VAKARA ZIŅAS. Kaspara Pudnika un viņa mīļotās Ingas neparastais mīlasstāsts

Mūziķis Kaspars Pudniks kopā ar mīļoto sievieti Ingu Prokofjevu ir vecāki trīs mēnešus vecajam Gabrielam. Pāris sarunā ar »Vakara Ziņām« atklāj savu iepazīšanās stāstu un pārdomas par ģimenes vērtībām.

Kas ir mainījies, kopš ģimenē ienācis mazais Gabriels?

Kaspars: Diena, kad Gabriels piedzima, bija parasta, skaista pavasara diena. Jā, 14. aprīļa rītā Inga ieminējās, ka citādāk jūtas, taču šādus teikumus es dzirdēju ļoti bieži un īpašu nozīmi nepievērsu. Ap deviņiem vakarā Inga man saka: «Kaspar, zvani!» Tajā brīdī bija neliela panika, meklēju telefonu, paralēli klausoties mīļotās izdvestajās skaņās, kuras liecina par mazuļa drīzu pasaulē ienākšanas brīdi. Jau sākotnēji bijām nolēmuši, ka dzemdības notiks Jūrmalas dzemdību namā. Tur piedzimu es, abas māsas un brālis, piedzima arī mana mamma un paps. Runāts - darīts! Zvanu: labvakar, mēs pēc stundas būsim, gaidiet… Taču atbilde skan: diemžēl nav vietu Jūrmalā. Tajā brīdī mazliet uzkāros. Saskatos ar Ingu… Ko darīsim?

Inga: Tā bija vieta, kur es vēlējos dzemdēt. Pats svarīgākais bija nosacījums, ka Kaspars piedalās dzemdībās. Jūrmalā bija vienīgā vieta, kur kovidtestu taisa uz vietas, un atbilde ir piecpadsmit minūšu laikā. Tas nozīmē, ka Kaspars uzreiz būtu man līdzās nodaļā, nevis sēdētu kaut kur priekštelpā, gaidot testa rezultātus, jo bez negatīva testa viņu nodaļā nelaistu.

Kaspars: Pirmo šoku pārvarējis, zvanīju vēlreiz. Un sarunas laikā man paziņo, ka tomēr ir viena VIP ģimenes istabiņa, kur mēs abi varam būt kopā. Lieliski! Kā kalns no pleciem novēlās. Ingu uzreiz aizveda uz nodaļu. Es paliku gaidīt testu. Izrādījās, ka esam atbraukuši pašā pēdējā brīdī. Parakstījām papīrus, pārģērbāmies un jau ap diviem naktī bijām dzemdību telpā. Paralēli tonakt norisinājās vēl četras vai piecas dzemdības. Vecmātes te pie vienas, te pie otras skraidelē. Pulksten divos un desmit minūtēs Gabriels iebļāvās, un man uzticēja pārgriezt nabas saiti.

Pirmā nakts bija pārdzīvojumiem pilna. Vai es gulēju? Protams, nē! Visu laiku satraukums, vai mazajam viss labi, vai viņš elpo, vai nav apvēlies uz muguriņas. Kā jau dzīvē, kaut ko darot pirmo reizi, ne viss uzreiz sanāk. Pirmais autiņš, pirmais dupša skalošanas rituāls, pirmais acu skatiens...

Protams, tagad, pēc trim mēnešiem, sāc saprast, ko nozīmē bērns, kāda tā ir milzīga atbildība. Sāc saprast un apzināties, kam cauri ir izgājuši mūsu vecāki, savulaik rūpējoties par mums. Vēl vairāk sāku mīlēt un cienīt savus vecākus. Paldies viņiem par visu!

Tā kā [valstī] noteiktā aizlieguma dēļ strādāt man bija liegts, visus trīs mēnešus dienu dienā pavadīju kopā ar manu ģimenīti. Vai viegli? Nebūt! Negulētas naktis un dienas. Stress, pārdzīvojumi. Arī strīdi uz noguruma fona par nebūtiskām lietām. Dzīvojam vienistabas dzīvoklītī, un, cieši esot viens otram līdzās, tas ir neizbēgams process. Taču viens Gabriela smaids un smieklu deva atsver gan negulētās naktis, gan nogurušās rokas, viņu aijājot. Tagad, kad atkal ir atļauts strādāt, protams, dodos uz kāzām un strādājot domāju par saviem mīļajiem.

