismīgi rēcot, citi stāsta, ka tas kustoties klusi kā spoks.

Ziņkārīgo netrūkst

Skotijas mazpilsētiņas avīzē publicēto informāciju pārtvēra arī citi britu laikraksti, pamazām šīs ziņas izplatījās pa visu Eiropu, un jau nākamajā vasarā pie Lohnesa ezera piekrastē valdīja pasaules populārāko kūrortu cienīga jezga. Jo vairāk tādēļ, ka iepriekšējā gada novembrī kāds Hjū Grejs pirmo reizi bija nofotografējis kaut ko, ko varētu uzskatīt par Nesiju (mūsdienās gan tiek uzskatīts, ka šajā bildē redzams no neparasta rakursa fotografēts peldošs suns ar nūju zobos). Pāris nākamo gadu laikā ik vasaru atradās vismaz pāris desmiti cilvēku, kuri pārliecinoši apgalvoja, ka esot manījuši ezera briesmoni. Kad Skotijas Svētā Endrūsa universitātes zinātnieki sāka salīdzināt šos stāstus, viņi šausmās saķēra galvu – ja ticēt visiem «aculieciniekiem», nāktos pieņemt, ka Lohnesā mīt nevis viena, bet pāris desmiti Nesiju, vai arī briesmonis spēj pārvietoties reaktīvā ātrumā. Pētot liecības (pavisam 80 gadu laikā bijis vairāk nekā 4000 ziņojumu par Nesijas novērošanu), mācītie vīri uzdūrušies vēl kādam interesantam faktam – lielākā daļa Nesiju redzējušo bijuši ezera piekrastē esošo hoteļu, viesu namu vai bāru saimnieki, vai arī izklaides kuteru un laivu īpašnieki. Vārdu sakot, ļaudis, kuriem mīts par Nesiju nozīmē lielāku klientu pieplūdumu un attiecīgi arī lielākus ienākumus. Ne velti Invernesā ir cieņā kāda anekdote – tūristam, kurš, sēžot bārā, interesējas, kur viņam jāiet, lai ieraudzītu Nesiju, krodzinieks atbild, ka iet nekur nav nepieciešams, jo pēc otrās viskija pudeles Lohnesa slavenība parādīšoties pati...

30. gados par briesmoņa eksistenci bijušas pārliecinātas arī vietējās amatpersonas. Piemēram, Invernesas policijas šefs Viljams Freizers slepenā depešā Londonas priekšniecībai 1938. gadā lūdzis padomu, kā rīkoties, jo vietējie mednieki, bruņojušies ar speciālām harpūnām, grasoties doties Nesijas medībās. Ir ziņas, ka pirms Otrā pasaules kara jautājums par Nesiju apspriests pat britu valdībā un parlamentā, tomēr amatpersonas nospriedušas, ka pierādījumu tās eksistencei ir par maz, lai būtu vērts rīkot plašu meklēšanas operāciju.

Ko neizdarīja valsts, to paveikuši atsevišķi entuziasti. Vērienīgākās meklēšanas operācijas ezera plašumos notikušas 1964., 1973., 1987. un 2003. gados. Ezera virsma novērota no dirižabļa, tā ūdeņi tralēti ar tīkliem, vēlāk izmantoti jaudīgi sonari, ar kuru palīdzību mēģināts noteikt, kas slēpjas tā dzīlēs. Rezultāts šīm milzu operācijām allaž bijis viens un tas pats – nekas nav atrasts. Taču parasti nav pagājis ne gads, kad kādam atkal izdevies ieraudzīt Nesiju, un ezera piekrastes tūrisma industrijas darboņi atkal varējuši atviegloti uzelpot, jo sapratuši, ka bez darba nepaliks. Starp citu, tie, kuriem izdodas nofotografēt kaut ko Nesijai līdzīgu, var cerēt arī uz labu atlīdzību – bukmeikeru kantoris «William Hill» vēl 2007. gadā izsludināja divu miljonu sterliņu mārciņu lielu prēmiju par labāko Nesijas bildi.

