Ceturtdien politiski aktīvo sabiedrības daļu satracināja ziņa, ka premjerministre Evika Siliņa esot piedāvājusi kādam Armandam Brokam kļūt par Latvijas Īlonu Masku, kurš vadītu mūsu vietējo birokrātijas likvidācijas (valdības efektivitātes uzlabošanas) departamentu. Latvijas analogu Trampa/Maska DOGE (Department of Government Efficiency).
Kad šī ziņa parādījās publiskajā telpā, pirmais bija vispārējas sajūsmas vilnis: sen bija laiks visus tos birokrātus iztrenkāt. Par mūsu nodokļu maksātāju naudu pa tukšo maizi ēd. Otrs bija trampistu triumfa vilnis: lūk, kā visi, tajā skaitā Evika, cenšas atdarināt Trampu. Met kažokus uz riņķi neapstādamies. Tad sekoja atvilnis: bet kas tas tāds Broks? Ātro kredītu, ofšoru darbonis. Īsāk sakot, blēdis. Līdz beidzot atskanēja signāls no pašas Siliņas: trauksme atcelta. Jūs ne tā esat mani sapratuši. Nekāds Latvijas DOGE netiks dibināts.
Starp ziņas lavīnveida izplatīšanās sākumu un tās faktisko atsaukumu pagāja vismaz piecas stundas. Turklāt darbadienas vidū. Līdz ar to visu šo traci varēja jau iedīglī apklusināt, ja tas “tā nebija domāts”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka intervija nebija tiešraidē un bija ierakstīta iepriekš. Tomēr beigās sanāca kā vienmēr: liela brēka, maza vilna. Šodienas urbanizētajā sabiedrībā šī sakāmvārda sākotnējā ideja jāpaskaidro atsevišķi. Vilna ir ne tikai aitām, bet arī cūkām. Tāda reta, bet tomēr. Sari saucas. Ja grib apcirpt cūku, tad brēka ir milzīga, bet iegūtā vilniņa - cik melns aiz naga.
Cūku cirpšana ir mūsu valdības iecienīta nodarbe. Skaļi vārdi, sīki darbi. Arī šoreiz tā sanāca. Nu tik graus birokrātiju, bet beigās čiks. Līdzīgi sanāca arī ar attālinātā darba obligātu “izbeigšanu”. Pēdiņās, jo nekāda rakstiska rīkojuma nav. Ir tikai Valsts prezidenta un premjerministres papļāpāšana, ka īsti produktīvs šāds darbs neesot.
Tikmēr Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs jau norādījis, ka “jāizmanto elastīga pieeja” un “vadītājam ir jāvienojas ar darbinieku par to, kādā formātā kurš strādā”. Citiem vārdiem, nekas pēc būtības nemainās. Parakstu vākšanu pret “attālinātā darba izbeigšanu” var pārtraukt un turpināt strādāt attālināti “citu darbu starpā” tāpat kā līdz šim.
Minētā Siliņas intervija šaubīgas reputācijas uzņēmējam, kurš izdomājis iegūt plašāku popularitāti ar ierakstiem “YouTube”, iezīmē arī kādu dziļāku Siliņas valdības problēmu. Šī Siliņas saruna ar Broku ir jāredz. Tā visa norit tādā hi-hi-hi, ha-ha-ha ķiķināšanas garā. Varētu pat teikt, neslēptas koķetērijas garā. Ja kāds šo sarunu skatītos bez skaņas un nezinātu, ka tajā piedalās valdības vadītāja, varētu padomāt, ka tas ir kāds TV iepazīšanās šovs.
Var jau teikt, ka tas nav nekas slikts. Arī valdībā sēž tikai dzīvi cilvēki. Protams. Tas, ka amatpersonas prot uzstāties kā dzīvi cilvēki, nevis mūmijas pārnopietnām sejām, jāvērtē pozitīvi. Tikai var jau ķiķināt un koķetēt, taču vienlaikus jādara darbs. Bet ar reāliem darbiem Siliņas valdībai iet daudz sliktāk. Jau kādu laiku neatstāj sajūta, ka valstij ir radušās problēmas ar vadāmību. Izskatās, ka procesi iet gandrīz vai pašplūsmā. Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanas bija šīs nenoteiktības, neizlēmības, raustīšanās uz vienu un otru pusi uzskatāms piemērs.
