VAKARA ZIŅAS. Dināras Rudānes sāpīgā pieredze
Enerģiskā, elegantā spēcīgās balss īpašniece Dināra Rudāne atklāj nedaudz citādu stāstu par mājas mīluli. Mājdzīvnieki ir prieka avots un acuraugs, tomēr katram stāstam ir sākums un beigas. Mājas mīluļu aiziešana ir neizbēgama un sāpīga. Par to dziedātāja dalās ar skaudrām atklāsmēm.
Kopā jautrāk
«Iepriekšējā gada beigās mans suns diemžēl nomira. Bija jāpieņem lēmums par iemidzināšanu. Viņai bija daudz gadu, viņa mocījās. Tas bija ļoti grūti. Palika divi kaķi. Viens ir trīspadsmit ar pusi gadus vecs, otram tikai četri gadi. Dzīvnieka aiziešana ir jāpiedzīvo, tā ir neatņemama dzīves daļa.
Vispirms man bija suns. Pēc tam parādījās kaķis. Es ļoti daudz strādāju, tāpēc likās, ka sunim vajag draugu. Manuprāt, divatā viņiem būtu vienkāršāk dzīvot dzīvoklī. Viņi nekāvās, atšķirībā no tā, ko tagad dara abi kaķi. Ļoti grūti iedomāties, ka arī vecākais kaķis drīzumā varētu aiziet. Tie taču ir ģimenes locekļi! Līdzīgi kā ar cilvēku: kad viņš aiziet, saproti, cik liela loma bijusi tavā dzīvē. Pats pirmais kaķis man bija siāmietis, gluži kā bērnībā. Man gribējās to pašu sajūtu kā bērnībā, tāpēc sameklēju līdzīgu kaķi un nopirku.»
Kā par viņiem ņirgājas...
«Kopš uzzināju, kā ar dzīvniekiem apietas pasaulē, ko izcieš dzīvnieki, kā par viņiem ņirgājas, lai pavairotu, kādas ir problēmas nelegālajās zvēraudzētavās, tad noteikti, ja man būs jauns kaķis, tas nāks no patversmes vai ielas. Normāls ielas kaķis vai normāls ielas krancis! Dzīvniekus nogalina ragu, ilkņu, kažoku dēļ... Kad parādām filmas, kā tas notiek, neviens negrib skatīties, kā tiek ražoti kažoki. Manuprāt, tā ir bezatbildība. Viena lieta ir nēsāt ādas apavus, kuri gatavoti no govs ādas, cita lieta - kažokādas no trušiem, lapsām un ūdelēm, kuras ir pārbarotas kažoka dēļ.»
Kā tiek radītas dārgās šķirnes
«Man bija Vesthailendas baltais terjers. Bija tāds stāsts, ka šie suņi sākumā bijuši rudi. Vīrietis, kurš šo šķirni izveidoja, bija mednieks. Ķerot lapsu, viņš nejauši izšāva uz savu suni, tāpēc nolēma, ka suņiem jābūt baltiem. Viņš izmēģināja dažādus veidus, lai to panāktu. Mums liekas - vai, cik mīļš sunītis, bet tad uzzini, kāda ir dzīvnieka izcelsme... Labi, ka mans suns tik ilgi nodzīvoja. Beigās es sapratu, ka daudz ko nezināju. Bet, ja būtu vairāk informācijas, tas būtu neizdevīgi biznesam. Izdevīgi ir pārdot! Piemēram, noskatās filmas par sanbernāru Bēthovenu, Džeka Rasela terjeru «Maskā», un sākas šo suņu bums. Tāds foršs mārketings. Visiem uzreiz gribas tos suņus dabūt, viņus pērk. Piemēram, maniem kolēģiem ir franču buldogi, kuri ļoti mokās. Veterinārārsts izstāstīja, kā pie tādiem suņiem tika - ģenētiski samazināja skriemeļus ķermenī, līdz ar to viņi cieš no mugurkaula traumām. Pirms tam liekas, ka viss ir skaisti, bet beigās suns ir jāārstē. Jā, mīlestības dēļ pielāgojies un mainies. Bet cita lieta, ka cilvēks pērk dzīvniekus prestižam. Ierauga bildes, noskatās filmas un grib šādu dzīvnieku, lai, redz, man arī tāds būtu.»