Nesijas brālēni un māsīcas

Spriežot pēc avīžu ziņām, par radinieku trūkumu Lohnesa ezera briesmonis sūdzēties nevar – gandrīz ikvienā pasaules valstī atradīsies pa kādam ezeram vai upei, kurā saskaņā ar tuvējās apkaimes iedzīvotāju stāstīto mitinās kāds aizdomīgs radījums. Atšķiras tikai tas, cik senas ir leģendas par viņa klātbūtni, aculiecinieku skaits un tas, vai kādam izdevies briesmoni arī nofotografēt vai nofilmēt, kas mūsdienās, zinot dažādu moderno verķu izplatību, ir bērnu spēle. Laiku pa laikam šādi videomateriāli parādās, taču vairākumā gadījumu tās ir tādas «miglas bildes», ka pat speciālisti, kuri visu mūžu pētījuši dažādas anomālas parādības, neizpratnē rausta plecus, sakot, ka bildē var būt piefiksēts ezera briesmonis, taču tikpat labi tas var būt, piemēram, zivju zupas katlā netīšām iekritis naktstārps.

Pavisam nesen atklātībā, piemēram, parādījās 30 sekunžu garš videomateriāls, kuru divi kanādiešu tūristi bija uzņēmuši Okanaganas ezera krastā, taču tas ne par mata tiesu nav tuvinājis ezera noslēpuma atrisināšanai – video redzams tikai tas, ka kaut kas ūdenī patiešām peld, taču ekspertiem ir aizdomas, ka tas ir kāda nolūzuša koka stumbrs. Bet pašam ezeram ir sena slava, jo vietējo indiāņu vidū klīst nostāsti par radījumu, vārdā N'ha-a-itk. Tikai nejautājiet, kā to pareizi izrunāt, jo to nejēdz arī tuvumā dzīvojošie kolonistu pēcteči, tādēļ pārdēvējuši ezera briesmoni par Ogopogo. Pēc izskata tas atgādinot līdz 15 metru garu jūras čūsku, galva radījumam esot samērā sīka un kroplīga, taču tā niknumu šis apstāklis nemaz nemazinot. Senākos laikos ļaudis baidījušies laivās celties pāri ezeram, pirms briesmonim kaut ko nav upurējuši. Pavisam ir ziņas par vairākiem simtiem gadījumu, kad Ogopogo redzēts, bet 2000. gadā kāds triatlonists treniņa laikā pat sastapies ar diviem briesmoņiem, kuri par viņu gan nav likušies ne zinis.

Otrā Ziemeļamerikas pusē, uz ASV un Kanādas robežas, atrodams Čempleina ezers, kurā saskaņā ar nostāstiem mitinoties kaut kas pleziozauram līdzīgs. Lai gan baumas par to klīdušas vēl XIX gadsimta sākumā un kolonistiem tās apstiprinājušas irokēzu un abenaki indiāņu ciltis, kas kopš aizvēsturiskiem laikiem dzīvo pie ezera, pirmā drošā liecība ir šerifa Nātana Mūnija stāsts 1883. gadā. Par Čempu iedēvēto briesmoni viņš skatījis no nepilnu 50 metru attāluma, par laimi, pats atrodoties uz sauszemes. Šerifs lēsis, ka nezvērs bijis kādus septiņus vai deviņus metrus garš un neganti vārstījis muti, kuras dziļumā aculiecinieks saskatījis baltas krāsas plankumus. XIX gadsimta nogalē ziņas par Čempu parādījās aizvien biežāk, un leģendārais cirka īpašnieks Bārnums pat piesolīja 50 000 dolāru lielu prēmiju (tiem laikiem neiedomājami liela naudu) tam, kurš viņu sagūstīs un nogādās cirkā. Tomēr rokā nevienam briesmonis tā arī nav devies, lai gan redzēts ir arī salīdzinoši nesen. 1977. gadā kāda kundzīte viņu nofotografējusi, bet 2005. gadā divi zvejnieki pat uzņēmuši video, kurā esot redzams Čemps. Tiesa, vairāki atvaļināti Federālā izmeklēšanas biroja speciālisti, kas pētījuši video, atzinuši, ka redzētais radījums izskatās pēc prāva zuša. Ezera piekrastes iedzīvotāji gan ar savu kaimiņu lepojas, un vietējā beisbola komanda viņam par godu nodēvēta par «Vermont Lake Monsters».