Epizode ar Broka aicināšanu par birokrātijas likvidētāju bija kārtējais šādas nenopietnas valsts vadīšanas stila piemērs. Skaļi smejoties, ķiķinot aicināt gadījuma cilvēku veikt nopietnu, valstiski svarīgu darbu, kas potenciāli skartu tūkstošiem cilvēku dzīvi?
Vēlreiz atkārtoju: pati ideja par birokrātijas kampaņveidīgu iznīdēšanu ir ne tikai vērā ņemama. Tā ir nobriedusi un pārbriedusi. Taču šādus lēmumus nepieņem ķiķinot, bet, ja nu ir tāds uzvedības stils, ka rūpīgi izsvērtus lēmumus izziņo nedaudz vieglprātīgā formā, tad no tiem pēc piecām stundām nekāpjas atpakaļ, sakot, ka tas jau tā nemaz nebija domāts.
Broks: “Vai jūs esat dzirdējusi par to Īlona Maska ideju par to DOGE, ka viņi taisīs departamentu, kas pieskatīs efektivitāti visā valstī?”
Siliņa: “Jā, mēs arī tajā virzienā esam domājuši. Skaidrs, ka paņemt kādu uzņēmēju... (smejoties) varbūt jūs gribētu nākt?”
Broks: “Es labprāt... es labprāt.”
Siliņa (skaļi smiedamās): “Nu, redziet! Nāciet! Nu, viens nevarēsiet, jums vajag komandu. Tā ka, nu...”
Ja uz šo Broka/Siliņas ideju paraugāmies bez liekas ķiķināšanas, tad jāatzīst: sistēmas birokratizēšanās tuvojas kritiskajai robežai. Sabiedrības pacietības mērs ir pilns. Tāpēc arī šis plašais atbalsts Īlona Maska idejai par “dziļās valsts” noārdīšanu un vēlme kaut ko līdzīgu atkārtot arī pie mums. Šeit pilnībā jāpiekrīt uzņēmējam Normundam Bergam, kurš proponē ideju, ka birokrātiju kaut cik var samazināt, vienīgi to nesaudzīgi demolējot. Tikai ar pneimatisko āmuru.
Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka mēs dzīvojam tiesiskā valstī un, lai bez smagām tiesiskām (arī finansiālām) sekām atlaistu lielu daudzumu cilvēku, nepieciešamas būtiskas izmaiņas likumdošanā, jo šobrīd bez ļoti pamatota iemesla atlaist kādu ierēdni ir tikpat kā neiespējami. Tāpēc vispirms šie jautājums būtu jārisina politiski, nevis komplimentāras intervijas laikā ar šaubīgas reputācijas biznesmeni.
Tas, ka Siliņa ārpus politiskā un valstiski administratīvā procesa ietvara smiedamās “piedāvā” Brokam darbu, bet pēc tam to atsauc, parāda to valsts vadības izpratnes līmeni, kāds ir Siliņai. Var jau teikt, ka viņa atdarina Trampu, kurš arī uzvedas gluži kā zilonis trauku veikalā, taču Siliņa nav Tramps, un viņai ir arī pavisam citas pilnvaras.
Ja gribam uz šo Siliņas intervijas epizodi paskatīties no pozitīvās puses, tad jācer, ka, pateicoties šīs skandalozās intervijas publicitātei, birokrātijas apkarošanas jautājums tiks pārcelts no hi-hi-hi, ha-ha-ha līmeņa augstākā, nopietnākā līmenī. Tiesa, VK direktora Kronberga uzkrītošā kāpšanās atpakaļ “attālinātās strādāšanas” jautājumā nerada pārliecību, ka tajā birokrātisko nezāļu biežņā kaut ko reālu var izdarīt bez pneimatiskā āmura un motorzāģa.
