Liepāja izsenis tiek dēvēta par Latvijas mūzikas galvaspilsētu, taču šādu slavu tā ieguvusi, pateicoties tikai apdāvinātām personībām. Viena no tādām noteikti ir Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku goda virsdiriģents, mūzikas pedagogs, aranžētājs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Jēkabs Ozoliņš. No 1974. gada līdz 2006. gadam mūziķis strādāja Liepājas simfoniskajā orķestrī: vispirms kā mežradznieks, vēlāk – diriģents. Kurzemē nebūs korista, kuram viņa vārds būtu svešs, jo diriģents Ozoliņš vairāk nekā 40 gadu veltījis Liepājas un tās apkaimes koru vadīšanai. Ne mazāk svarīga ir sadarbība ar rokgrupām «Līvi», «Credo», «Remix», «Tumsa», kā arī ar komponistiem Raimondu Paulu un Uldi Marhilēviču, veidojot grupu un komponistu koncertprogrammas ar Liepājas simfonisko orķestri un instrumentējot skaņdarbus.
Jēkabs Ozoliņš piedzima, tikko bija pieklusuši kara dārdi - 1945. gada 4. decembrī. «Mans tēvs strādāja mežrūpniecības saimniecībā par šoferi, viņa darba dēļ pārcēlāmies uz Dundagu, kur sāku skolas gaitas. Skola atradās Dundagas pilī. Labi atceros, kā, būdams 1. klases skolēns, pirmajā skolas dienā pusdienu laikā apmaldījos pils pagrabā. Taču pirmā atmiņa man ir no Liepājas, ka ļoti agrā vecumā sēžu pie loga un vēroju ainavu. Vai tā tiešām bija? Kurš to pateiks,» pauž diriģents.
Pamatizglītību Ozoliņš ieguva Grobiņas vidusskolā. Savukārt pirmie soļi mūzikā tika sperti vecmāmiņas Elizabetes ietekmē, kura viņam daudz dziedājusi, bet, kad Jēkabs sāka mācīties 2. klasē, omīte uzdāvinājusi mandolīnu. «Vēlos pieminēt dziedāšanas skolotāju Ādolfu Krikmani, kura vadībā, mācoties 4. klasē, izveidojām «blicīti» - spēlējām tautasdziesmas un polkas, bet viņš piespēlēja vijoli. Kad mācījos 6. klasē, apgūt vijoļspēli sāku arī es,» atceras diriģents. «Kā tuvojās Jaungads, «blicītei» vajadzēja uzstāties skolas sarīkojumā. Pārējie skolēni no Ziemassvētku vecīša (tolaik - Salaveča) dabūja vienu dāvaniņu, bet mēs, muzikanti, divas! Tas bija pirmais honorārs!» Pēc pamatskolas absolvēšanas Jēkabs kopā ar savu mammu izlēma, ka izglītība jāturpina Liepājas Mūzikas vidusskolā, kuru vadīja leģendārais mūziķis un skolotājs Valdis Vikmanis. «Interese par mūziku bija noturīga, tāpēc tika pieņemts lēmums stāties mūzikas skolā.» Vēlāk, pēc Ļeņingradas konservatorijas absolvēšanas, Jēkabs Ozoliņš 15 gadu bija šīs skolas pedagogs.
Mācības Liepājas Mūzikas vidusskolā bijis piesātināts laiks; skola piedāvāja ļoti plašas iespējas. «Nolēmu iestāties kordiriģentu nodaļā. Vispirms notika konsultācijas diriģēšanā, pārbaudīja muzikālo dzirdi, pēc tam skolotājs Kārlis Kreicbergs mācīja dziesmu, kas būs jādzied eksāmenā nākamajā dienā. Noskatījos, no kādas grāmatas viņš mums to māca. Pēc skolas iegriezos grāmatnīcā un grāmatu nopirku. Visu vakaru mācījos spēlēt šo dziesmu uz mandolīnas. Nākamajā dienā eksāmena telpā gāja dziedāt pa diviem, taču es dabūju iet astoņas reizes, jo, iespējams, pārējie ne tik labi atcerējās balsis no dziesmas, kuru dzirdējuši vienu reizi. Mani aicināja palīdzēt nodziedāt kādu no balsīm.»