Viena no Latvijai tuvākajām vietām, kur, iespējams palaimēsies novērot briesmoni ar senu un autentisku vēsturi un radurakstiem, ir Stūršena ezers Zviedrijā, turpat blakus Estešundas pilsētai, kur bieži notiek starptautiski biatlona un distanču slēpošanas mači. Pirmās ziņas par radījumu (zviedriski viņa vārdu raksta kā «Storsjöodjuret») datējamas ar 1635. gadu. Kādā hronikā ne tikai aprakstīts, ka tas ir čūskai līdzīgs ūdens iemītnieks ar suņa galvu, bet arī sīki un smalki izstāstīts, no kurienes lopiņš uzradies – izrādās, ka divi troļļi gadiem ilgi ezera krastā vārījuši zupas katlu, līdz netīšām izvārījuši šo monstru, kas izbēdzis no katla un atradis patvērumu ezerā. Sākot ar XIX gadsimta beigām, nezvērs, kura ķermeņa garums esot aptuveni seši metri, manīts vairākus simtus reižu, bet 2008. gadā to pat izdevies nofilmēt ar zemūdens novērošanas videokameru (http://www.youtube.com/watch?v=8qqdBNxecXk). Šī filmiņa gan nedod nekādu priekšstatu par ezera iemītnieka patiesajiem izmēriem. Taču interesanti, ka entuziastu rosīšanās pa Stūršena ezeru varasiestādēm tik ļoti nepatika, ka 1986. gadā tās aizliedz meklēt briesmoni, «traucēt viņu, viņa pēcnācējus vai tuvoties ligzdai». 2005. gadā šis absurdais likums gan ir atcelts.

«X cilvēku» kolēģi

Ūdenskrātuvēs mītošie zvēri, kurus daudzi uzskata par nesaprotamā veidā izdzīvojušu aizvēsturisko dinozauru pēctečiem, gan ir tikai odziņas. Ziediņi ir ne tikai nomaļos rajonos, bet pat ļaužu blīvi apdzīvotās vietās novērotie radījumi, kuri, šķiet, taisnā ceļā ieradušies no «Slepenajām lietām», «X cilvēkiem» vai amerikāņu komiksiem.

Lūk, piemēram, ASV Luiziānas štatā, Honīailendas purvos dzīvojot radība, ko indiāņi pazīstot kā Letišu, bet mūsdienu amerikāņi bez liekas izdomas dēvē par Purva briesmoni. Radījums, kas pārvietojas divkājās, esot aptuveni 2,1 metru garš, ar pelēku spalvu klāts, sarkanām vai dzeltenām acīm. Pēc sevis tas atstāj pēdas, kurās skaidri saskatāmi tikai četru pirkstu nospiedumi. Īpašā Letiša pazīme esot tā, ka viņa klātbūtni varot sajust pa lielu gabalu – neciešamās smakas dēļ. No 1963. līdz 1974. gadam lokālas slavenības statusu štatā bija ieguvis kāds Hārlans Fords, kuram ne tikai regulāri izdevās uziet briesmoņa pēdas, bet reiz pat atrast viņa izķidātu mežakuili. Tomēr Fords nebūt nebija vienīgais, kas manījis Letišu. Interesantu skaidrojumu par briesmoņa izcelsmi sniedz kāda leģenda. XX gadsimta sākumā purvāju apkaimē avarējis vilciens, kurā braukusi ceļojošā cirka trupa. No avārijas vietas aizbēdzis bariņš šimpanžu, kas vēlāk purvājos sapārojušies ar krokodiliem, radot izcili agresīvu, veiklu un spēcīgu monstru. Acīm redzami gan ir divi stāsta mīnusi – pirmkārt, tas nekādā veidā neizskaidro, kā par Letišu bija zināms indiāņiem, bet, otrkārt, grūti spriest par radību, kuras eksistence joprojām tiek apšaubīta.

