VAKARA ZIŅAS. Zilākalna Martas dziedinošais kaps
Par Zilākalna Martu joprojām būs dzirdējuši daudzi, kaut viņa kopš 1992. gada 26. maija atdusas Iecavas Sila kapos. Aizvien nav Martas muzeja, nav vienota un katram interesentam pieejama krājuma, kurā apkopotas leģendārajai dziedniecei piederējušās mantas. Grāmatas par viņu gan ir vairākas, bet katram rakstītājam, šķiet, ir sava patiesība, ko viņš gribējis pateikt par Martu un sevi. Vai arī – par sevi un Martu.
Dziedinošā kapavieta
Šopavasar 26. maijā Iecavas Sila kapos pie Martas atdusas vietas pulcējās maz cilvēku. «Daudzus gadus pēc Zilākalna Martas aiziešanas mūžībā mēs braucām uz kapavietu viņas dzimšanas dienā, 30. martā,» atceras dziednieks Oskars Peipiņš. Šoreiz atnākušie atcerējās savu saskarsmi ar dziednieci un dziedināšanas pieredzi. Oskars Peipiņš atgādina, ka arī ārstu, hipnologu un seksologu Jāni Zālīti interesējušas Martas spējas. «Marta bija spēcīga diagnoste, dziedniece, ekstrasense - tās bija fenomenoloģiskas spējas. Marta bija arī padomdevēja, nevis tikai «amatniece»,» uzsver Peipiņš. Pirms 30 gadiem viņas bēru dienā iemūžinātā melnbaltā fotoattēlā redzams neparasts starojums. «Dikti šaubos, ka nejaušība,» ir pārliecināts Peipiņš.
Martas kapavieta turpina dziedināt. Pie kapa varot uzdot jautājumu, pasēdēt kādu laiku un saņemt atbildi kā subtitrus zemapziņā. Daži uzliek uz kapiņa sāli, ūdeni, brīdi pastaigā pa kapiem, līdz produkti uzlādējas. Bijuši gadījumi, kad no priedes, pie kuras apbedīta Marta, sākuši plēst mizu, lai liktu pie sāpošām vietām mājās palikušam slimniekam. Dziednieki pat apsvēruši, vai ap priedi uzbūvēt metāla žogu... Savukārt viņi apkampjot priedi un tādējādi uzņemot spēku. «Šo vietu Marta ne velti izvēlējās,» uzskata Peipiņš.
Rogaļovs, loterija, partijnieki
Par Zilākalna Martas brīnumainajām spējām ir daudz nostāstu. Tiek pieļauts, ka viņa palīdzējusi 70 000-75 000 cilvēku. Milzīgs skaits. Viena no pēdējām dziedinātajām bijusi meitene ar smadzeņu vēzi. Mūža beidzamajos gados Marta pateikusi, kur meklējams Iecavā pazudis puika. Bet pirmais dziedinātais bijis Martas brālis Pēteris - bērnībā viņa izārstējusi brāli no difterijas ar lūgšanām un petroleju, bet sevi un kādu Dikļu pagasta lielsaimnieka ģimeni paglābusi no izsūtīšanas - garāmbraucošais pastnieks iegāzies peļķē un saslapinājis izvedamo sarakstus. Citā avotā minēts, ka papīrus vējš iepūtis purvā un tie nebija izlasāmi.
Padomju laikā Martas mājā Zilākalna «Zažēnos» ieklupa recidīvists Staņislavs Rogaļovs ar vēl vienu rīkļurāvēju, izvandīja telpas un nozaga dažādas lietas. Meklēja naudu, bet tās gan nav bijis. Marta tobrīd nebija mājās, tur nakšņojusi viņas paziņa - saimniecības vadītāja. Laupītāji viņu nav aiztikuši. Par Martas iespējamo bagātību laikam ilgi klīda valodas, jo pēc tam, kad dziedniece pārcēlās uz Raunu, viņas «Zažēni» tika nojaukti, meklējot apslēptu mantu.