Diezgan bieži bērna ienākšana ģimenē medijos tiek atspoguļota caur rozā brillēm, tāpēc grūtības šajā laikā jaunajiem vecākiem nereti mēdz būt pārsteigums.

Kaspars: Mēs ātri saskārāmies ar skaudro realitāti. Divu mēnešu vecumā Gabriels saslima. Ģimenes ārsts ieteica uzreiz doties uz bērnu slimnīcu. Iekšā laida tikai vienu no vecākiem. Es paliku gaidām ārpusē. Kā tagad atceros, tā bija ļoti gara, satraukuma pilna nakts, jo ilgi vēl nezināšu, kas mazajam īsti kaiš.

Inga: Tā bija šausmīga pieredze. Visas tās kovida situācijas dēļ mani ar mazo uz nodaļu uzreiz nedrīkstēja vest, jo bija jāsagaida testa rezultāti, un man nācās uzņemšanas «kambarī» kopā ar citiem pacientiem pavadīt garas divpadsmit stundas. Nokļūstot nodaļā, sajutos kā viesnīcā. Nekad mūžā nevēlētos ko tādu izbaudīt. Visu cieņu medicīnas personālam, kurš darīja visu, kas viņu spēkos. Taču visšausmīgākais ir redzēt, kā mazajam rociņā liek katetru un kā viņš raud, jo viņam taču sāp. Biju gatava «nosist» to māsiņu, ja viņa vēlreiz viņu mocīs. Diagnosticēja urīnceļu infekciju un sāka antibiotiku kursu, lai nosistu augsto temperatūru, kura turējās jau vairākas dienas.

Kaspars: Kad saskaries realitātē ar tādām lietām, tad rozā brilles ir nost. Un viss, ko dzīvē vēlies, - lai mazais ir vesels. Veseli bērni ir lielākā vecāku laime dzīvē.

Bērna ienākšana ģimenē ir gan priecīgs notikums, gan arī pārbaudījums pāra attiecībām.

Inga: Mums bija domstarpības par to, kā audzināt, kā ko darīt. Bet galu galā vienojāmies par to, ka mamma tomēr labāk zinās un jutīs, kas un kā ir jādara. Kaspars piekrita, ka būtiskākos jautājumos man ir galvenā teikšana, vismaz kamēr Gabriels ir maziņš.

Kaspars: Katram no mums ir dažāda pieredze, augot savās ģimenēs. Es biju vecākais bērns un zinu, kā ir rūpēties par jaunākajiem. Inga ir jaunākā meita savai mammai. Es augu laukos, Inga pilsētā. Katram ir sava vīzija, kā jābūt. Taču esam jau iemācījušies rast kompromisus. Labi, ka mūsdienās ir internets. Daudz informācijas var atrast. Mūsu vecākiem šādas ekstras nebija. Un, neskatoties uz to, kaut kā jau mēs izaugām, vai ne?

Inga: Mums domstarpības radās, kad omītes sāka iejaukties ar savu redzējumu un pieredzi bērnu audzināšanā. Taču laiks ir gājis uz priekšu, un mēs šobrīd zinām to, ko vēl pirms trīsdesmit pieciem gadiem neviena mamma, neviens ārsts nezināja. Protams, savas mammas uzklausām, taču informāciju pārbaudām, konsultējamies ar bērnu ārstu un tad kopīgi pieņemam lēmumu. Tas ir mūsu bērns, un tikai mēs esam par viņu atbildīgi.

Kaspars: Protams, omītes mīl Gabrielu. Kad abas kopā ir kādos svētkos, tad ir cīņa, kura ilgāk uz rokām ucinās. Omītes mums ir fantastiskas. Ingas mamma Līga ada cimdiņus, zeķītes, jaciņas. Mana mamma kā jau skolotāja noteikti vairāk veltīs sevi mazdēla zināšanu pilnveidošanai, kad viņš paaugsies. Jā, omīšu un viņu dāvanu Gabrielam netrūkst. Manas mammas Lailas mammai Brigitai, kura ir mūsu dēliņa vienīgā vecvecmāmiņa, Gabriels ir jau vienpadsmitais mazdēls.