Nosvērtā un pacietīgā Sonāte
Dināras suņu meitene Sonāte bija ļoti mierīga un pacietīga. Viņa izauga dziedātājas studiju laikā. Diemžēl tolaik suņukam sanāca veltīt maz laika. Sonāte kopā ar Dināru lidoja arī uz ārzemēm. Beigās viņa visu laiku gulēja zem galda. Diāna pieļauj, ka suņuks pierada būt tāds pavadonis, kurš klusē un pielāgojas dzīves ritmam, kad visu laiku ir jāgaida. Kad viņu samīļoja, Sonāte bija pārlaimīga. Dināra atzīst, ka tagad vēlētos sunim dot vairāk laika nekā tolaik varēja. Pēc Sonātes aiziešanas mūžībā viņa nedomā ņemt jaunu suni. Dināra stāsta, ka jauns suņuks, iespējams, varētu būt vecumdienās, kad varētu tam veltīt pietiekami daudz laika. Viņa neslēpj: ir lietas, kuras saproti vien tad, kad jau esi uzkāpis uz grābekļiem.
Mājās rosās divi kaķi
Dināras Rudānes mājās dzīvo divi kaķi Čupakabra un Dukatī. Kā smej dziedātāja, viens kaķis izskatās un uzvedas tieši kā čupakabra. Toties otrs - Dukatī - jau kopš bērnības murrā kā motocikls.
«Pirms man parādījās pirmais kaķis, nezināju, ka kaķi var būt tik ļoti prasīgi pret cilvēku. Dukatī ir Austrumu īsspalvainais kaķis ar siāmieša nokrāsu. Kad atnāk kāds ciemiņš, viņš visiem uzbāžas. Viņam ļoti patīk cilvēki. Šīs šķirnes kaķi ir gluži kā suņi, līdzīgi sfinksveidīgajiem, tikai ar spalvu. Kad Dukatī bija maziņš kaķēns, es iedevu viņam spēļmantiņu, kuru viņš atnesa kā suns. Izlēmām, ka ir vajadzīgs vēl viens kaķis. Izvēlēties braucām kopā ar vīru, sākotnēji likās, ka tieši šo kaķi neņemsim. Bet vīrs teica: ņemam šo. Tikām pie Čupakabras. Nu jau viņam ir četri gadi.»
Apmeklējiet dzīvnieku patversmes!
«Daudzām šķirnēm ir daudz nianšu, kam jāpievērš uzmanība. Krancis ir krancis, ģenētiski drusciņ vienkāršāks. Bet mākslīgi veidotajām šķirnēm ir daudz nianšu. Labāk par tām ir palasīt. Protams, daudz kas atkarīgs arī no cilvēka, kurš dzīvnieku pārdod. Ir jāsaprot, ka kādam tas ir bizness. Tiek sakrustoti māsa un brālis, bet audzētājs to noklusē. Tāds suns bieži slimo. Gadījies, kad nopērk vienu, bet izrādās, ka tā ir pavisam cita šķirne, piemēram, Jorkšīras terjers nemaz nav Jorkšīras terjers. Vai arī - sola mazu suni, bet izaug liels. Šādi reāli atgadījumi ir notikuši ar paziņām. Protams, tu pierodi pie sava sunīša, lai kāds viņš būtu...
Es domāju, ir svarīgi aizbraukt uz dzīvnieku patversmi un paskatīties, cik daudz ir izmestu dzīvnieku. Pajautāt cilvēkiem, kuri tur strādā, lai pastāsta par katra suņa dzīvi. Viņi pastāstīs tādus stāstus, pēc kuriem vairs negribēsies ņemt dārgu suni. Tiešām iesaku apmeklēt!»