VAKARA ZIŅAS. Ko dara Valdis Zilveris

© Ģirts Ozoliņš/F64

«Vispār jau pandēmijas laiks tūlīt būs sasniedzis trīs gadu robežu,» sarunas sākumā rezumē komponists, Latvijas Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītājs un daudzu izrāžu mūzikas autors Valdis Zilveris.

Arī viņam, tāpat kā daudziem radošajiem cilvēkiem, šis laiks nav bijis vienkāršs un raisījis dažādas pārdomas. Taču, kā komponists optimistiski saka, nākotne rādoties gaišāka un netrūkstot arī radošu ieceru: «Kopā ar diriģentu Eduardu Grāvīti, Aizkraukles koriem un zēnu kori «Auseklītis» esam ķērušies pie ļoti skaistas multimediālas programmas «Daugavas dziesmas», kurā skanēs gan daži mani, gan citu komponistu skaņdarbi. Mums ļoti gribētos šo programmu atskaņot visās baznīcās, kas ir Daugavas krastos. Šajā laikā esmu sapratis, cik liela nozīme un vērtība ir enerģijas apmaiņai koncertos ar klausītājiem, iespējai būt uz skatuves un muzicēt.»

Raksta cerīgu un gaišu mūziku

Valdis neslēpj, ka pirmajos divos pandēmijas gados brīžiem trūcis motivācijas ķerties pie komponēšanas. Taču viņš šajā situācijā spējis saskatīt arī pozitīvo - piemēram, to, ka mazinājusies līdz tam dažbrīd pārspīlētā dzīves steiga un pārmērīgā darbu intensitāte: «Sapratu, ka šis ir bijis kritēriju pārvērtēšanas laiks. Neslēpšu, ka dažbrīd nonācu līdz galējībai, jo man šķita, ka vairs neko nevarēšu uzkomponēt, un brīžiem bija arī emocionāls izmisums. Taču pats jūtu, ka tie darbi, kuri tomēr tapa šajā sarežģītajā laikā, ir stilistiski pilnīgi citādi nekā iepriekš, un manā mūzikā ir parādījušās jaunas noskaņas. Sirds man lika rakstīt stipri cerīgāku un gaišāku mūziku, lai būtu kontrasts un pretspars reālajai emocionālajai gaisotnei, kāda valdīja sabiedrībā. Es tam, par spīti visam, garīgi un emocionāli nepakļāvos!»

Izdara nepadarīto

Šo laiku Valdis izmantojis arī praktiski - nepadarīto un nepabeigto darbu un lietu sakārtošanai un arī iecerēto muzikālo darbu uzrakstīšanai. «Pirms pandēmijas dzīves ritms bija mazliet pārspīlēts, tāpēc vajadzēja mazliet piebremzēt. Iespējams, tāpēc dieviņš lika dzīvi harmonizēt. Lai gan - kā nu kuram tas izdevās un kā kurš ar šo situāciju tika galā,» viņš rezumē.

Ar mazliet ironisku smaidu Zilveris piebilst, ka smadzeņu blakusrievās vienubrīd parādījusies doma, «ko es varētu darīt, ja mana mūzika vairs nebūtu vajadzīga izpildītājiem un man būtu kardināli jāmaina profesija. Bet tad sapratu, ka neko labāk neprotu darīt kā tikai komponēt, tāpēc tā doma man ātri pazuda. Taču man radās atziņa: ja es nekomponētu šajā laikā - lai gan brīžiem tiešām bija grūti saņemties -, tad būtu jau garīgi miris. Tāpēc komponēšana mani tiešām glāba!»

Fizisks darbs gan komponistu neatbaidītu, jo «esmu audzis pie vectēva un vecmāmiņas laukos, ar lauku darbiem esmu ļoti labi pazīstams, tāpēc tos varētu darīt. Bet, protams, ir robežas, un laikam tomēr tik kardināli savu dzīvi nevarētu mainīt. Man būtu vajadzīgs garīgais un emocionālais darbs, kuru protu darīt un bez kura es nevaru!»

