«Ir tāds raidījums «Radio SWH» – «Ar dziesmu par dzīvi». Es uz šo interviju aizgāju «Bez dziesmas par dzīvi»,» tā sarunā ar »Vakara Ziņām« saka dziedātājs, mūziķis un režisors Imants Vanzovičs. Spilgtas un unikālas balss īpašnieks. Divdesmitā gadsimta 80., 90. gadu popmūzikas zvaigzne.
Atkal kādam vajadzīgs
«Es jau sen vairs neesmu lielās skatuves cilvēks. Esmu kaut kas cits. Daudz kam izgājis cauri. Un tas, par ko šodien domāju, mani dara vairāk traku nekā mierīgu un laimīgu - tas ir jau ieilgušais «dzejnieka karnevāls»,» saka 1986. gadā mega populārās Zigmara Liepiņa dziesmas «Dzejnieka karnevāls» izpildītājs Imants Vanzovičs. «Man derdzas TV ekrānā nemitīgi redzēt šļirces, atkailinātus plecus un dūrienus. Man ir sava attieksme pret šo visu, un es tam drīzāk lieku negatīvu, nevis pozitīvu zīmi,» viņš neslēpj.
«Ko es tagad daru? Sēžu mājās un divas reizes nedēļā dodos uz darbu valsts sociālās aprūpes centra «Rīga» filiālē «Jugla», kur kopš pagājušā gada aprīļa strādāju par diennakts dežurantu. Un par to man nav nedz kauns, nedz neērta sajūta. Kā mans kaimiņš saka: «Tev par to nevajag kautrēties, tu taču neej zagt, tu ej strādāt!» Protams, sākumā bija ļoti grūti pie tā pierast, jo tur mīt cilvēki, un viņu ir gandrīz simti, kuri ir likteņa apdalīti: vājredzīgi, akli, amputēti… Bet es varu pateikt atklāti: es uz šo darbu eju nevis ar prieku, jo tad es savās acīs būtu idiots, bet ar misijas apziņu, jo pēc ilga, ilga laika es atkal jūtos kādam vajadzīgs. Jā, es šiem cilvēkiem esmu vajadzīgs, un tur ir pat tāds fenomens, ka viņi mani atpazīst pēc soļiem,» stāsta Imants Vanzovičs, paskaidrojot, ka savas dežūras laikā, kas ir divas reizes nedēļā pa 24 stundām, viņš gādā par aprūpes centra iemītnieku mieru un visa veida drošību.