Inga: Apkārt visi ļoti gaidīja Gabriela piedzimšanu. Kā nekā man jau rit trīsdesmit pirmais dzīves gads. Esmu ļoti laimīga, ka viņš man ir.

Kaspars: Man rit trīsdesmit septītais dzīves gads. Manām abām jaunākajām māsiņām Litai un Evijai jau ir lieli bērni. Es vecākiem piedzimu astoņpadsmit gados. Un mamma sāka satraukties, teica: laikam jau apprecēsi kādu sievieti ar bērniem. Taču, redz, kā sanāca. Un esmu priecīgs, ka viss ir tieši tā. Ģimenē velk uz zoba, ka kovidsituācijas dēļ mums pārāk daudz brīvā laika bija. Es gan domāju, ka tur augšā kāds nobrieda nākt pasaulē un izvēlējās mūs par saviem vecākiem.

Protams, šis pēdējais gads ir bijis ļoti grūts. Un, tikai pateicoties ģimenes un manas dzimtas atbalstam, kopā tikām pāri grūtībām. Es izsaku vislielāko pateicību savai ģimenei par atbalstu, kā arī draugiem un kolēģiem par sniegto palīdzīgo roku grūtībās. Lūk, atbilde, cik lielu lomu dzīvē spēlē ģimene. No valsts pilnīgi nekādu atbalstu nesaņēmu, tikai ieteikumu: hei, maini profesiju! Izmet mēslainē divdesmit gadus, kurus ieguldīji savā izglītībā un profesijas attīstīšanā, pilnveidošanā.

Zināms, ka daudzi pāri šķiras pēc bērna ienākšanas ģimenē. Vai arī pašiem bija tādi krīzes punkti attiecībās? Un kā tos izdevās pārvarēt?

Inga: Kā jau sievietei man, protams, gribas vairāk uzmanības, vairāk romantikas. Tādēļ mazliet paspiežu uz viņu, mazliet vieglas manipulācijas, bet šķirties, nē. Viņš ir mans vīrietis, pats labākais. Protams, esošā situācija ļoti skumdina Kasparu, un viņš ļoti pārdzīvo. Viņš visu apzinās un nav sliņķis. Ir atbildīgs un gādā, lai ģimenē nekā netrūktu. Viņš sev neko lieku nenopirks un ekonomēs uz savas veselības rēķina, lai tikai mums viss būtu. Protams, par to arī dusmojos, taču tāpat kā viņš nevēlos, lai viņa ieguldītais milzīgais darbs kultūrā tiktu padarīts par nevienam nevajadzīgu, jo kāds ierēdnis tā ir izdomājis. Kaspars ir ļoti vajadzīgs mūsu sabiedrībai. Viņā ieklausās, jo viņš prot vienkāršiem vārdiem uzrunāt cilvēkus caur saviem rakstiem, kurus lasa desmitiem tūkstoši cilvēku.

Kaspars: Jā, protams! Tas ir grūti! Tas nav viegli! Taču ir jāprot kaut kur paklusēt, kaut kur piekāpties un, pats galvenais - mācīties klausīties tajā, ko tev cenšas pateikt otrs. Es joprojām katru dienu to mācos. Vēl ir, ko mācīties. Lai izšķirtos, lielu mākslu nevajag. Saglabāt un veidot ģimeni, tas gan prasa kolosālus ieguldījumus. Un tas ir tā vērts. Protams, kādu reizi jau kaut kas pa gaisu aizlido, bet tās ir emocijas. Un ja tās ir, tad viss ir kārtībā. Sliktāk ir tad, ja emociju nav un iestājas vienaldzība. Es mīlu savu ģimeni.