Gaida trīs gadus sena darba pirmatskaņojumu

2019. gadā, pirmā lokdauna laikā, Valdim Zilverim tapa jauns darbs - Lieldienu kantāte. «Tas nebija pasūtījuma darbs. Rakstīju tā, kā sirds liek - sev, ar ļoti labiem Tukuma dzejnieces Sarmas Upeslejas tekstiem. Tā ka pirmais lokdauns man pagāja kantātes zīmē; tas mani uzlādēja un deva lielu gandarījumu.» Diemžēl Covid-19 dēļ ne 2020., ne 2021. gada Lieldienās koncerti nebija atļauti, tāpēc divus gadus šī kantāte nogulējusi atvilktnē. «Tagad diriģents Juris Kļaviņš ar savu Ikšķiles kori ir pieķēries šā darba iestudēšanai, tāpēc ļoti ceru, ka šogad Lieldienās tiks atļauts rīkot koncertus un beidzot būšu sagaidījis sava darba Latvijas un pasaules pirmatskaņojumu. Protams, salīdzinājumā ar mūžību trīs gadi nav nekas. Taču, ja ņem konkrēta cilvēka mūžu, trīs gadi ir ļoti daudz.»

Pēdējais gads bijis ļoti radošs: Valdis sacerējis mūziku Latvijas Radio teātra iestudējumiem, gada nogalē kopā ar koriem piedalījies vairākos Ziemassvētku koncertos un decembrī kopā ar Nacionālā teātra dziedošo aktieru ansambli «Greizais ratiņš» uzstājies Brocēnos.

Riteņbraukšana un elegantais nošļūciens

Izrādās, ka Valdis gandrīz trīs gadus vispār nav izmantojis Rīgas sabiedrisko transportu un pa pilsētu pārvietojas tikai ar velosipēdu. «Manuprāt, pašreiz tieši sabiedriskais transports ir vieta, kur visātrāk var saķert vīrusu, jo tur nu nekādi nevar distancēties. Ar mašīnu braukt neprotu, tāpēc, sargājot veselību, nolēmu sākt braukt ar riteni. Man ļoti patīk to darīt, jo ar šo transportlīdzekli ir ļoti ērti pārvietoties, turklāt braucot prātā nāk labas idejas un daudz ko varu pārdomāt; šī nodarbe dod ļoti pozitīvu enerģiju un uzlabo fizisko formu. Protams, situācijas ir visdažādākās, bet, ja tu pats sevi sargāsi, tad arī dieviņš tevi sargās. Ja nepieciešams, arī akordeonu šādi varu pārvadāt: uzlieku to plecos un braucu! Esmu redzējis vēl dažus savus kolēģus, kuri dara tāpat.»

Tā kā Valda braucamais ir aprīkots ar īpašām kalnu braukšanai paredzētām riepām, viņš ar velosipēdu pa Rīgu pārvietojas arī ziemā, turklāt jebkuros laika apstākļos. «Man ļoti patīk reizēm izbaudīt ekstremālas situācijas un iziet no komforta zonas! Šoziem pats uz savas ādas esmu pārbaudījis, ko nozīmē netīrītas ielas un ietves - vienu reizi paguvu arī nokrist. Tas bija dienā, kad ietves un ielas klāja melnais ledus, tāpēc par ietvju uzturētājiem ne tikai padomāju, bet arī visai skarbi izteicos.» Elegantais kritiens esot padevies visai smieklīgs: «Pie bijušā Preses nama, kur veloceliņš iet ar līkumu lejā no kalniņa, viegli un profesionāli nokritu un metrus divpadsmit noslīdēju uz vēdera kā pīle. Tie, kas mani redzēja, pat aplaudēja!» Tālab komponists ir pateicīgs puišiem no «Gandra» velosipēdu servisa, kuri pieskata un uztur kārtībā viņa braucamo: «Pie viņiem eju biežāk nekā pie zobārsta! Tas, kā viņi man ir palīdzējuši, ir fantastiski: katru mēnesi nomaina nodilušās bremzes, salabo sasalušo ātrumpārslēgu un dara daudz ko citu. Tāpēc lielākoties, braucot pa Rīgas ielām un ietvēm, jūtos ļoti droši un komfortabli - atšķirībā no gājējiem, kuriem nākas slidināties un balansēt. Pie kaitinošajām lietām varētu minēt daudzās bedres uz ielām un to, ka daudzviet nākas braukt pa neapgaismotām vai pusapgaismotām vietām, kas rada neomulīgas sajūtas.»

Savukārt, ja braucot viņu apciemo mūza un rodas kāda muzikāla ideja, komponists apstājas ielas malā un pieraksta muzikālo frāzi (tiesa gan, tā viņš dara vasarā). «Ziemā mēģinu atlidojušo ideju ierakstīt atmiņas failā, galapunktā paķeru papīru un cenšos ideju piefiksēt. Protams, varētu braucot mēģināt to iedziedāt telefonā, izmantojot ieraksta funkciju, vienīgi tas varētu izskatīties interesanti,» Valdis smej.

Svarīgākais