Tas pats diemžēl sakāms par Ķirzakcilvēku, kurš par savu mājvietu esot izvēlējies purvainu apvidu Dienvidkarolīnas štata Lī apgabalā. Mošķa apraksts ir reti iespaidīgs – tas esot vairāk nekā divus metrus garš radījums, kas pārvietojas vertikālā stāvoklī. Ķermeņa lielāko daļu sedzot tumšs apmatojums, taču priekšķepas (rokas?) un purns (seja?) klāti ar zvīņainu ādu. Pa trim pirkstiem gan priekškājām, gan pakaļkājām un aste, uz kuras ir seši dzelkšņi, – šīs detaļas aprakstam piešķir vēl lielāku kolorītu. Nelaime tikai tā, ka leģenda ir samērā jauna (pirmās ziņas par Ķirzakcilvēka esamību datētas ar 1988. gadu), bet tās pirmavots ir 17 gadu vecs jaunietis ar visiem kaimiņiem labi zināmu tieksmi uz apreibinošām vielām. Kaut ko aizdomīgu purvājos gan sakās manījuši arī cienījama vecuma mednieki, taču apgalvot, ka redzējuši tieši Ķirzakcilvēku, nav gatavi. Radījuma atstātās pēdas esot nofotografētas, vietējais šerifs fotogrāfijas rādījis biologiem, bet tie neizpratnē raustījuši plecus.Toties Ohaio štata Lovlendā kopš 1955. gada vairāki desmiti cilvēku redzējuši radību, kuras izskatu apraksta pavisam vienkārši – vardes un cilvēka krustojums. Turklāt liecinieki ir gatavi zvērēt, ka manījuši ne vienu vien radību – tās pārvietojoties samērā prāvos baros. Arī Kanādas provincē Britu Kolumbijā, Tetisa ezera krastos, novērots kas līdzīgs. Turienieši gan stāsta, ka neparastie radījumi drīzāk līdzinās resnām ķirzakām, nevis vardēm, taču citādi apraksts saskan – mošķi lēkšus pārvietojas baros, to augums nepārsniedz 1,2 metrus.

Uz šo nomaļās vietās dzīvojošo nenoskaidroto radījumu fona spilgti izceļas Pūcescilvēks, kurš kopš 1976. gada laiku pa laikam tiekot manīts Kornvolas grāfistē Anglijā, kas ne tuvu nav kāda no mūsu planētas vismazāk apdzīvotajām vietām. Aculiecinieki viņu aprakstījuši kā «augumā milzīgu cilvēku ar sarkanām acīm, apaļu seju līķa bālumā, pūces ausīm un lieliem, melniem, robainiem spārniem». Spārnus tas, protams, nav kavējies likt lietā, izbrīnot ļaudis ar savu graciozo lidošanas māku. Britu paranormālo parādību pētnieki gan sākotnēji vērsuši uzmanību uz to, ka ar Pūcescilvēku allaž palaimējas sastapties tikai Šīlsu ģimenes pārstāvjiem vai viņu draugiem. Tomēr vēlāk par šo radību sākuši ziņot arī citi vietējie iedzīvotāji un pat tūristi no ASV. Amerikāņiem Rietumvirdžīnijas miestiņā Pointplezentā gan ir cienījams konkurents Pūcescilvēkam – Cilvēks Kode («Mothman»). Pirmo reizi sarkanacainais lidonis, kura spārnu vēziens sasniedz trīs metrus, redzēts 1966. gada novembrī, bet nākamā gada laikā ne reizi vien apciemojis pilsētiņu, par ko ikreiz ar sajūsmu vēstījuši laikraksti. Lai gan vēlāk viņš vairs nav novērots, kopš 2002. gada Pointplezentā svin Cilvēka Kodes festivālu, tajā uzstādīts viņa piemineklis un pat izveidots muzejs un pētniecības centrs, kura darbinieki, izliekoties, ka cenšas izpētīt fenomena būtību, turpina uzkurināt interesi.