VAKARA ZIŅAS. Matulis: Jānis Kvēps spēja uzburt īstus Minhauzena stāstus!

© F64 Photo Agency

10. martā, otrdienas vakarā, mūžībā 79 gadu vecumā devās ilggadējais Latvijas hokeja izlases ārsts Jānis Kvēps. Piemiņas rakstu veidojot, sazinājāmies ar viņa ilggadējiem draugiem, kas atklāja, ka Kvēps bija ne tikai ārsts, bet tēvs sportistu vidū. Viņš bija apveltīts ar ļoti daudziem talantiem, kā arī bagātīgu zināšanu klāstu.

Jānis Matulis: «Kvēps spēja uzburt īstus Minhauzena stāstus!»

«Mēs bijām kopā hokejā. Viņš bija vecā «Dinamo» galvenais ārsts. Es savukārt no 1983. gada rakstīju par hokeju. Jānis no 1967. gada 15. janvāra ir bijis hokejā. Tāpēc mūsu ceļi krustojās. Viņš vienmēr bija no tiem, kas varēja pastāstīt kādu papildu informāciju vai joku stāstu, kas ir noticis ar komandu. Piemēram, viens no hokejistiem bija tā aizrāvies ar spēli, ka nejauši aizmirsa sievu Sporta pilī un neaizveda viņu mājās. Vai arī stāsts, kas pie bērēm ir piedienīgs. Aizbraucot uz Ameriku turnejā, viens no «Dinamo» hokejistiem - Pjotrs Vorobjovs - sapirkās ļoti daudz lētu kurpju, aptuveni par dolāru vai diviem. Un, atvedis apavus uz Rīgu, sāka tos tirgot. Beigās izrādījās, ka tās ir līķu kurpes, kas ir paredzētas miroņiem. Viņš to nebija pamanījis, redzot, ka ir labas un lētas.

Jānis Kvēps dzīvoja Katlakalna mājiņā kopā ar 22 vai 25 kaķiem, kurus viņš baroja un pieskatīja. Es viņu reiz intervēju un prasīju: «Cik tev, Jāni, tagad ir kaķu?» Viņš atbildēja: «Balti raibai kaķenītei ir ļoti traki. Bija nonākusi kaimiņu suņa ķetnās. Knapi izdzīvoja.» Skatos, ka pašam stāstītājam asaras acīs. Tā, ka viņš tos savus kaķus ļoti mīlēja, cienīja un pieskatīja.

Esam bijuši kopā visos Pasaules čempionātos, izņemot Sočus. Žurnālisti vienmēr gāja pie sportistiem ciemos dienās, kad notika treniņi, un tad Jānis nāca ar mums aprunāties. Viņš stāstīja visādus stāstus. Reizēm nevarēja saprast, kad viņš stāsta patiesību un kad ir izdomāts Minhauzena cienīgs stāsts. Viņam padevās ikvienu stāstu izstāstīt bez kādām izmaiņām sejā, tādēļ viņš varēja tādus makaronus karināt uz ausīm. 1993. gadā mēs spēlējām pasaules čempionātā hokejā C grupā. Tur komandām bija sadalīti treniņi uz ledus pēc grafika. Mēs aizejam uz halli, redzam, ka pēc saraksta ir jābūt latviešiem, bet slido Dienvidkorejas izlase. Mēs ejam klāt Jānim, kurš stāv malā, un jautājam, kas noticis. Bez kādām izmaiņām sejā viņš paziņo: «Korejiešiem briesmīgi vajadzēja ledu, un Helmuts Balderis par 1000 dolāriem viņiem to pārdeva!» Kolēģis no «Latvijas Jaunatnes» Ēriks Strauss strauji šo vēsti paziņoja Rīgai. Un nākamajā dienā «Latvijas Jaunatnē» parādījās ziņa, ka Balderis pārdod Slovēnijā ledu par 1000 dolāriem. Pēc tam Baldera sieva zvana uz Slovēniju vīram un stāsta viņam, kāda ziņa uz Rīgu atceļojusi. Skaidrs, ka ar žurnālistiem treneris pēc tam nerunāja. Uz Jāni, protams, ļaunu prātu nevarēja turēt. Dažreiz tie Minhauzena stāsti bija ar sekām. Viņš ir izstudējis ginekoloģiju, un tad varēja par viņu pasmieties, ka viņš ir vīriešu ginekologs sporta komandā. Tā profesionalitāte viņam bija milzīga. Viņš perfekti runāja vāciski. Un ļoti labi dziedāja. Viņš studiju laikā ir dziedājis Rīgā krogos. Balss viņam bija ideāls tenors, līdzīgi kā Jānim Sproģim. Spēcīgs, bet vienlaicīgi maigs. Un aktiera talants viņam arī bija. Komandas iekšienē Jānis bija kā starpnieks starp spēlētājiem un treneriem. Bija lietas, ko spēlētāji tikai viņam izstāstīja, un viņš arī tālāk tās lietas neizplatīja - gan par sirdslietām, gan slimībām. Viņā ieklausījās arī treneri. Viņa vārdam bija svars.

1999. gadā mums bija jābrauc uz pasaules čempionātu Oslo. Pēkšņi radās doma, ka Kvēpu neņemsim līdzi. Kaptenis Oļegs Znaroks skaidri un gaiši pateica: «Ja Jānis nebrauc, mēs arī nekur nebraucam!» Protams, ka viss nokārtojās. Viņš prata sadzīvot gan ar komandu, gan tās vadību. Mums kopš pagājušā gada septembra ir miruši pieci hokejisti. Vienās no bērēm, kad pērnā gada novembrī notika atvadas no «Dinamo» spēlētāja, Jāni redzēju pēdējo reizi. Viņam tā kā trīcēja rokas, un viņš pats mazliet trīcēja. Acīmredzot bija pienācis vecums. Šajā rudenī viņam būtu jāpaliek 80 gadiem. Viņš pēdējo reizi pasaules čempionātā bija 2016. gadā Maskavā. Latvijas Hokeja federācijas prezidents tolaik bija Kirovs Lipmans. 2016. gada oktobrī notika varas maiņa Latvijas Hokeja federācijā, un uz 2017. gada čempionātu Jāni vairs nepaņēma izlasē. Varbūt viņš publiski to nepārdzīvoja, bet bija redzams, ka viņam tā lieta ir gluži kā no sirds norauta. Pieļauju, ka gan vecuma kaites, gan arī šie notikumi kopā sasummējās,» pārdomās dalās hokeja eksperts un žurnālists Jānis Matulis.

Svarīgākais