VAKARA ZIŅAS. Senās mūzikas interpretu sadusmo ielu mūziķi Vecrīgā
Tie, kuri regulāri savās gaitās dodas cauri Vecrīgai, īpaši pa Kaļķu ielu, domājams, ir pamanījuši daudzos ielu mūziķus, kas dažādā skaļumā un kvalitātē muzicē, pelnot iztiku un priecējot tūristus. Kā sarunā ar »Vakara Ziņām« pauž pazīstamais senās mūzikas interprets, Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājs un baroka mūzikas orķestra «Collegium Musicum Riga» mākslinieciskais vadītājs Māris Kupčs, situācija ar ielu mūziķiem Vecrīgā esot kļuvusi teju traģiska.
Briesmīgā karaoke, žēlabainā kundzīte un rēcošais ģitārists
«Manuprāt, tā nekvalitatīvā muzicēšana arī ir ubagošana, turklāt agresīvā formā, jo nosaukt par muzicēšanu to nevar,» uzskata Māris, kura stāsts par šiem personāžiem ir patiešām kolorīts: «Protams, reizēm šeit muzicē ļoti labi mākslinieki, par kuru priekšnesumu nav kauns. Taču daži piemēri ir diezgan skarbi: piemēram, pavecāks kungs, kuram līdzi ir pārnēsājama skaņu ierīce un kurš dzied karaoke - pārsvarā Sinatras un citas skaistās dziesmas, taču dara to briesmīgi, jo viņa toņa atšķirība no oriģināla ir tāda, ka jāraud! Turklāt ierakstītais pavadījums ir ļoti sliktā kvalitātē, un skaļrunis pļerkšķ. Viņš rada tikai sliktas emocijas! Kāds aiz žēluma viņam kādu santīmu iemet…»
Māris piemin arī gados vecāku kundzi, kura sēž pie mājas sienas, skandina trejdeksnīti un dzied tautas dziesmas, «kuras visas ir apmēram vienā nenosakāmā meldiņā, žēlabaini, un tas itin nemaz nav profesionāli. Protams, visi viņu žēlo, bet ilgi to klausīties nav iespējams. Un, galu galā, ir arī sociālie dienesti.»
Trešais muzikants, kā viņu raksturo Māris, ir «jauneklis ar ģitāru, kurš rēc aizkautā balsī, un, paejot trīs soļus tālāk, to dzirdot, šķiet, ka kādam tiek grieztas vēnas vai viņu spīdzina ar degošiem iesmiem». Rezumējot savu stāstīto, Māris Kupčs piebilst - diemžēl visiem šiem «māksliniekiem» liekoties, ka viņi dzied izcili un ka viņi «mums visiem ir atnesuši prieku». To visu ir spiesti klausīties apkārtējo ofisu un kafejnīcu darbinieki un apmeklētāji, kuri par to diez vai ir sajūsmā. «Kad šeit reizēm dzied bijušais operdziedātājs Uldis Leiškalns, tad uz visa iepriekšminētā fona viņš izklausās tiešām labi, jo var atšķirt melodiju un tekstu. Bet pēc viņa atnāk kāds, kas divas nedēļas cīnījies ar «zaļo pūķi», un tad, martā klausoties Ziemassvētku dziesmas, rodas tikai sliktas emocijas…»