Diriģents ar pateicību atceras savu diriģēšanas skolotāju Kārli Kluci - Ļeņingradas konservatorijas absolventu. Kad Ozoliņš tika līdz Liepājas Mūzikas vidusskolas absolvēšanai, tieši viņš ieteicis kārtot iestāšanās eksāmenus šajā pašā augstskolā. Labi atmiņā palicis arī Kurzemes pusē savulaik tik populārais diriģents Jānis Dreimanis, pie kura Ozoliņš skolojies papildus - pēc paša gribas. «Pie Dreimaņa mācījos spēlēt harmoniju. Vērtējums vienmēr bija «ļoti labi - 4». Taču vienā stundā bez jebkāda komentāra no skolotāja par viņa nospēlēto 12 akordu kadenci man izdevās to atkārtot, kā saka, bez komentāriem. Beidzot pie Dreimaņa izcīnīju vērtējumu «5»! Viņš droši vien atzina, ka kaut ko varu izdarīt.» Savukārt mūzikas vēsturi un mūzikas teorijas priekšmetus pasniegusi skolotāja ar enciklopēdiskām zināšanām Velga Kļaviņa.
Un kur nu bez Valda Vikmaņa, kurš vadīja Liepājas simfonisko orķestri, Liepājas pūtēju orķestri un Liepājas skolotāju kori, kur dziedājis arī Ozoliņš. Valdis Vikmanis šo kolektīvu darbā aktīvi iesaistīja arī skolas audzēkņus, tādā veidā tika iegūta noderīga pieredze turpmākajam. «Ir vēl viena atmiņa. Kopā ar draugu un kursabiedru Āriju Vilinski Valdis Vikmanis mūs veikli iesaistīja pūtēju orķestrī, un, jau beiguši 1. kursu, vasarā Raiņa parkā pūtām mežragus, spēlējot balles. Ne gluži bez honorāra.»
1964. gada jūnijā noskanēja pēdējais zvans un skolas durvis aizvērās. Tajā laikā Cēsīs notika tautas koru salidojums, kurā piedalījās arī Liepājas simfoniskais orķestris un kori. Liepājnieki brauca autobusos. «Tolaik vēl dzīvoju Grobiņā, tāpēc bija sarunāts, ka ceļa malā mani paņems līdzi. Stāvu, gaidu, bet visi pabrauc garām. Nākamajā rītā uzzināju, ka pie Kalvenes notikusi avārija, piedzēries šoferis ar smago auto uzskrēja vienam no autobusiem, kā rezultātā mans draugs Ārijs Vilinskis gāja bojā. Es pieņemu, ja būtu piestājuši, situācija uz ceļa būtu bijusi citāda, bet nežēlīgais liktenis bija šāds. Nepiestāja tāpēc, ka braucēji bija aizrunājušies un par mani aizmirsuši.» Cēsīs Jēkabs Ozoliņš nokļuva pats saviem spēkiem. «Tautas koru salidojuma mēģinājumā Cēsu estrādē vienu skaņdarbu diriģēja Valdis Vikmanis. Nekas viņiem neveicās, viss ķērās un pinās. Kāpēc? Vikmanis bija uzzinājis par Ārija, ļoti talantīgā mežradznieka, nāvi.»
Paklausot Kārļa Kluča padomam, uzreiz no Cēsīm Ozoliņš devās uz Ļeņingradas konservatoriju, kur jau bija sākušies iestājeksāmeni. Uz 15 vietām 100 kandidātu. Pirmais eksāmens bija solfedžo, kur jāraksta diktāts «Baha fūgas Mi mažorā trīsbalsīgs fragments». Otrais eksāmens - harmonija, tad - specialitāte. Vērtējums eksāmenos teicams. Tad sekoja eksāmeni krievu valodā un literatūrā. «Vērtējums - «1», taču, laikam ņemot vērā eksāmenu rezultātus mūzikā, sarunu gaitā man izdevās pacelt vērtējuma līmeni krievu valodas eksāmenos no «1» līdz «3». Tā arī mani uzņēma kordiriģentu fakultātē. Sāku studēt, taču novembrī no Liepājas pienāca izpildraksts. Ja tūlīt nebraukšu uz kara komisariātu, būs problēmas. Studijas bija jāpārtrauc.»
