VAKARA ZIŅAS. Literārie kaķi Vatsons un Leo

Vai zinājāt, ka Ventspils Starptautiskajai rakstnieku un tulkotāju mājai ir savs kaķis – baltais runčuks Vatsons? Savukārt «Jāņa Rozes» izdevniecības simbols jau astoņus gadus ir rudais runcis Leo. Abi skaistuļi pavisam droši dēvējami par literārajiem kaķiem, jo ir gana tuvās attiecībās ar labu literatūru. Un arī abu piedzīvojumi dažbrīd ir romāna vai vismaz stāsta vērti.

Atnāca un palika

Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas direktores Andras Konstes «Facebook» profilā allaž atrodamas arī mājas pastāvīgā iemītnieka - runča Vatsona - jaunākās fotogrāfijas, kas allaž izpelnās atsaucību. «Mums bija kaķis Rudis, liels un melns runcis, kurš te nodzīvoja četrpadsmit gadus. Un pēkšņi pagājušajā pavasarī mūsu mājas dārzā parādījās mazs, balts kaķēns. Interesanti, ka Rudis parasti svešos kaķus no savas teritorijas dzina prom, taču šo jaunpienācēju viņš piecieta. Tā viņi abi «tusēja» pa pagalmu, mazais kaķis ciemos nāca aizvien biežāk. Tā kā vasarā mājas durvis bija vaļā, viņš ļoti ātri atrada iespēju paēst…»

Tiesa, mazajam kaķim ap kaklu bija siksniņa, tāpēc Andra un viņas kolēģi secinājuši, ka viņam noteikti kaut kur ir saimnieki. «Diemžēl pagājušā vasara bija ļoti karsta, un Rudim jau bija problēmas ar sirsniņu, un kādā brīdī viņš aizgāja pa saules taciņu. Mēs gan īsti nezinājām, kam mazais kaķis pieder un nebijām gatavi viņu paturēt, taču viņš nolēma, ka dzīvos pie mums.» Kad kaķis jau bija iekārtojies jaunajā mājvietā, reiz Andra pamanījusi, ka pār mājas žogu skatās divi cilvēki, tāpēc viņa apjautājusies, vai baltais kaķēns gadījumā nepieder viņiem. «Izrādījās, ka, jā, tāpēc teicu, ka varam kaķi viņiem atdot, taču viņš jau acīmredzot bija izvēlējies, ka grib dzīvot pie mums. Tā nu tas palika.»

Līdzīgs aktierim Solominam

Savukārt ideja par baltā kaķa vārdu pieder Andras meitai Anetei. «Tobrīd, kad viņš parādījās, pirmā persona šeit, protams, bija Rudis. Un galu galā doktors Vatsons arī bija otrā persona aiz Šerloka Holmsa. Tā nu mūsu jaunpienācējs kļuva par Vatsonu,» stāsta Andra un ar smaidu piebilst - ja paskatās populāro Krievijā tapušo filmu par Šerloku Holmsu, tad skaidri varot redzēt, ka kaķis Vatsons vizuāli esot ļoti līdzīgs savam filmas vārdabrālim - doktora Vatsona atveidotājam aktierim Vitālijam Solominam: «Tā mazliet blēdīgā sejas izteiksme un rudās ūsiņas… Ja kārtīgi ieskatās, viņi patiešām ir ļoti līdzīgi!»

Pats izvēlas savus cilvēkus

Vatsons esot ļoti sabiedrisks kaķis: «Izskatās, ka viņam ļoti patīk būt cilvēkos, un Vatsons vienmēr meklē cilvēkus! Ja tik ir kāds «tusiņš», runcis uzreiz ir klāt, vai nu sēž vai guļ, un pieskata notiekošo. Lielajā zālē, kur visbiežāk norisinās tikšanās, ir zili krēsli, kurus izdomājām notīrīt. Ataicinājām meistarus, kuri krēslus tīrīja ar īpašu sūcēju. Sākumā Vatsonam bija bail, tad interese uzvarēja, un viņš nonāca lejā apskatīties, kas tur īsti notiek. Puiši viņu ierauga un saka: ā, re kur nāk tās baltās spalvas, kas ir uz visiem krēsliem…»

Izrādās, ka Vatsons ļoti cītīgi izvērtējot rakstniekus un tulkotājus, kas apmetušies Ventspils rakstnieku mājā: «Viņš ir sapratis, ka cilvēki mainās, un izvēlas tos, pie kuru durvīm varētu pieklauvēt un kuri pa nakti viņu varētu paņemt pie sevis.» Baltais skaistulis ļoti labi esot sapraties ar rakstnieci Gunu Rozi, kuru Andra sauc par kaķu cilvēku, un ar režisoru Jāni Ābeli. «Gundega Repše gandrīz izkrita pa logu, ķerot Vatsonu, kurš bija izkāpis pa viņas istabiņas logu un šļūcinājās pa jumtu,» Andra smejas.

Vienmēr atgriežas mājās

Lai gan Vatsons labprāt un bieži dodas pastaigās, līdz šim viņš vienmēr ir atgriezies mājās. Taču pagājušā gada sākumā Vatsons pēkšņi pazuda - gluži kā gaisā izkūpējis. «Mēs meklējām viņu visur, aptaujājām visas «kaķu sievas», likām ziņu «Facebook», ko visi šēroja kā traki, apstaigāju visus Ventspils dzīvnieku veikalus. Kad visas iespējas bija izsmeltas, izliku paziņojumu, kurā par kaķa atrašanu piesolīju atlīdzību,» Andra Konste atminas un piebilst, ka beigās kaķis tomēr laimīgi atradies.