Inga: Visgrūtāk ir brīžos, kad jūtos bezspēcīga. Tādos brīžos, kad mazais naktī raud un nevaru ilgi viņu nomierināt. Mazuļa raudāšana un bļaušana rada milzīgu stresu, tādēļ mēs ne vienmēr uzvedamies saprātīgi. Jā, ir reizes, kad vēlos, lai Kaspars vairāk dara kādas lietas, kuras, man šķiet, viņam būtu jādara. Bet tad nomierinos un saprotu, ka viņš tik ļoti man palīdz it visā, ka vairāk jau īsti man nav ko prasīt. Es pat nezinu, kas tās ir par prasībām un no kurienes tās nāk. Iespējams, ka tās ir parastas bērna audzināšanas blakusparādības.

Kaspars: Bieži saka: kad mēs augām, viss bija pavisam citādāk. Un tā arī bija. Taču, šķiet, katram laikam un katrai paaudzei ir jāsaskaras ar saviem pārbaudījumiem un grūtībām. Tagad ir tāda fantastiska iespēja uzfilmēt īsu video un uzreiz nosūtīt to omēm, lai arī viņas var līdz ar mums priecāties par mazo brašuli. Tiklīdz pārvāksimies uz lielāku dzīvokli vai māju, noteikti jau domājam par māsiņu Gabrielam.

Inga: Jā, es gribētu pēc gada vai diviem nākošo bērnu. Man ir jātiek galā tikai ar veselību. Man ir diagnosticēts HSIL A4, CIN2. Es to uzzināju grūtniecības laikā. Tas bija negaidīts pārsteigums. Bet tā ir sākuma stadija, pēc nelielām medicīniskām manipulācijām visam jābūt labi. Mani ļoti nokaitināja Samantas Tīnas ķērkšana pa visu Latviju, ka viņai ir vēzis bijis. Kāds tur vēzis! Viņai bija parasta pirmsvēža šūnu stadija CIN1. To ļoti vienkārši ārstē - izdzer pāris tabletes un dziedi tālāk. Pavisam citādāk ir manā gadījumā un, ja vēl esi stāvoklī un neko nedrīksti darīt, kamēr nav piedzimis bērniņš... Meitenes, pārbaudieties!

Uzzināt pēkšņi šādas ziņas noteikti bija satraucoši un smagi.

Kaspars: Protams! Es to uzzināju, kad biju līdzi Ingai pie ginekologa. Viņa nāk ārā no kabineta un raud. Ko man bija domāt? Pirmā doma, ka kaut kas ne tā ar augli. Protams, pārdzīvoju. Latvijā ļoti daudzas meitenes ar šo saskaras. Ir dzirdēti stāsti, ka meitenes tikai trīsdesmit gadu vecumā pirmoreiz aiziet pie ginekologa. Mums ir ļoti daudz neauglīgu meiteņu, kas vairs nevar palikt stāvoklī. Tā ir drausmīga nelaime sievietei.

Kā jūs abi iepazināties?

Inga: Iepazīšanās stāsts ir atsevišķas intervijas vērts. Īsumā: mūsu ceļi ik pa laikam krustojās, mums pašiem par to nezinot, kā izrādīsies vēlāk. Man bija septiņpadsmit gadu, bija pirmā mīlestība. Nekas nopietns, tomēr pirmā. Mēs ātri izšķīrāmies, un, kā izrādīsies vēlāk, viņš sāka satikties ar meiteni, kura vēlāk nodzīvos ar Kasparu attiecībās trīs gadus. Kad tā meitene izšķīrās ar manu pirmo mīlestību, mēs atkal sagājām kopā, bet, kā saka, nebija lemts. Vēlāk tā meitene sāka izrādīt vēlmi ar mani satikties un draudzēties. Pāris reizes satikāmies, taču, kad uzzināju, ka viņa man aiz muguras runā nesmukumus, nolēmu pārtraukt draudzību. Un tad viņa iepazinās ar Kasparu. Man tad bija divdesmit viens gads.

Kaspars: Jā, iepazinos ar to meiteni internetā. Viena tikšanās, otra, un viņa sāk dzīvot pie manis. Trīs gadus nodzīvojām kopā. Šo trīs gadu laikā, izrādās, Inga ir bijusi pie manis mājās, un ne vienu vien reizi. Laikam matus pieaudzēja vai nagus taisīja, nu, sieviešu lietas. Bet es par to neko nezināju. Zināju, ka tāda ir, man viņa tika pasniegta kā negatīvs tēls, no kura jāturas pa gabalu. Es pat brīžam uztvēru viņu kā apdraudējumu savām attiecībām. Bet tas arī viss.