Pie viņas paslepus braukuši padomju vienīgās partijas līderi un vaicājuši gan par savu veselību, gan Latvijas nākotni. Marta kodolīgi atbildējusi: «Kā strādāsiet, tā dzīvosiet!»
Marta pratusi dzīvnieku valodu, sarunājusies ar putniem, mājās bijis daudz kaķu. Martai ļoti patikušas govis. Sevišķā cieņā bijusi veca govs - tā reiz Martai izglābusi dzīvību, kad kāds bandīts viņai uzbrucis no mugurpuses, govs bandītu sabadījusi. Marta spējusi izsaukt vai novērst lietu, apturēt ugunsgrēku, «sabojāt» dažādas lietas, piemēram, fotoaparātu, lai nevar bildēt viņu.
Reiz bijis gadījums, kad Marta pateikusi loterijas laimīgo numuru. Tas noticis padomju laikos. Loterijas biļetes īpašnieki vinnējuši milzīgu summu - 10 000 rubļu, bet pēc tam vīrs ar sievu izšķīrās. Kopš tā laika Marta vairs neesot saistījusies ar azartspēlēm citu labā.
Martas dvēsele uz Zemes
Oskars Peipiņš uzskata, ka Marta atstājusi garīgo mantojumu Latvijas dziedniekiem. Dodoties mūžībā, viņa vēlējusi: «Latvijas dziednieki, esiet vienoti!» Dziednieki tomēr šķēlušies un dalījušies. Kur divi latvieši, tur trīs dziednieku organizācijas...
Martai nav bijis viņas pašas atzītu skolnieku. «Pēc tam, kad viņa devās mūžībā, uzradās daudz skolnieku. Bet Martai tādu nebija, viņa teica, ka dzīve pati norādīs,» piebilst Peipiņš. Viņš izvairās sacīt, ka Zilākalna Marta ir mirusi. Dzīvē viņš leģendāro dziednieci nav saticis, bet viņas klātbūtni jūt aizvien, tāpēc uzskata, ka Marta ir dzīva. Uz Martas simtgadi viņš bija iecerējis uzrakstīt grāmatu, kurā apkopotas 100 atsauksmes par viņas darbu. «Viņa man atnāca sapnī un teica: «Neraksti par simtgadi, es negribu pieminēt lielus datumus, es esmu Marta.» Es sapratu - viņa vēlas, lai paliek sirdī.» Peipiņš nesteidzīgi turpina rakstīt iecerēto grāmatu, drīz tā būs pabeigta.
Dziednieks izstāsta gadījumu, kas viņam ļauj domāt, ka Zilākalna Marta ir iemiesojusies, atdzimusi Latvijā. Tā esot viņas dvēseles pēdējā atnākšana uz Zemi. Pie Peipiņa atveda dziedināt mazu meitenīti, kura piedzimusi neilgi pēc Martas aiziešanas. «Man to bērnu atnes, es redzu, ka tā ir sena dvēsele, skatos sejā un redzu Martas acis, vaibstus. Bērns man stiepj pretī rociņas. Bija sajūta, ka Marta paciemojās pie manis.» Vai viņš pateica vecākiem, ka viņu mazulis ir ar Zilākalna Martas dvēseli? «Devu mājienu,» atbild dziednieks.
Pēdējos divus savas dzīves gadus Marta dzīvoja Iecavā pie Elzas Skrodeles, kuru pati izvēlējās par savu garīgo māsu. Elzas Skrodeles meita Ilona Grīnberga stāsta, ka Martas klātbūtne mājās allaž jūtama: «Virtuvē ir divi logi, sēžam, liekas, kāds pagāja garām. To redz visa ģimene. Manai mazmeitai ir pieci gadi, viņa saka: «Omīt, tur kāds aizgāja.» Bet neviena nav. Domājam, ka tā ir Marta.»