Protams, Vatsons turpina iet ārā: viņš staigā pa dārzu, uzmana mājas teritoriju, iet uz netālo baznīcu palūgties un padraudzēties ar turienes kaķi, savukārt par kaķenēm viņš pašreiz īpaši neinteresējoties. «Patiesībā Vatsons vēl ir ļoti jauns, viņam tagad ir apmēram pusotrs gads, bet, jā, viņš pamazām sāk veidoties par mūsu mājas dvēseli, un izskatās, ka viņam tas patīk. Un ir svarīgi, ka Vatsons pats mūs izvēlējās,» uzsver Andra.

Izķepurojas no smagas slimības

Tikpat interesants ir stāsts par to, kā izdevniecība «Jānis Roze» tika pie sava talismana rudā runča Leo. «Čiekurkalnā, kur ir mūsu izdevniecība un noliktavas, kaķīšu ir tonnām, ja tā varētu teikt. Mums bija melno kaķu kompānija, kurus barojām un no kuriem parasti centāmies kādu noķert un sameklēt viņam saimniekus. Kad šeit parādījās Leo, viņš nemaz sākumā nenāca klāt, jo bija ļoti savrups,» stāsta izdevniecības direktore un kaķa saimniece Ināra Beļinkaja, piebilstot - reiz pienāca brīdis, kad Leo saslima, un tad viņi bez spēka palikušo kaķi varēja noķert, pabarot un aizvest pie veterināra.

«Dakteris atzina, ka kaķis ir šausmīgā stāvoklī, bet, ja izdzīvos, tad būs ļoti labs kaķis! Mēs viņu izvilkām, un tagad Leo ir mūsu seja un zīmols! Nu jau viņš pie mums dzīvo devīto gadu,» Ināra ar lepnumu piebilst un teic, ka vārdu kaķim devis viens no izdevniecības darbiniekiem, turklāt par iedvesmas avotu, iespējams, varētu būt kalpojusi kādreiz tik populārās filmiņas par runci Leopoldu. «Taču kaķim šis vārds, kas tulkojumā nozīmē «lauva» patiešām piestāv, jo galu galā viņš ir gandrīz oranžs, un arī uzvedas kā lauva,» Ināra smej un atminas, ka sākumā skaistais runcis esot bijis pat bīstams.

Piejaucētais Leo

«Svešus viņš vispār necieta, pat varēja mesties virsū un būt ļoti neapmierināts. Taču ar laiku Leo ir kļuvis ļoti mīlīgs, lai arī - ar rezervi...» Izdevniecības kaķis diezgan konkrēti izrādot attieksmi pret visiem darbiniekiem, un īpašas attiecības viņam esot izveidojušās teju ar katru. Leo ļoti labi atšķirot, kāda kuram būs attieksme un ko no kura var sagaidīt.

Reiz pie Leo atnācis ciemos kāds kungs kopā ar savu kaķi, taču izdevniecības talismans par šo vizīti nav bijis sajūsmā. Taču, kad viņu apciemojuši divi skolnieki no netālās skolas, kuri ļoti gribējuši apskatīt Leo, puišiem līdzi bija fotoaparāts un barības paciņa: «Tā viņi tur diezgan ilgi fotografēja mūsu kaķi, lai beigās bildes ieliktu instagramā. Nu, īsti fani! Leo arī bija apmierināts, turklāt viņš pie fotografēšanas ir pieradis.»

Sarežģītās attiecības ar zīriņiem

Ārā gan kaķis netiek laists, taču viņa rīcībā ir izdevniecības otrais un trešais stāvs. «Līdz šim Leo bija ļoti iecienījis trešā stāva balkoniņu, kur labprāt sauļojās. Taču beidzamajā laikā Čiekurkalna apkārtnē ir savairojušās lielās kaijas - zīriņi, un, kad kaķis dzird putnu kliedzienus, tad viņam vairs prātā nav sauļošanās - viņš mūk iekšā paglābties.» Pagaidām gan Leo nav dabūjis ciest no zīriņu knābjiem, taču, kā atklāj Ināra Beļinkaja, reiz tas gandrīz noticis, jo putni burtiski pikējuši kaķa acu priekšā, un tikai cilvēku klātbūtne, iespējams, zīriņus atturējusi no nopietnāka uzbrukuma.

Pret grāmatām izturas saudzīgi

Taujāta par Leo ikdienas pienākumiem, Ināra ar smaidu atzīst, ka runcis esot ļoti gudrs: «Viņš zina pilnīgi visu par firmas lietām, jo piedalās absolūti visās sanāksmēs. Piemēram, vadītāju sanāksmēs, kur piedalās vismaz trīsdesmit cilvēku, Leo nosēžas vai nu pašā priekšā, vai pa vidu, un visu sapulces laiku gudri klausās. Ja kāds pļāpā kaut ko neinteresantu, tad Leo ar lielu blīkšķi uzlec uz antīkā grāmatu skapja, kurā glabājas visi Rozes izdevumi, un skatās uz visiem no augšas. Dažbrīd, kad Leo šķiet, ka atkal varētu būt kaut kas interesants, vai atnāk kāds ciemiņš, runcis ar tikpat lielu blīkšķi nolec no skapja. Un darbinieki zina, ka lieki kustēties vai runāt nedrīkst, jo Leo visu uzrauga.» Starp citu, runcis Leo ir pirmais, kurš novērtē jaunās grāmatas, taču pret tām viņš izturoties ļoti saudzīgi. «Viņam ļoti patīk pluinīt kartona kastes un arī dažu durvju stenderes, bet nekad nevienai grāmatai kaķis neko sliktu nav izdarījis!» smejas Ināra.