VAKARA ZIŅAS. Radio ētera personība Jākobsons dibina grupu

Sporta žurnālists, Latvijas Radio iemīļotā ētera personība Gunārs Jākobsons vienmēr ir bijis liels mūzikas un kultūras baudītājs. Viņš ir aizrāvies ar mutes harmoniku spēlēšanu, kuras mīļi dēvē par blumīzeri. Jākobsons kopā ar citiem interesentiem ir izveidojis nelielu muzikālu grupu, kas spēlē mutes harmonikas. Labas mutes harmonikas nav vienkārši iegūt savā īpašumā. Profesionāļiem domāts instruments var izmaksāt pat 100 eiro un vairāk.

Gunārs vēlas reanimēt mutes harmoniku spēli

«Sākumā bija jāspēlē vienam pašam. Bet viss sākās tad, kad biju piecus sešus gadus vecs. Jā, diezgan sen. Pagājušā gadsimta vidū. Acīmredzot ģimenē tas bija cieņā. Tēvs spēlēja harmonikas un flautu. Man kā puikam arī gribējās kaut ko pačīkstināt. Un diezgan daudz spēlēju dziesmeles, tad sākās mācības Jelgavā. Pēc tam Rīgā, prom no vecākiem. Bija tādas jaunas rūpes kā darbs, tādēļ gadiem ilgi neredzēju mutes harmonikas.

Uz manu 50 gadu dzimšanas dienu ieradās aktieris Edgars Liepiņš ‒ jauks kolēģis un draugs, ar kuru daudz esam kopā strādājuši. Viņš atnāca ar blumīzeri un nospēlēja vairākus gabalus. Atausa atmiņā, ka es varētu pamēģināt, jo kādreiz bērnībā biju spēlējis. Tā atsāku spēlēt, pateicoties Edgaram Liepiņam. Spēlēju, protams, viens. Spēlēju šo un to, kas ienāca prātā. Bijušais kolēģis Ainārs Ašaks mani uzaicināja uz «Radio Marija», viņš tur strādāja. Sāku runāt par blumīzeri. Viņš teica, ka ir kāds profesionāls mūziķis, mežraga instrumentālists, kurš meklē cilvēku, lai var uzspēlēt kopā. Teicu. lai iedod telefona numuru.

Tā es iepazinos ar Osvaldu, kurš daudzus gadus ir spēlējis orķestrī mežragu, kā arī spēlē citus instrumentus, piemēram, ērģeles, un dzied. Tagad viņam ir lielāka blumīzeru kolekcija ‒ desmit vai vairāk. Sazvanījāmies un sākām spēlēt duetā. Gribējām vēl kādu cilvēku piesaistīt. Ielikām «SS.Com» portālā sludinājumu, ka meklējam kolēģi, partneri. Atsauksmju bija daudz. Bet tādu, kam bija vēlme spēlēt šo instrumentu, praktiski nebija. Metām plinti krūmos, domājām ‒ spēlēsim divatā. Kad bijām zaudējuši visas cerības, iepazināmies ar Sarmīti, kura ir profesionāle mūziķe. Tad sākām spēlēt trijatā. Mēģinājumi bija diezgan sistemātiski. Neslinkojām. Tad atnāca šie vīrusa laiki, un tā viss beidzās. Tagad tāpat paspēlēju pa māju. Un tas arī ir viss. Tagad dzīvoju laukos. Kopā ar jauku kaimiņu ārstu Andri Baumani vairākus gadus vasarā spēlējām novusu. Tāpat arī šogad sākām spēlēt. Esmu meties uz to spēlēšanu. Spēlēju novusu. Spēlēju blumīzeri. Kā mēdzu jokot, spēlēju arī uz jūtām. It sevišķi šādā smagā laikā citādi nevar, vieglāk pašam.

Lai atsāktu mēģinājumus, drusku jāpagaida, kamēr norimsies visa tā būšana. Kad atcels ierobežojumus.

Mutes harmonikas sāka spēlēt 19. gadsimta vidū Vācijā. Lielākie spēlētāji ir Vācijā, Japānā un Amerikā. Latvijā diemžēl blumīzeris nav īpaši godā un cieņā. Mēs labprāt to reanimētu. Zinu, ka manā bērnībā blumīzeris bija bieža parādība. Gandrīz katrā mājā to spēlēja. Lasot par tā vēsturi, atklāju, ka ķīnieši pretendē uz to, ka viņi aizsākuši to, spēlējot līdzīgu instrumentu (kā viena no mutes harmoniku izcelsmes vietām tiek minēta Ķīna, kurā sākotnēji spēlēts līdzīgs pūšamais instruments šenga). Nejauši atradu bildi, kas ir, ja nemaldos, no Pekinas, kur ir lielākais mutes harmoniku orķestris pasaulē ‒ 1600 cilvēki. Tas ir arī Ginesa rekordu grāmatā,» paskaidro Gunārs Jākobsons, kas ir labs stāstnieks un erudīts cilvēks.

Muzikants Strods lepojas ar iespaidīgu kolekciju

«Viss sākās pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad atradu sludinājumu ‒ tika pārdotas mutes harmonikas. Esmu no Daugavpils. Spēlēju Daugavpils pūtēju orķestrī [profesionālais pūšamo instrumentu orķestris «Daugava»] no tā dibināšanas dienas. Mēģināju atrast cilvēkus, kas spēlē mutes harmonikas Daugavpilī, bet nebija interesentu. Pagājušā gada septembrī satiku muzikantu un pasākumu vadītāju Aināru Ašaku, kurš tiek uzskatīts par Latvijas galveno Ziemassvētku vecīti. Jautāju: «Varbūt tu kādu zini?»

Kas notiek tālāk? Man piezvana Gunārs Jākobsons. Kurš gan nezina Gunāru Jākobsonu?! Tā mēs satikāmies. Saskrējāmies. Uzspēlējām. Pateicām, ko viens par otru domājam.

Mūsu nav daudz. Kopā ar Gunāru ielikām sludinājumu, bet īpaša interese nebija. Parādījās viena dāma ‒ Sarmīte. Viņa strādā autoskolā par braukšanas instruktori. Piezvanīja vēl viens cilvēks, kuru sauc Kaspars. Visiem ir mazāk vai vairāk muzikālā izglītība. Bet tad tika pasludināta ārkārtas situācija vīrusa dēļ. Tagad sazvanāmies. Katrs kaut ko uzspēlē. Lai uzstātos publikas priekšā, mums ir vēl nedaudz jāpastrādā.

Arī instrumentu nebūt nav viegli nopirkt. Mans vidējais dēls šobrīd dzīvo Londonā un atrada tās harmonikas nejauši un uzdāvināja pirms vairākiem gadiem. Kolekcija ir papildināta vēl ar trim eksotiskiem instrumentiem, kādus veikalā netirgo. Vecākais ir deviņdesmit gadus vecs, bet izskatās, it kā būtu ražots tikai vakar,» stāsta Gunāra Jākobsona kolēģis Osvalds.