Izstādes un filmas
Šogad īsu brīdi Iecavas bibliotēkā bija Zilākalna Martai veltīta izstāde ar lietām, kas piederējušas dziedniecei. Pirms vairākiem gadiem Latviju, tostarp arī Iecavu, apceļoja cita izstāde, kuras pamatā bija folkloras pētnieces, Latvijas Universitātes profesores Janīnas Kursītes savāktie materiāli par slaveno dziednieci un viņas atstāto garīgo mantojumu. 2009. gadā Raunā izdevās atrast Zilākalna Martas arhīva daļu: apģērbus, grāmatas, dokumentus, saraksti, spēka vārdus, kas vairākus gadu desmitus bija gulējuši kādā šķūnītī. Raunā atrasto apģērbu atjaunoja Rundāles pils restauratori.
Marta iemūžināta arī kino kadros. 1986. gadā Latvijā pēc Veselības ministrijas pasūtījuma ir uzņemta Arvīda Krieva un Andra Kolberga veidotā dokumentālā filma «Brīnumdakteri» - propagandas materiāls pret dziedniekiem. Filmā Marta dēvēta par Melno Martu. Lūcijas Ločmeles spēlfilma «Svešais» ieguvusi starptautisku atzinību. Filmas galvenais varonis - puika, kura tēvs kļuvis par alkoholiķi, dodas pie Zilākalna Martas, lai apvārdotu ūdeni. Režisore stāstījusi, ka Martai ticis izstāstīts filmas sižets un viņa visu darījusi ļoti dabiski. Pagājušā gadsimta 90. gados LTV uzņēma filmu «Latvijas Zilie kalni un Zilākalna Marta» divās daļās. Viņu filmējuši arī ārvalstu režisori.
Leģendas būtība
Zilākalna Marta esot ierakstīta septiņu pasaules slavenāko dziednieku sarakstā. «Pat nezinu, vai tāds saraksts vispār ir. Bet leģenda dzīvo,» teikusi Janīna Kursīte. Viņa arī vērtējusi Zilākalna Martas kā leģendas nozīmi: «Paldies dievam, ka mums ir leģendu cilvēki, un tie cilvēki, kas nepieņem vai neredz kādu, kas ir cienīgs leģendas, paši sevi pazemina, un tiem cilvēkiem, tai sabiedrībai nav uz ko tiekties. Vienmēr visos laikos, lai cik smagi laiki bijuši, ir bijis kāds paraugs, ko atdarināt. Kad slikti ap dūšu, kad neiet, vienmēr vajag atrast kādu spēcīgāku, it sevišķi garīgi, kas palīdz ne tikai sakārtot domas, ne tikai sakārtot veselību, bet arī vertikālu projekciju. Zilākalna Marta bija tāda arī padomju laikos. Zilākalna Marta iezīmēja pārmaiņas Latvijā - aizgāja aizsaulē, nodibinoties brīvajai Latvijai.
Protams, ne par kuru katru var radīt leģendas. Par Zilākalna Martu leģendu pavedienu ir gana gadiem sakrājies. Lai izveidotos leģenda, nepieciešams patiesības un mīta savijums. To nevar ne pierādīt, ne apgāzt - tāda ir leģendas būtība.»
MARTAS RĀCENES CV
Marta Rācene dzimusi 1908. gada 30. martā Dauguļu pagasta «Mazbrenguļos».
Māte Anna Rācene ir bijusi dziedniece, tēvs Pēteris Rācenis agri gājis bojā. Ar mammu meitai nav bijušas labas attiecības.
Vectēvs Mārtiņš ir bijis pirmais Baltijas ģenerālis cara goda pulkā, vecmāte nodarbojusies ar dziedniecību.
Marta beigusi medicīnas skolu un ieguvusi feldšeres diplomu, asistējusi kara ārstiem operācijās un glābusi ievainotos.
Pēckara gados Marta dzīvoja Zilākalna «Zažēnos», kopš tiem laikiem viņu dēvē par Zilākalna Martu.
1992. gada 22. maijā aizgāja mūžībā. Iecavas Sila kapos guldīta tā paša gada 26. maijā.