Burvīgais franču buldodziņš Čārlijs uzņēmēju un Mazās Mežotnes pils īpašnieku Regīnas un Andra Deičmaņu ģimenē dzīvo jau 13 gadus.
«Čārlijs ir izaudzis kopā ar Mežotnes pirmajiem mākslinieku plenēriem un koncertiem, un, ja neskaita vienu nedarbu, citu ekscesu tur nav bijis. Viņam ļoti patīk pasākumi un cilvēki, kas tos apmeklē. Protams, ja pilī notiek lielie koncerti, kurus ieraksta radio, Čārlijs tiek ielaists mūsu augšstāva guļamistabā, lai viņš saglabātu sirdsmieru. Tā viņam ir kā balva. Bet, tikko beidzas koncerts, Čārlijs atkal var komunicēt ar cilvēkiem un našķoties ar lielo svētku kliņģeri,» par ģimenes mīluli saka Regīna. Starp citu, visu šo pandēmijas gadu uzņēmējai ir vēl kāda liela aizraušanās - zirgi.
Kad Deičmaņu ģimenes iemīļotā kaķene aizgājusi labākos medību laukos, Regīnas jaunākā meita Adrija teikusi, ka ļoti gribētu sunīti. «Tolaik viņa bija tādā vecumā, kad varētu uzņemties atbildību un rūpes par dzīvnieku, savukārt mēs jau bijām sapratuši, ka tieši mājas mīlulis ir tas, kas satur kopā ģimeni un rāda piemēru ar savu beznosacījumu mīlestību. Tāpēc internetā sāku pētīt informāciju, kāds suns mums būtu vispiemērotākais, jo, paņemot pie sevis dzīvnieku, tu par viņu uzņemies milzu atbildību vismaz uz desmit gadiem, jāizsver visi «par» un «pret».»
Pēc ilgiem pētījumiem gan par ārējo izskatu, gan suņa raksturu izlemts par labu franču buldogam, un nu Regīna atzīstas, ka burtiski iemīlējusies suņa izskatā. Šo lēmumu Deičmaņu ģimene nenožēlo, jo Čārlijs esot labs sargs, turklāt atbilst viņu dzīvesstilam: «Viņam patīk braukt mašīnā, un viņš vienmēr labprāt mums brauc līdzi.» Atbilstoši raksturojumā lasāmajai informācijai, Deičmaņu ģimenes mīlulis nekad lieki nerej, turklāt, kā smej Regīna, viņš labi pielāgojis savu dzīves ritmu saimnieku režīmam: «Man nepatīk celties piecos no rīta, lai suni izlaistu ārā, tāpēc viņš gaidīs, kad piecelšos.»
Lai arī Čārlijs nav liela auguma, viņš nebaidās, turklāt viņam piemītot brīnišķīga pašapziņa. «Savulaik manai meitai kāds bija uzdāvinājis lielu, brūnu rotaļu lāci. Lai gan Čārlijs toreiz bija vēl pavisam maziņš, viņš uz lāci rēja un leca tam virsū. Tā viņa pašapziņa, drosme un stāja man likās tāda, no kuras mēs paši varējām daudz mācīties.»
Kļūstot par suņa saimnieci, Regīna Deičmane iestājusies franču buldogu mīļotāju klubā, kur ne tikai daudz uzzinājusi par šīs sugas suņu audzināšanu, bet arī kādu interesantu tikai šai sugai raksturīgu uzvedības faktu - vēl nav redzēts franču buldogs, kurš negulētu dīvānā! «Lai gan Čārlijam ir savs dīvāns, viņš ir iekarojis arī visus pārējos dīvānus. Jo Čārlijam nevar atteikt, lai kā mēs mēģinātu viņu iespaidot.» Vēl Regīna pamanījusi, ka, pateicoties savām jaukajām īpašībām, Čārlija sugas brāļi pašreiz Eiropā un arī citur pasaulē iemantojuši lielu popularitāti.