Inga: Visu šo laiku viņa mani aprunāja Kasparam, izraisot interesi.

Kaspars: Mana tā brīža meitene toreiz sacīja, ka Inga viņu it kā atdarinot, pērkot tādas pašas drēbes un liekot līdzīgas bildes, lai gan izrādījās, ka ir pretēji. Man bija baigā interese, kas tā tāda ir. Jā, vizuāli abas internetā šķita līdzīgas, kā māsas ar tumšiem matiem. Taču, kad pēc pāris gadiem satiku Ingu, izrādījās, ka līdzības ir maz, lai neteiktu, ka nav vispār.

Inga: Kaspars satikās ar daudzām meitenēm. Viņam bija ilgs periods, kad viņš nebija attiecību cilvēks. Ko tur noliegt, Kaspars meitenēm ļoti patīk. Es tad domāju, ka viņam nebūs žēl nodarīt man pāri, jo domā, ka es esmu slikta. Tāpēc uz viņa uzaicinājumu satikties ilgi neatbildēju. Negribēju būt «viena no».

Kaspars: Es viņu gribēju satikt. Bet viņa mani atšuva. Iespējams, domāja, ka man nav nopietnu nolūku uz viņu. Pieļauju, ka tobrīd tā varēja arī būt. Taču dzīve ir dzīve, mēs nekad nezinām, kas un kā notiks.

Inga: Man bija citas attiecības. Es atteicu tikšanos. Pēc dažiem gadiem viņš atkal man uzrakstīja. Man nepatika, kā viņš rakstīja. Norādīja, ka viņu attiecības neinteresē. Tāpēc es ļoti ilgi vilku garumā. Man tādi vīrieši ne interesēja, ne simpatizēja. Mēs jau bijām apmainījušies ar numuriem, bet es zināju, ka ar viņu nesatikšos. Neatceros, kas tieši bija noticis, bet kādu vakaru man gribējās pastaigāties. Dzīvoju centrā. Draugu īsti uz vietas nav. Paziņu nav, nav kam piezvanīt. Es piezvanīju viņam. Domāju: tagad vai nekad. Tad man bija ne gluži attiecības, bet es dzīvoju ar citu cilvēku, ar kuru mums gadu nebija nekas. Viņš, protams, uztvēra, ka mums attiecības būs. Es teicu, ka ne. Bet tādā attiecību ilūzijā mēs turpinājām dzīvot. Es piezvanīju Kasparam. Viņš arī tajā laikā dzīvoja centrā. Mēs satikāmies. Vēl gadu visiem bija vecā dzīve, un visi bija greizsirdīgi.

Kaspars: Nebija doma, ka mēs ar viņu būsim kopā. Kur nu vēl ar bērniem. Tas sākotnēji bija tikai viegls romāns.

Jūs nebaidāties runāt par problēmām. Bet, gadiem ejot, esat kļuvuši par spēcīgu ģimeni.

Inga: Mums bija liela kaisle. Esam ļoti līdzīgi. Mēs abi esam Svari un skatījāmies viens otrā kā atspulgā. Es zināju: ja spēšu to izdarīt, tad viņš arī to spēs. Mēs bijām nolēmuši, ka būsim kopā. Vēl pirms Gabriela es ļoti ātri paliku stāvoklī. Bet man bija «missed» aborts (nenotikušais aborts, kad auglis neattīstījās tālāk), par ko ļoti pārdzīvoju.

Kaspars: Es arī to pārdzīvoju. Tas bija mirklis, kas mūs vairāk satuvināja. Lai gan varēja būt arī citādāk.

Inga: Sākumā, kad paliku stāvoklī, mēs vēl nedzīvojām kopā. Šķiet, ka bērns tieši visu paātrināja. Mēs to pārdzīvojām kopā, kļuvām saliedētāki. Un nu mums ir Gabriels.

