VAKARA ZIŅAS. Mediņš melš par dienestu Afganistānā
Pagaidām Bruknas kopienas un priestera Andreja Mediņa lieta ir nedaudz pieklususi. Policija dara savu darbu. Žurnālisti meklē Bruknas kopienā mitušos, lai noskaidrotu, kāda tur bijusi dzīve. Katoļu baznīca aicina sagaidīt atbildīgo institūciju slēdzienu un pēc tam vērtēt, ko Mediņš savā darbā varētu uzlabot. »Vakara Ziņas« tikmēr noskaidroja, ka Andreja Mediņa uzvārds «afgāņu» kartotēkā nav atrodams.
Runājot par Mediņa sasniegto Bruknā un Kurmenē, nereti tiek atgādināta un īpaši akcentēta viņa pieredze Afganistānas karā, kurā jauni puiši tika ierauti pret viņu gribu. Daži turp metās, romantisku jūtu vadīti, bet cik tādu bija? Nu un vēl bija arī virsnieki.
Kara stāstiņi
Nemeklēsim tālu. Pagājušā gada agrā pavasarī Mediņš raidījumā «Apollo 1h» izklāstīja, ka dienesta laikā bijis tēmētājs uz krievu raķešu šāvēja «Katjuša BM-21». Citējot Mediņu: «Lai cik dīvaini nebūtu, bet mani tā likteņa laiva ienesa Afganistānas teritorijā. Diemžēl tas man ir ļoti īss periods, tie bija tikai pāris mēneši. Bet tas bija mans dzīves skaistākais periods. Sākumā dabiski, ka bija tuvcīņas un viss pārējais, kur es ieguvu pirmos ievainojumus, bet pēc tam es biju nozīmēts uz «Katjušas» par tēmētāju.»
Viņš samērā plaši izstāsta, ko darīja un kā notika cīņas: «Visu laiku bija jāgaida pavēles no štāba ‒ kurš kvadrātkilometrs ir «jānoslauka». Reiz, kad šķērsojām konkrētus kišlakus, man zvanīja štāba priekšnieks un sacīja ‒ kur tu patlaban atrodies un kuru kvadrātkilometru šķērso? Izrādās, tas esot bijis tas kvadrātkilometrs, kurš pirms pāris dienām ar pavēli tika «noslaucīts». Tur bijis ciemats.» Vecākiem neesot rakstījis, ka atrodas Afganistānā, mānījies, ka dienests aizrit visai vienmuļi un rāmi. Un vēl viņš pērn intervijā sacīja: «Nesen svinēja dienu, kad armija pameta Afganistānu, bet tas viss ir fufelis. Vēl vairākus mēnešus krievu armija atradās tur iekšā, un es biju starp tiem, kas tur bija. Tas nemaz nebija tik viegli, jo pa šiem desmit gadiem krievi bija izbūvējuši paklāju fabrikas Kabulā, tad piedāvāja mums, zaldātiem, par naudu, bez ieročiem turpināt dienestu, lai vestu ārā tepiķus no Kabulas. Es šajā pasākumā nepiedalījos, jo es gribēju mājās.
Un tā 12. decembrī es ar vilcienu caur Maskavu atgriezos mājās, un 13. decembrī es iestājos Rīgas garīgajā seminārā. Mani uzņēma, un tad bija paradokss, ka es nebiju vienīgais afgānis ‒ mēs bijām vairāki, bet no Latvijas es biju vienīgais. No Baltkrievijas, no Ukrainas, kas arī bija izgājuši kara dienestu Afganistānā.» Akceptu bijušo «afgāņu» mācībām garīgajā seminārā esot devis pats Jānis Pāvils II.
Ne reizi vien Mediņš teicis ‒ Afganistānā apsolījis Dievam: ja izdzīvos, tad atbildēs uz Viņa aicinājumu, kļūstot par priesteri un darot ko labu.