Taujāta, kuru no ģimenes locekļiem Čārlijs atzīst par saimnieku, Regīna ar smaidu saka: «Galu galā, «mamma» esmu es, jo parasti es viņu baroju un vedu ārā, turklāt, kad suns vēl bija maziņš, es pirmās nedēļas viņu aprūpēju.» Ar Adriju Čārlijam esot pavisam citas attiecības: «Arī tagad, kad Adrija pārrodas mājās no savām studijām, suns ir gatavs spēlēties, skriet, ķert bumbu…» Savukārt Andra un Čārlija attiecības raksturojot viens vārds - kārumnieki. «Čārlijs labi zina, ka es nedošu aizliegto našķi, bet Andris vienmēr iedos. Tā nu reizēm abi sēž un kopā ēd brokastis; viņiem ir savas kārumnieku lietas.» To sakot, Regīna atklāj faktu, ka parasti franču buldogu mūžs ilgst 10-12 gadus, taču Čārlijam ir jau 13 gadu. «Viņš gan ir nosirmojis, taču savam vecumam ļoti labā formā, lai gan, rēķinot pēc cilvēku gadiem, Čārlijs būtu simtgadnieks.» Viņasprāt, suņa ilgajam mūžam ir vairāki iemesli. «Tikko paņēmām suni, uzreiz pateicu - viņš būs visēdājs, un viņš tiešām ēd visu, arī bioloģisko liellopu gaļu, ko audzē Andris. Ja man kāds saka, ka sunim jādod speciālā barība, es tam īsti negribētu piekrist, jo franču buldogi tika selekcionēti vēl krietnu laiku pirms mākslīgās barības rašanās.» Čārlijam ir ļoti aktīvs dzīvesveids, turklāt Regīna ir pārliecināta, ka franču buldogus nevajag turēt dzīvoklī, jo tad suns aptaukojas un kļūst slinks. «Kad ar Adriju devāmies pēc kucēna, viņi bija septiņi brālīši un māsiņas, taču pie mums pierāpoja kucēns, kurš bija drusku citādāks - Čārlijam ir drusku garāks deguns, nekā vajadzētu būt šīs šķirnes pārstāvim, līdz ar to viņam ir vieglāk skriet, elpot, un līdz ar to viņš ir veselīgāks.» Kucēnu saimniekam Regīna toreiz teikusi - mums vajag mīļdzīvnieku, nevis suni, ko rādīt izstādēs, un, ja viņš mūs izvēlējās, tad mēs arī viņu ņemsim!
Nu jau gadu Regīnas lielā aizraušanās ir izjādes ar zirgiem: «Man vienmēr ir paticis kustēties un sportot, un zirgiem jau sen biju uzlikusi aci, taču tam man nekad nebija laika. Taču pagājušā gada rudenī, kad pandēmijas dēļ slēdza sporta zāles, man beidzot bija iespēja pirmoreiz uzkāpt zirga mugurā.» Ar to pašu āķis bijis lūpā, un kopš tā brīža Regīna katru nedēļu dodas izjādēs ar Kastoru, jo, kā viņa teic - «nevaru izturēt ilgāk par četrām dienām, kad man atkal gribas pie zirga. Man ļoti patīk izbaudīt pastaigas zirga mugurā pa fantastiski skaistu priežu mežu vai gar jūru. Šogad tiešām piedzīvoju savu skaistāko ziemu dabā! Turklāt kopš pagājušā rudens esmu apguvusi jāšanu rikšos un lēkšos.» Dodoties izjādēs, uzņēmēja atradusi savu «zelta trīsvienību»: fiziskās formas uzturēšanu, kā arī meditāciju prātam un dvēselei, kuras laikā rod harmoniju ar dabu.
Lai gan pagaidām Regīnai pašai savs zirgs nepieder, izjādēs ar Kastoru viņa tiek, pateicoties labai draudzenei Antai - septiņu skaistu zirgu īpašniecei. «Man draudzene ir ļoti daudz iemācījusi par zirgiem un viņu kopšanu, jo tagad zinu gan to, ko nozīmē uzkāpt jau izsukāta un apseglota zirga mugurā, gan arī pati protu apkopt un apseglot zirgu, un daru to ar lielu baudu! Esmu daudz iemācījusies arī par sevi pašu. Turklāt tagad, kad esmu izlasījusi ļoti daudz par zirgiem un viņu psiholoģiju, man ir atvērusies pilnīgi jauna pasaule.»