Kaspars: Tad man nāca apgaismība, ka nu jau gana trakots un vajag nomierināties. Daudzas lietas tika sakārtotas. Attiecības, finanses, veselība… Visam liekajam bija jāpieliek punkts un jāsakārto tas, kas svarīgs. Agrāk bija rakstīts presē, ka man bija azartspēļu atkarība. Tā bija milzīga problēma. Arī to sakārtoju. Jau trīs gadus tā nav vairs problēma, neesmu nekur bijis.

Inga: Es uzstādīju tādu ultimātu: vai nu bērns, vai spēļu zāle. Kaspars vienmēr ir gribējis bērnus. Man šķiet, viņam ir vienalga, vai mēs dzīvotu kopā vai ne. Viņš gribēja bērnus. Toreiz mums sanāca, kā sanāca. To nevar nosaukt par nejaušību. Varbūt pirmoreiz nesanāca, jo dzīves nebija sakārtotas. Es viņam teicu: tev ir ģimene; vai nu maini savu dzīvi, vai arī paliec, kur esi, bet es, visticamāk, iešu prom. Jo es gribu attīstīties. Sievietei vienmēr gribas attīstību. Tāpēc viņš pieņēma lēmumu, un nu viss ir citādāk. Tas man ļoti patika. Dzīvojam kopā jau četrus gadus.

Esat no tiem, kas iestājas par ģimenes vērtībām.

Kaspars: Ģimenes vērtības spēku mūsdienās mēdz pielīdzināt nekam. Būtībā tas tiek aizstāts ar interesanti, krāsaini, forši, moderni, trendīgi, stilīgi. Bet tas viss ir virspusējs. Tās ir putas, kas aizput, un vairs nav nekā. Ģimenes vērtības ir pamats visam, kas dzīvē ir patiesi svarīgs un vērtīgs. Ja nav pamatu, neko jēdzīgu uzbūvēt nevar. Iestājos pret LGBTQ propagandu un visai skaļi par to kliedzu sabiedrībai. Prieks, ka beidzot ir iesniegts likumprojekts, kas aicinās sabiedrību uz referendumu, lai nostiprinātu dabiskas ģimenes jēdzienu Satversmē. Vienreiz tautai ir jāpasaka savs stingrais vārds šajā jautājumā.

Inga: Nolēmām veidot dzimtas koku, jo mēs daudz ko nezinām. Man ir radinieki no Baltkrievijas, par kuriem neko nezinu. Esmu pa pusei baltkrieviete, pa pusei latviete. Kasparam rados no mammas puses varētu būt zviedri, jo figurē dzimtā uzvārds Vikštrems, un vācieši vai ebreji, jo figurē uzvārdi Breidbergs un Pagenkopfs. Esam runājuši par to, ka varētu uztaisīt dzimtas koku, pieaicināt dzimtas pētnieku.

Kaspars: Esmu vadījis kāzas tādiem pāriem, kuriem vienmēr visos pasākumos un jubilejās līdzi nāk dzimtas pētnieks, ģimenes draugs, kurš visu dokumentē, fotogrāfē. Tas bērnam un mazbērnam dod apziņu, ka aizmugurē ir bijuši spēcīgi cilvēki - tava dzimta. Tas veido arī tevi. Ir ļoti svarīgi apzināties, kas esi un no kurienes nāc. Nogriežot saknes, paliec viens. Tu nezini, kas ir tavs vectēvs un vecāmāte, ar ko viņi nodarbojušies, kādi viņi bijuši, kas viņiem patika. Piemēram, manam vectēvam nebija augstākās izglītības, bet viņš mācēja aiziet uz mežu, nozāģēt koku, izžāvēt dēļus, uztaisīt laivu, salikt kopā bez naglām. Mācēja uzpīt zivju tīklus. Viņš mācēja uztaisīt bišu stropus un zināja, kad vajag savākt medu. Kad vajag sēt, kad vajag pļaut. Kāds būs laiks rīt un parīt. Viņam bija daudz informācijas bez nekādas izglītības. Viņš mācēja traktoru salikt. Mācēja salikt radioaparātus. Vienkārši ģeniāli! Tas vēlreiz apliecina, ka diploms nenozīmē, ka cilvēks ir zinošs, dzīvesgudrs, spriest un domāt patstāvīgi spējīgs un spējīgs uzņemties atbildību par sevi, savu ģimeni un savu Tēvzemi.