Tas bija pēdējais iesaukums, kur puišiem jādienē trīs gadi. Ozoliņa dienesta vieta bija Tilzīte (Sovetska), taču viņš neko nenožēlo. «Armija ir mana otrā konservatorija! Nokļuvu armijas pūtēju orķestrī, izveidojām bigbendu. Perfekti apguvu solfedžo pamatus, iemācījos spēlēt kontrabasu, instrumentēt! Ja tam nebūtu gājis cauri, nespētu, piemēram, Raimondam Paulam izveidot dziesmu instrumentācijas, ar kurām viņš bija apmierināts,» atzīst Jēkabs Ozoliņš. Diriģents smejas, ka vienkāršam zaldātam ik mēnesi izmaksāja trīs rubļus un 80 kapeikas, taču viņš, spēlējot dejas karavīru klubā, dejas civilajiem iedzīvotājiem viņu klubā un vadot meiteņu vokālo ansambli, ik mēnesi nopelnījis daudz vairāk. «Viena no vērtīgākajām pieredzēm bija tā, ka mums armijas orķestrī bija daudz džeza mūzikas ierakstu, varējām klausīties, veidot partitūras no ierakstiem, kā arī paši spēlēt šo mūziku.»
1968. gada rudenī studijas Ļeņingradas konservatorijā bija jāatsāk no 1. kursa. «Iepazinos ar Marisu Jansonu, viņš studēja simfonisko diriģēšanu. Latviešu tolaik tur bija diezgan daudz. Līdztekus studijām mums bija basketbola izlase - sports visus vienoja!» Kad savā 60 gadu jubilejā diriģents aizbrauca uz Sanktpēterburgu, viņš apmeklēja filharmoniju un Marijas teātri. Koncertā filharmonijas zālē, kuru diriģēja Jurijs Temirkanovs, viesojās arī Mariss Jansons.
«1973. gadā valsts eksāmena programmu diriģēšanā, man konservatoriju beidzot, dziedāja Liepājas skolotāju koris. Koristiem dziedāt eksāmena programmu un sniegt vēl atsevišķu koncertu bija liels notikums. Savukārt Valdis Vikmanis atsūtīja ielūgumu, lai es varētu doties darbā uz Liepāju, pretējā gadījumā varēja būt norīkojums uz kādu citu vietu.»
Ikvienam korim un diriģentam ir gandarījums uzstāties Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. «Ar kori «Līva» piedalījāmies dziesmu svētku finālos 1980., 1985., 1990. un 1993. gadā. Dziedājām lielās formas; esam uzstājušies arī kopā ar simfonisko orķestri.» Diriģentam labā atmiņā palikuši 1990. gada svētki, kuros pirmoreiz piedalījās latvieši no visas pasaules. Koris «Līva» sadraudzējās ar Gēteborgas latviešu kori. Sekoja braucieni uz Zviedriju, kas tolaik bija kas vienreizējs.
1993. gadā Latvijas Universitātes Lielajā aulā notika Latvijas kordiriģentu seminārs saistībā ar gatavošanos XXI Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem. Tika nolemts, ka semināra dalībnieki izvēlēsies svētku virsdiriģentus balsojot. No sarakstā iekļautajiem 100 kandidātiem katram bija jāatzīmē 14, kuri varētu būt virsdiriģenti. «Tika paziņots, ka pirmajā vietā ir Jānis Zirnis, bet man ir devītais rezultāts. Tā nokļuvu virsdiriģentu pulkā,» pauž Ozoliņš. «Pirmais, ko diriģēju kā virsdiriģents, bija Ilzes Arnes dziesma «Zem viena Jāņu vainaga». Kopš 2013. gada esmu goda virsdiriģents.» Jēkabs Ozoliņš ir aicināts piedalīties 2023. gada svētkos, tāpēc patlaban noris aktīva gatavošanās.
Atmiņu no katram latvietim tik svarīgajiem svētkiem Ozoliņam ir daudz. «Esmu pateicīgs visiem koristiem, kuri saprot un spēj nodziedāt arī mazas mūzikas pērlītes. Piemēram, 2003. gada svētkos piedāvāju iekļaut trīs Agra Engelmaņa miniatūras «Tai rītā», «Etīde korim» un «Liepu taka», kam bija lieli iebildumi, jo svētku kopkorim tas nebūšot pa prātam. Miniatūras programmā tomēr iekļāva, un, manuprāt, koris skanēja ļoti izjusti un sirsnīgi,» stāsta diriģents. «Kas attiecas uz pēdējiem jeb 2018. gada dziesmu svētkiem, esmu bezgalīgi pateicīgs Mārtiņam Klišānam un Uģim Brikmanim par to, ka man uzticēja diriģēt komponista Jāņa Lūsēna «Karoga dziesmu» ar Raiņa vārdiem. Izdevās skaists stāsts par Latvijas svētumu - karogu.»